Par nākamajām trim dienām manā atmiņā nav nekādu pēdu. Vēlāk es uzzināju, ka nepavisam neesmu bijis pirmais, kas atklājis marsiešu bojā eju; vairāki tādi paši klaiņotāji kā es to bija konstatējuši jau iepriekšējā naktī. Kāds vīrs, kas atklājis to pats pirmais, bija aizgājis uz Sentmārtinslegrendu un, kamēr es kvernēju ormaņa būdā, nosūtījis telegrammu uz Parīzi. No turienes priecīgā vēsts ātri aplidoja visu pasauli. Tūkstošiem pilsētu, kas bija sastingušas šausmu nojautās, pēkšņi atplaiksnījās spožās iluminācijas ugunīs. Tai laikā, kad es stāvēju uz bedres malas, par marsiešu bojā eju jau zināja Dublinā, Edinburgā, Mančestrā, Birmingemā. Cilvēki, kā tiku dzirdējis, raudājuši aiz prieka, klaigājuši un gavilējuši, pametuši darbu, lai cits citu apsveiktu un dalītos līksmībā, steigušies uz vilcieniem, lai nokļūtu Londonā. Baznīcu zvani, kas bija klusējuši divas nedēļas, līdz ar priecīgās vēsts izplatīšanos atdzīvojās cits pēc cita, un drīz vien pār visu Angliju gaiss viļņoja to skaņās. Pa katru lauku celiņu ar velosipēdiem joņoja kārni, izspūruši cilvēki, skaļi vēstīdami par necerēto glābiņu izmisušajiem, novārgušajiem bēgļiem. Un pārtika! Pāri Lamanšam, pāri Īrijas jūrai, pāri Atlantijas okeānam steidzās labības, maizes un gaļas kravas, lai paēdinātu bada cietējus. Šķita, ka visi pasaules kuģi tajās dienās devās uz Londonu. Taču par to visu mana atmiņa nekā nestāsta. Es vairs neapjautu īstenību, mans prāts bija galīgi aptumšojies.
Kad nācu " pie sajēgas, es atrados svešās mājās pie labiem ļaudīm, kas trešajā dienā bija mani sastapuši bezprātā klimstam pa Sentdžonsvudas ielām. Vēlāk viņi man stāstīja, ka es esot raudājis, plosījies un skaļi dziedājis: «Pēdējais cilvēks, kas palicis dzīvs, urā! Pēdējais cilvēks, kas palicis dzīvs!» Kaut arī šiem ļaudīm bija diezgan savu raižu (diemžēl, es nevaru te nosaukt pat viņu vārdus, kaut gan tik ļoti vēlētos viņiem pateikties), viņi uzņēmās vēl liekas rūpes, deva man patvērumu, uzraudzīja un kopa mani. Acīmredzot pa šīm dienām, kamēr es gulēju un nemaņā murgoju, viņi bija šo to uzzinājuši par maniem piedzīvojumiem.
Kad mans prāts atkal noskaidrojās, viņi ļoti piesardzīgi pastāstīja, ko bija dzirdējuši par Lezerhedas likteni. Mana ieslodzījuma trešajā dienā viens marsietis bija iznīcinājis šo ciemu un visus tā iedzīvotājus. Viņš, šķita, bija noslaucījis to no zemes virsas bez jebkāda iemesla, kā palaidnīgs puika aiz spēka pārpilnības izārda skudru pūzni.
Es biju gluži vientuļš, un šie ļaudis izturējās pret mani ļoti laipni. Es biju viens un bēdu sagrauzts, un viņi skuma līdz ar mani. Es paliku pie viņiem vēl četras dienas pēc izveseļošanās.
Visu šo laiku mani krimta neskaidras, aivien smeldzīgākas ilgas atgriezties Vokingā un vēl reizi palūkoties uz to, kas palicis pāri no manas tik laimīgās un gaišās dzīves. Tā bija cerības zaudējuša cilvēka nerimtā vēlēšanās gremdēties savās ciešanās.
Labie ļaudis centās mani atrunāt. Viņi darīja visu iespējamo, lai atturētu mani no šās slimīgās iedomas. Bet beidzot es vairs nespēju ilgāk pretoties savai slieksmei un, apsolījis, ka noteikti atgriezīšos, un, jāatzīstas, ar asarām acīs atvadījies no saviem jaunajiem draugiem, atkal devos cauri pilsētai, kas vēl nesen bija tik drūma, svešāda un tukša.
Tagad ielas jau bija pilnas ar cilvēkiem, šur tur es redzēju pat atvērtus veikalus, un vienā vietā darbojās arī dzeramstrūkla.
