Tad cauri priedulājam, kur sarkanā zāle vietām sniedzās man līdz kaklam, es turpināju ceļu uz Mei- berijhilu.
«Raibā suņa*» saimnieks bija jau apglabāts. Es pagāju garām karaskolai un tuvojos savai mājai.
Kāds vīrietis, kas stāvēja kotedžas vaļējās durvīs, sveicinādams nosauca mani vārdā, kad soļoju garām.
Es raudzījos uz savu māju, un manā sirdī pēkšņi pamodās cerība, kas tūlīt pat izgaisa. Durvis bija atlauztas un slēdzis sabojāts; kad es tuvojos, tās lēnām pavērās un atkal aizcirtās ciet.
Manas darbistabas aizkari plandījās ārā pa vaļējo logu, pie kura mēs ar artilēristu bijām vērojuši rītausmu. Neviens pa šo laiku logu nebija aizvēris. Izlauzītie krūmi dārzā izskatījās tieši tādi paši kā toreiz, pirms gandrīz četrām nedēļām. Es iesteidzos hallē; viss liecināja, ka māja ir tukša. Kāpņu celiņš bija sagumzīts un tumšāks tajā vietā, kur es, līdz ādai izmircis negaisā, biju kvernējis katastrofas naktī. Uz kāpnēm es redzēju vēl mūsu dubļainās pēdas, kas veda augšup.
Es uzgāju savā darbistabā. Uz rakstāmgalda zem selenīta preses vēl arvien gulēja manuskripta lapas, ko es tur biju atstājis tajā pēcpusdienā, kad atvērās cilindrs. Kādu brīdi es stāvēju, pārlasīdams savu pamesto sacerējumu. Tas bija raksts par morāles principu iespējamo attīstību nākotnē sakarā ar civilizācijas progresu, un pēdējais teikums ievadīja manu pareģojumu.
«Pēc kādiem divsimt gadiem,» es biju uzrakstījis, «mēs varbūt…» Frāze nebija pabeigta. Es atcerējos, kā torīt, pirms nepilna mēneša, nebiju spējīgs koncentrēties darbam un izsteidzos laukā, lai no avīžu zēna nopirktu savu «Daily Chronicle». Atcerējos, kā, pamanījis viņu nākam, piegāju pie dārza vārtiņiem un noklausījos viņa dīvaino stāstu par «cilvēkiem no Marsa».
Es nokāpu lejā un iegāju ēdamistabā. Tur uz galda bija jēra cepetis un maize, tagad jau galīgi sabojājušies, un apgāzta alus pudele — viss tieši tāpat, kā mēs ar artilēristu aiziedami bijām atstājuši. Mana māja bija tukša. Es sapratu, kā esmu sevi apmānījis, visu laiku vēl lolodams vārgu cerību. Un tad notika kaut kas pavisam negaidīts.
— Tas ir veltīgi, — kāda balss sacīja. — Māja ir pamesta. Šo desmit dienu laikā te neviens nav bijis. Nepaliec šeit un nemoki sevi! Tikai tev ir izdevies izglābties.
Es satrūkos. Vai es būtu izteicis savas domas skaļi?
Es pagriezos. Man aiz muguras balkona durvis bija vaļā. Es paspēru soli un paskatījos ārā.
Un tur, gluži tikpat pārsteigti un izbijušies kā es, stāvēja mans brālēns un mana sieva . .. mana sieva — bāla, bez asarām. Viņa klusi iekliedzās.
— Es nācu šurp, — viņa sacīja. — Es zināju . . . zināju . ..
Viņa piespieda delnu pie kakla un sagrīļojās. Es paspēru soli uz priekšu un uztvēru viņu savās rokās.
EPILOGS
Tagad, nobeidzot savu stāstu, man jāizsaka nožēla, ka tik maz spēju palīdzēt daudzo strīdīgo, vēl arvien nenoskaidroto jautājumu risināšanā. Vienā ziņā mani noteikti kritizēs. Mans darbības lauks ir filozofija. Manas zināšanas salīdzinošajā fizioloģijā aprobežojas ar pāris grāmatām, taču, manuprāt, Kārvera pieņēmums par marsiešu ātrās bojā ejas cēloni ir tik ticams, ka to gandrīz var uzskatīt par pierādītu. Savā stāstījumā es esmu paudis šo viedokli. Un tam ir savs pamats.
Visos marsiešu līķos, ko pēc kara izpētīja, tika atrastas vienīgi Zemes virsū pazīstamās baktērijas. Arī tas, ka marsieši neapraka savus mirušos un bez apdoma slepkavoja cilvēkus, norāda, ka viņi absolūti nekā nezināja par pūšanas procesu. Taču, lai cik iespējams liktos šis fakts, tas nekādā ziņā nav pierādīts.
