Es lauzos cauri sarkanajai zālei, kas bija apņēmusi Sv. Edmunda terasi, brizdams līdz krūtīm, šķērsoju ūdens straumi, kas plūda no Albertroudas hidroierī- cēm, un sasniedzu Primrouzhilas pakāji vēl pirms saullēkta. Kalna virsotni apjoza augsti zemes vaļņi — marsieši šo savu pēdējo un lielāko apmetni bija pārvērtuši par īstu nocietinājumu — un pāri tiem pret debesīm stīgoja- tieva dūmu strūkliņa. Augšā uz zemes grēdas izskrēja suns un atkal nozuda. Doma, kas bija iešāvusies man prātā, kļuva reāla, ticama. Ne
maz vairs ne juzdams bailes, viss trīcēdams iekšējās gavilēs, es skrēju āugšup kalnā, kur stāvēja nekustīgais briesmonis. No kapuces lejup karājās garas, brūnas ļerpatas, ko knābāja un plosīja izsalkušie putni.
Pēc mirkļa es jau biju uzrāpies uz zemes vaļņa un varēju pārredzēt milzīgās, ar uzbērumu apjoztās marsiešu nometnes iekšpusi. Plašajā laukumā šur tur stāvēja gigantiskas mašīnas, lielas materiālu grēdas un dīvainas izbūves. Un starp tām gan apkritušās kaujas mašīnās un nekustīgu darba mašīnu kabīnēs, gan turpat uz zemes rindā stingi un klusi gulēja marsieši — beigti! — aizgājuši bojā no pūšanas un slimību baktērijām, pret kurām viņu organisms nespēja cīnīties, iznīcināti tāpat, kā tika iznīcināta sarkanā zāle; pēc tam kad visi cilvēku pūliņi bija izrādījušies bezspēcīgi, tos nogalēja visnecilākās, acij neredzamās būtnes, ko dievs savā gudrībā bija radījis Zemes virsū.
Bija noticis tas, ko es un daudzi cilvēki gan būtu varējuši paredzēt, ja bailes un izmisums, nebūtu aptumšojis mūsu prātus. Šie slimību dīgļi ir ņēmuši nodevas no cilvēces kopš aizvēsturiskiem laikiem, tiem ir maksājuši meslus mūsu priekšteči kopš pašiem dzīvības sākumiem Zemes virsū. Un dabiskās izlases ceļā mūsos pamazām ir izveidojušās pretošanās spējas, nevienam mikrobam mēs nepadodamies bez cīņas, un pret daudzām baktērijām, piemēram, tām, kas izraisa pūšanas procesus nedzīvos audos, mūsu organisms ir pilnīgi imūns. Bet uz Marsa nav baktēriju, un, tikko šie iebrucēji ieradās, tikko uzņēma barību, mūsu mikroskopiskie sabiedrotie sāka darboties, gatavodami tiem bojā eju. Jau toreiz, kad es vēroju marsiešus no sagruvušās mājas, viņi bija
neglābjami nolemti nāvei, palēnām mira un trūdēja, vēl staigādami. Tas bija nenovēršami. Ar miljoniem nāvju cilvēks ir izpircis sev pirmtiesības dzīvot uz Zemes, un neviens atnācējs nevar viņam tās atņemt; tās viņam paliktu arī tad, ja marsieši būtu desmitkārt varenāki. Jo cilvēki nedzīvo un nemirst veltīgi.
Beigtie marsieši, pavisam ap piecdesmit, gulēja dažādās vietās savā lielajā bedrē, kur nu kuro bija pārsteigusi nāve, kas droši vien tiem likās neizprotama kā jau dažkārt nāve. Arī man tobrīd šī nāve bija neizprotama. Es tikai zināju, ka šie radījumi, kas vēl nesen bija dzīvi un cilvēkiem tik bīstami, ir beigti. Vienu mirkli man pat šķita, ka tos piemeklējis Senaheriba karapulku liktenis, ka dievs ir apžēlojies par mums un nāves eņģelis vienā naktī viņus apkāvis.
Es stāvēju uz kraujas, raudzīdamies bedrē, un sirds man krūtīs dauzījās aiz prieka. Pasaule ap mani iekvēlojās uzlēcošās saules staru ugunīs. Bedre vēl bija ēnā; varenās mašīnas, tik milzīgas, brīnumaini spēcīgas un sarežģītas, tik svešas mums ar savām lokumainajām formām, kā noslēpumairfi rēgi neskaidri iznira no krēslas pretī gaismai. Es dzirdēju, ka suņi bariem plēšas ap nedzīvajiem marsiešu ķermeņiem bedres dziļumos zem manām kājām. Bedres pretējā malā uz uzbēruma, milzīga, plakana un dīvaina, gulēja lielā lidošanas mašīna, ar kuru viņi bija trenējušies lidot mūsu blīvākajā atmosfērā, līdz sairums un nāve tos apstādināja. Nāve bija ieradusies īstajā brīdī. Izdzirdējis putnu ķērkšanu virs galvas, es paraudzījos augšup uz milzīgo kaujas mašīnu, kas nekad vairs nekaros, un sarkanajiem, saplosītajiem miesas lēveriem, no kuriem pilēja asinis uz apgāztajiem soliņiem Primrouzhilas kalna virsotnē.