Atceros, cik izsmējīgi spoža man likās diena, kad es devos savā skumjajā svētceļojumā uz mazo namiņu Vokingā, cik rosīgas šķita ielas un kāda dzīvība valdīja visapkārt. Redzot it visur tik daudz ar tūkstoš darbiem aizņemtu cilvēku, likās neticami, ka liela daļa iedzīvotāju gājuši bojā. Bet tad es ievēroju, cik dzeltenas ir sastapto ļaužu sejas, cik viņi pinkaini un izspūruši, ka viņu plaši ieplestās acis drudžaini spīd un katram otrajam mugurā vēl netīras skrandas. Visu sejas pauda vai nu gavilējošu prieku un enerģiju, vai skarbu apņēmību. Ja nebūtu šo sejas izteiksmju, Londona šķistu klaidoņu pilsēta. Draudžu kopienās dalīja maizi, ko mums bija atsūtījusi Francijas valdība. Nedaudzajiem zirgiem bija nožēlojami izspiedušās ribas. Uz katra ielas stūra stāvēja novārguši speciālā dienesta policisti ar baltiem žetoniem. Es redzēju maz no marsiešu nodarītā ļaunuma, kamēr izgāju no Velingtonstrītas un ieraudzīju sarkano zāli, kas kuploja ap Vaterlo tilta balstiem.
Pie tilta es redzēju arī vienu no šā dīvainā laika parastajiem kontrastiem: piestiprināta ar naglu, lai nenokristu, pret sarkano mudžekli plandījās papīra lapa. Tas bija plakāts, kas vēstīja, ka jau atsākusi
iznākt pirmā avīze — «Daily Mail». Es nopirku vienu eksemplāru par nomelnējušu šiliņu, ko atradu kabatā.
Vairums lapu bija pustukšas, taču burtlicis, kas acīmredzot viens pats bija izlaidis šo avīzi, laikam sava prieka pēc pēdējo lappusi kā parasti bija piepildījis ar dažādiem sludinājumiem. Iespiestie rakstiņi bija galvenokārt tīri emocionāla rakstura, jo ziņu aģentūras vēl nebija paguvušas atgriezties Londonā.
Es neuzzināju nekā jauna, izņemot to, ka marsiešu mehānismu pētījumi jau vienas nedēļas laikā, devuši pārsteidzošus rezultātus. Starp citu, šis raksts apgalvoja (tobrīd es tam neticēju), ka esot atklāts «lidošanas noslēpums». Vaterlo stacijā stāvēja vilcieni, kas par brīvu nogādāja bēgļus atpakaļ uz mājām.
Pirmais ļaužu pieplūdums bija jau pāri. Vilcienā bija maz braucēju, un es nepavisam nejutos noskaņots uz sarunām ar ceļabiedriem. Es uzmeklēju tukšu kupeju, kur varēju būt vienatnē, un sēdēju, rokas salicis un drūmi raudzīdamies uz saules apspīdēto postažu, kas slīdēja garām logiem. Tūlīt aiz stacijas vilciens uzbrauca uz pagaidu sliedēm, un abās pusēs dzelzceļa līnijai melnēja māju drupas. Līdz Klepemas mezgla stacijai Londonas seju izķēmoja melno dūmu putekļi, kaut gan divas dienas to bija skalojušas pērkona, lietus gāzes. Pie Klepemas stacijas atkal bija sabojāta līnija; simtiem bez darba palikušu klerku un komiju tur strādāja plecu pie pleca ar vienkāršiem melnstrādniekiem, un drīz vien mūsu vilciens varēja doties tālāk pa steidzīgi uzbūvētu pagaidu ceļu.
Visgarām dzelzceļa līnijai apkārtne izskatījās drūma un svešāda. Sevišķi stipri cietusi bija Vimbl- dona. No visām vietām, kam mēs braucām garām, Voltona ar saviem nenodegušajiem priežu mežiem šķita vismazāk skarta. Vondla, Moula un visas mazās upītes bija gubu gubām pieaugušas ar sarkano zāli, kas pēc skata atgādināja kaut ko vidēju starp jēlu gaļu un marinētiem kāpostiem. Bet Sarijas priežu meži bija izrādījušies pārāk sausi, lai tajos saviestos sarkanais staipeknis. Aiz Vimbldonas dzelzceļam tuvējo dārzniecību teritorijā pacēlās uzvērstas zemes kaudzes ap sesto cilindru. Apkārt stāvēja ļaužu pūlītis, un vidū rosījās daži sapieri. Pāri viņiem rīta vējā priecīgi plandījās Britānijas karogs. Dārzniecību zemi klāja sarkanā zāle, un acīm bija grūti skatīties uz šo tumši sarkano, violetās ēnās ņirbošo plašumu. Ar bezgalīgu atvieglojuma sajūtu cilvēks pavērsa skatienu no priekšplāna_ drūmā pelēkuma un sarkanuma uz austrumu pakalnu maigajiem, zili zaļajiem toņiem.
Šaipus Vokingas sliedes vēl patlaban tikai laboja, tāpēc es izkāpu Baiflītas stacijā un devos kājām uz Meiberiju pa to pašu ceļu, uz kura mēs ar artilēristu sastapām huzārus, un garām tai vietai, kur negaisa naktī man parādījās marsietis. Ziņkāres mudināts, es te nogriezos sānis un sarkanās zāles biezoknī atradu apsviedušos, salauztus • divričus, kam līdzās baloja izmētāti un apgrauzti zirga kauli. Kādu bridi es domīgi vēros uz šīm atliekām . . .