Tāpat nav zināms, no kā sastāvēja melnie dūmi, ko marsieši lietoja ar tik iznīcinošu efektu, un arī karstuma stara ģenerators paliek mums noslēpums.
Pēc traģiskajiem nelaimes gadījumiem īlingas un Dienvidkensingtonas laboratorijās zinātnieki ir atteikušies no tālākiem eksperimentiem. Melno putekļu spektrālanalīze nepārprotami liecina, ka tie satur kādu nezināmu elementu, kas dod četru spožu līniju grupu spektra zilajā daļā, un ir iespējams, ka šis elements, savienojoties ar argonu, izveido vielu, kas momentā nāvējoši iedarbojas uz kādu no asiņu sastāvdaļām. Taču šādi nepierādīti spriedelējumi diez- vai varēs interesēt parastu lasītāju, kam šis stāsts domāts. Brūnās putas, kas peldēja lejup pa Temzu pēc Šepertonas izpostīšanas, tūlīt netika izpētītas, un tagad to vairs nav.
Rezultātus, ko deva marsiešu anatomiskā izpēte, ciktāl tā bija vēl iespējama pēc klaiņojošo suņu izdarībām, es jau pastāstīju. Bet droši vien visi ir redzējuši lielisko, gandrīz neskarto eksemplāru spirtā Dabas zinātņu muzejā vai arī neskaitāmos zīmējumus, kuros tas attēlots. Sīkāka marsiešu fizioloģijas un uzbūves analīze var interesēt tikai zinātniekus,
Nopietnāku un vispārēju interesi izraisa kas cits — marsiešu jauna uzbrukuma iespējamība.
Man šķiet, ka šim jautājuma aspektam tiek pievērsts pārāk maz uzmanības. Patlaban planēta Marss ir attālinājusies no Zemes, bet ikreiz, kad tā atkal tuvojas opozīcijai, vismaz es ar bažām domāju, vai tikai vini neatkārtos savu dēku. Katrā ziņā mums vajadzētu būt uz to gataviem. Man šķiet, ka būtu iespējams konstatēt, kur atrodas lielgabals, no kura tiek raidīti šāviņi, nepārtraukti novērot šo planētas daļu un jau iepriekš uzzināt par jauna uzbrukuma sākumu.
Tādā gadījumā cilindru varētu iznīcināt ar dinamītu vai artilēriju, pirms vēl tas būtu atdzisis un marsieši izlīduši laukā, vai arī mēs viņus varētu nogalināt ar lielgabalu šāviņiem, tiklīdz cilindrs atskrū- vētos. Man šķiet, ka līdz ar sava pirmā uzbrukuma neizdošanos viņi ir zaudējuši lielu priekšrocību, ko dod pārsteiguma moments. Iespējams, ka arī viņi paši to saprot.
Lesings ir izvirzījis lieliski pamatotu hipotēzi, ka marsiešiem izdevies veiksmīgi nosēsties uz Venēras. Pirms septiņiem mēnešiem Venēra un Marss atradās uz vienas līnijas ar Sauli, citiem vārdiem sakot, novērotājam uz Venēras Marss bija opozīcijā. Pēc tam uz Venēras neapgaismotās puses parādījās savāda spoža, viļņveida līnija, un gandrīz tai pašā momentā tikko saskatāma līdzīga tumša sliede tika atklāta uz Marsa fotogrāfijas. Ja aplūko abu šo parādību grafiskos attēlus, tūliņ duras acīs to nepārprotamā līdzība.
Katrā ziņā, vai nu mēs gaidām jaunu uzbrukumu, vai negaidām, šie notikumi stipri izmainīs mūsu viedokli par cilvēces nākotni. Mēs tagad esam sapratuši, ka nevaram uzskatīt šo planētu par izolētu un pilnīgi drošu cilvēka mājvietu; mēs nespējam paredzēt, kāds nezināms labums vai ļaunums piepeši var nākt pār mums no izplatījuma. Iespējams, ka, vērtējot no universa augstākās loģikas viedokļa, marsiešu iebrukums galu galā nav bez sava labuma cilvēcei: tas ir laupījis mums rimto paļāvību uz nākotni un līdz ar to izsausējis pagrimuma visauglīgāko avotu; tā devums Zemes zinātnei ir milzīgs, un tas ir ļoti stiprinājis cilvēces kopības apziņu. Iespējams, ka pāri telpas bezdibenim marsieši vēroja šo savu pionieru likteni un guva labu mācību, un varbūt uz planētas Venēra viņi ir atraduši drošāku patvērumu. Lai nu kā tas būtu, vēl ilgus gadus cilvēki ar neatslābstošu modrību cieši vēros Marsa disku, un krītošās zvaigznes, šīs ugunīgās debesu šautras, ik reizes parādīdamās nenovēršami uzvēdīs baismas visiem Zemes bērniem.