Jo tālāk pa Londonu es gāju, jo dziļāks kļuva klusums. Bet tā vēl nebija nāves stingā elpa, drīzāk tas bija saspringtu gaidu klusums. Kuru katru bridi postošais karstuma stars, kas jau bija skāris metropoles ziemeļrietumu rajonus, iznicinājis īlingu un Kil- bērnu, varēja triekties pret šīm mājām un pārvērst, tās kūpošās drupās. Tā bija nāvei nolemta, pamesta pilsēta . . .
Dienvidkensingtonā ielās nebija ne līķu, ne melno putekļu. Netālu no tās es pirmoreiz izdzirdēju dīvaino gaudošanu. Tā gandrīz netverami plūsmoja gaisā — žēlabaina, monotona divu skaņu nemitīga atkārtošanās: «Uā, uā, uā, uā . . .» Kad es krustojumos šķērsoju ielas, kas veda uz ziemeļiem, tā kļuva skaļāka un tad atkal it kā pagaisa un noslāpa aiz namiem un celtnēm. Ekshibišnroudas galā tā atbalsojās jau pavisam spēcīgi. Es apstājos un raudzījos uz Kensingtongārdenas pusi, ieklausīdamies šajās noslēpumainajās, tālajās vaimanās. Likās, it kā pati milzīgā, pamestā pilsēta būtu ieguvusi balsi uņ žēlotos par savām bailēm un vientulību.
— Uā, uā, uā, uā. . . — gaudoja pārcilvēciskā balss, un milzīgi skaņu viļņi vēlās lejup pa plato, saules apspīdēto ielu starp augstajām celtnēm. Es neizpratnē pagriezos uz ziemeļiem, uz Haidparka dzelzs vārtu pusi. Man ienāca prātā, ka vajadzētu iekļūt Dabas zinātņu muzejā un uzkāpt tornī, lai no turienes palūkotos pāri parkam. Tomēr es nolēmu palikt uz zemes, kur bija vieglāk paslēpties, un devos augšup pa Ekshibišnroudu. Visas lielās ēkas abās pusēs ielai bija tukšas un klusas, un, to sienas skaļi atbalsoja manus soļus. Ielas galā netālu no parka-vārtiem es ieraudzīju savādu skatu — apgāztu omnibusu un tīri noskrubinātu zirga skeletu. Brītiņu tur pastāvējis, es gāju tālāk uz tiltu pāri Serpentai- nam. Mistiskā balss kļuva arvien skaļāka un skaļāka, taču parka ziemeļu malā pāri māju jumtiem nekas nebija redzams, vienīgi ziemeļrietumos pacēlās viegls dūmu mākulis.
— Uā, uā, uā, uā . .. — vaimanāja balss, un man šķita, ka tā nāk kaut kur no Rīdžentparka rajona. Žēlabainie kliedzieni nomācoši iedarbojās uz manu psihi. Nesenais možums pagaisa, un sirdi pārņēma skumjas. Es pēkšņi jutu, ka esmu bezgala noguris, ka man sāp kājas un atkal gribas ēst un padzerties.
Bija jau pēcpusdiena. Kāpēc es klīstu viens pa šo mirušo pilsētu? Kāpēc es esmu te, kad visa Londona guļ, melnā līķautā tinusies? Es jutos neizsakāmi vientuļš. Man ienāca prātā veci draugi, ko gadiem ilgi nebiju atcerējies. Es domāju par indēm aptiekās, par dzērieniem vīna tirgotāju pagrabos; atminējos abus piedzērušos, nelaimīgos radījumus, kas tobrīd bez manis šai pilsētā šķita esam vienīgās dzīvās dvēseles . . .
Cauri Marmora arkai es izgāju uz Oksfordstrītas. Te atkal bija melnie putekļi un vairāki līķi, un no dažu namu pagrabu restotajiem logiem nāca pretīga tiūdu smaka. Pēc garā ceļa es biju nokārsis un ļoti izslāpis. Ar lielām pūlēm man izdevās ielauzties kādā restorānā, kur es dabūju paēst un padzerties. Pēc ēšanas man uzmācās nogurums, es iegāju kabinetā aiz bāra, apgūlos uz melna, ar zirgastriem poistēta dīvāna un aizmigu.
Kad pamodos, man ausīs, tāpat kā iepriekš, griezās žēlabainā gaudošana: «Uā, uā, uā, uā . . .» Jau krēsloja, un, sameklējis bārā dažus biskvītus un gabalu siera (tur bija arī ledusskapis, bet gaļa tajā mudžēja no tārpiem), es cauri klusiem laukumiem ar ļaužu pamestām mājām — atceros no tiem vienīgi Portmenskvēru — izgāju uz Beikerstrītas un tā beidzot nokļuvu līdz Rīdžentparkam. Iznācis Beikerstrītas galā, es tālumā pāri kokiem pret dzidrajām rieta debesīm ieraudzīju marsiešu milzīgās mašīnas augšējo kupolu, no kura plūda šīs skaņas. Es nemaz ne- nobijos un nejutos arī pārsteigts, it kā būtu to jau gaidījis. Kādu brīdi es vēroju marsieti: viņš nekustējās. Viņš stāvēja uz vietas un gaudoja, bet, kāpēc, to es nevarēju saprast.