Es pagriezos un palūkojos lejup uz to pusi, kur, putnu apsēsti, stāvēja divi pārējie beigtie marsieši, ko es biju redzējis jau vakar vakarā. Viens no viņiem mirdams kaut ko kliedza saviem biedriem; varbūt viņš mira pats pēdējais un viņa signāli vēl turpināja skanēt, kamēr beidza darboties mehānisms. Tagad tie tur mirdzēja uzlecošās saules staros — nekaitīgi spoža metāla milzeņi uz trim kājām .. .
Visapkārt bedrei pletās milzīgā pilsētu māte, kuru it kā brīnums bija izglābis no mūžīgas iznīcības. Tie, kas Londonu ir redzējuši tikai tās drūmajā dūmu plīvurā, nespēj nemaz iedomāties, cik neizsakāmi skaista ar savām tukšajām, klusajām ielām un namiem tā izskatījās šajā dzidrajā rīta stundā.
Austrumos pāri Alberta terases melnajām drupām un sašķaidītajam baznīcas tornim skaidrajās debesīs mirdzēja saule, un šur tur milzīgajā jumtu mudžeklī kāda šķautne, lauzdama gaismas staru, iekvēlojās žilbinoši baltā spožumā. Šai saulainajā rītā savs noslēpumains daiļums piemita pat vīna noliktavām pie Čokfārmas stacijas un plašajiem šķirotavas sliežu ceļiem, kuru agrāk melnais metāla stīgu vijums divās nedēļās bija pārklājies ar sarkanīgu rūsas kārtu.
Ziemeļos zilgmoja Kilbērna un Hempsteda ar saviem namu masīviem; pilsētas rietumu daļu ietina dūmaka; dienvidos, aiz marsiešiem, skaidri un attāluma samazināti, bija redzami Rīdžentparka zaļie viļņi, Lengemas hotelis, Alberthollas kupols, Impērijas institūts un Bromptonroudas staltās celtnes, aiz kurām vieglā dūmakā vīdēja Vestminsteras izrobotās drupas. Zilganā tālē pacēlās Sarijas pakalni, un Kristāla pils torņi mirdzēja saulē kā divi sudraba zižļi. Sv. Pola katedrāles kupols melni iezīmējās pret
saullēkta debesīm, un tikai tagad es pamanīju, ka ta rietumu pusē rēgojas milzīgs caurums.
Kad es tur stāvēju, raudzīdamies uz šo plašo panorāmu ar klusiem, pamestiem namiem, fabrikām un baznīcām, domādams par cilvēku cerībām un pūliņiem, par neskaitāmajām dzīvēm, kas veltītas, lai . uzceltu šo cilvēces dižo klinti, un par pēkšņo un nežēlīgo iznīcināšanu, kas tam visam draudēja, un beidzot sapratu, ka briesmu mākoņi ir izklīduši, ka cilvēki varēs atgriezties savās mājās un šī plašā, mirusī, man tik dārgā pilsēta atkal būs dzīvības pilna un varena, mani pārņēma dziļš saviļņojums un acīs sa- riesās asaras.
Mokas bija beigušās. Jau šodien pat sāksies atveseļošanās. Dzīvi palikušie cilvēki, kas izkaisīti pa visu zemi — bez vadoņiem, neaizsargāti un izsalkuši kā avis bez gana, tūkstoši, kas aizbēguši pāri jūrai, drīz vien sāks atgriezties; dzīvības pulss, kļūdams arvien spēcīgāks un spēcīgāks, atkal dunēs šajās tukšajās ielās un piepildīs klusos laukumus. Lai cik lieli postījumi nodarīti, nu postītāja roka bija apturēta. Postītāja roka bija apturēta. Visās šajās mēmajās drupās, nomelnējušajos māju skeletos, kas tik drūmi vērās pretī zaļajai, saules apspīdētajai nokal- nei, drīz vien atbalsosies namdaru āmuru klaudzoņa un šķindēs mūrnieku ķelles.
Ar šo domu sirdī es izstiepu rokas pret debesīm un sāku pateikties dievam. «Pēc kāda gada,» es domāju, «pēc gada …»
Un tad ar satriecošu spēku manu apziņu caururba doma par sevi, par savu sievu un mūsu cerību pilno, mīļā saticībā vadīto dzīvi, kas bija zudusi uz visiem laikiem.
9 POSTAŽA
Un tagad nāk visdīvainākais manā stāstā. Bet varbūt tas nepavisam nav nekas dīvains. Es skaidri atceros un varu atdzīvināt atmiņā it visu, ko darīju tajā dienā līdz brīdim, kad stāvēju Primrouzhilas virsotnē un, aizkustinājuma asaras liedams, slavēju dievu. Bet tālāk es vairs neatceros nekā . ..