Es gudroju, ko darīt. Šis nemitīgais, monotonais «uā, uā, uā, uā» jauca man prātu. Varbūt es biju pārāk noguris, lai īsti izjustu bailes. Katrā ziņā es biju vairāk ieinteresēts uzzināt šīs gaudošanas iemeslu nekā nobijies. Nolēmis apiet apkārt parkam, es pagriezos atpakaļ, izgāju uz Pārkroudas un gar terasēm devos Sentdžonsvudas virzienā, lai no tās puses piekļūtu tuvāk šim nekustīgajam, kaucošajam marsietim. Pagājis pāris simt jardu no Beikerstrītas, es izdzirdēju skaļu, daudzbalsīgu riešanu un ieraudzīju vispirms suni, kas ar sarkanu iepuvušas gaļas gabalu mutē pa kaklu pa galvu drāzās uz manu pusi, un tad veselu baru izkāmējušu plušķu, kuri dzinās tam pakaļ. Suns apmeta man lielu līkumu, it kā baidītos, ka arī es varu iekārot tā laupījumu. Kad vaukšķoņa izdzisa tālumā, kluso ielu atkal piepildīja marsieša žēlabainā gaudošana.
Nogājis apmēram pusceļu līdz Sentdžonsvudas stacijai, es uzdūros sabojātai darba mašīnai. Sākumā es domāju, ka ielu aizšķērso sabrukušas mājas drupas. Tikai tad, kad biju piegājis tuvāk, es ieraudzīju šo mehānisko Samsonu ar saliektiem, sadragātiem un> salauztiem taustekļiem guļam paša sagāztās mājas gruvešos. Visa priekšējā daļa bija sašķaidīta druskās. Šķita, ka mašīna ir uztriekusies tieši virsū mājai, sagrāvusi to un iestrēgusi drupās. Tobrīd es domāju, ka to izdarījusi darba mašīna, ko marsieši atstājuši bez uzraudzības. Es nevarēju uzrāpties pa drupām tik augstu, lai aplūkotu to tuvāk, un bija jau arī tik dziļa krēsla, ka asiņu traipus uz sēdekļa un suņu apgrauztos marsieša skrimšļus es nebūtu saskatījis.
Prātodams, ko gan varētu nozīmēt viss redzētais, es devos tālāk uz Primrouzhilu. Tālumā starp kokiem es pamanīju otru marsieti, kas stāvēja parkā pie Zooloģiskā dārza tikpat nekustīgi kā pirmais un klusēja. Mazliet viņpus drupu kaudzes, kurā gulēja sadragātā darba mašīna, es atkal ieraudzīju sarkano zāli, un viss Rīdžentkanāls bija pilns ar tumšsarkanu augu mudžekli.
Piepeši, kad es gāju pāri tiltam, gaudošana apklusa, kā ar nazi nogriezta. Pēkšņais klusums sāpīgi ieurbās ausīs.
Es stāvēju viens starp krēslā iegrimušām, augstām, drūmām mājām; koki pie parka kļuva arvien tumšāki. Visapkārt man pa drupām kāpelēja sarkanā zāle, it kā tiekdamās saslēgties krēslā pār manu galvu. Pār mani nolaidās nakts, baiļu un noslēpumainības māte. Kamēr vēl skanēja šī balss, vientulība un pamestība nebija tik nepanesama; pateicoties tai, Londona vēl šķita dzīva, un šī sajūta mani uzmundrināja. Tad piepeši viss pārmainījās, kaut kas notika — es nezināju, kas, — un iestājās dziļš, gandrīz sataustāms klusums. Nebija vairs nekā, tikai šis baismais kapa klusums.
Londona vērās manī kā rēgs. Logi baltajās mājās atgādināja acu dobumus galvaskausos. Man rādījās, ka no visām pusēm nedzirdami zogas klāt tūkstošiem ienaidnieku. Mani sagrāba šausmas, šausmas par savu pārdrošību. Iela manā priekšā bija piķa melna kā nodarvota, un pāri kājceliņam gūlās ķēmīga ēna. Es nevarēju piespiest sevi iet tālāk. Es nogriezos uz Sentdžonsvudroudu un pa kaklu pa galvu bēgu no šī nepanesamā klusuma uz Kilbērnas pusi. Es paslēpos no nakts un klusuma kādā ormaņa būdā Herouroudā un nosēdēju tur krietni pāri pusnaktij. Bet pirms rītausmas mana drosme atgriezās, un debesīs vēl mirgoja zvaigznes, kad es jau atkal devos Rīdžentparka virzienā. Svešajās ielās es biju apmaldījies un piepeši garas avēnijas galā rīta puskrēslā ieraudzīju Primrouzhilas nogāzi. Kalna virsotnē, izslējies augstu pret dziestošajām zvaigznēm, stāvēja trešais marsietis, tikpat nekustīgs kā abi pārējie.
Es vienā mirklī izšķīros par neprātīgu soli. Es miršu un izbeigšu šīs mokas. Tad man vismaz nevajadzēs pašam sevi nogalināt. Es apņēmīgi soļoju uz šā titāna pusi un, kad biju piegājis tuvāk un kļuva gaišāks, ieraudzīju, ka ap kapuci riņķo un ķīvējas bars melnu putnu. Mana sirds strauji salēcās, un es sāku skriet.