Tad viņu pašu iznīcības gaismā es redzēju, ka viņi sagrīļojas un nogāžas zemē, bet līdznācēji metas bēgt.
Es stāvēju un skatījos uz šo attalo ļaužu grupiņu, vēl arvien neaptverdams, ka tā ir nāve, kas tur pārlec no cilvēka uz cilvēku. Es tikai jutu, ka notiek kaut kas dīvains. Gandrīz bez trokšņa uzzibsnīja žilbinoša gaisma, un cilvēks nogāzās garšļaukus un palika guļam, un, kad neredzamais karstuma stars slīdēja tālāk pāri tīrelim, aizdegās priedes, un katru sausu irbuleņu krūmu vienā mirklī ar dobju rūkoņu apņēma liesmas. Un tālu tālu uz Nephilas pusi es redzēju uzliesmojam kokus un dzīvžogus un pēkšņi aizdegamies koka ēkas.
Tā traucās uz priekšu ātri un nelokāmi — šī liesmojošā nāve, šī neredzamā, neatvairāmā versmes āva. Es pamanīju, ka tā nāk uz manu pusi, aizdedzinādama savā ceļā krūmu pēc krūma, bet biju pārāk izbrīnījies un apmulsis, lai pakustētos. Es dzirdēju uguns sprakstoņu smilšu karjerā un spēju zirga rēcienu, kas tikpat spēji aprāvās. Tad it kā neredzams, bet karsti nokaitēts pirksts novilka pusloku tīrelī starp mani un marsiešiem, un visgarām šai līnijai aiz smilšu karjera melnā zeme kūpēja un sprakstēja. Krietni tālāk pa kreisi, kur ceļš no Vokingas stacijas iznāk tīreli, kaut kas brīkšķēdams nogāzās. Tūliņ pat šņākoņa un dūkoņa apklusa, un melnais, kupolam līdzīgais priekšmets lēnām ieslīdēja atpakaļ bedrē, nozuzdams skatienam.
Tas viss notika tik ātri, ka es, apstulbis un gaismas spožuma apžilbināts, nepaguvu izkustēties no vietas. Ja nāve būtu apmetuši pilnu loku, tā nenovēršami būtu pārsteigusi arī mani. Taču tā aizslīdēja garām, mani neskardama, un atstāja aiz sevis pēkšņu nakts tumsu un baismas.
Paugurainais tīrelis tagad šķita gandrīz melnā tumsā tīts, vienīgi tā ceļi pelēcīgi blāvo ja zem tumšzilajām vēla vakara debesīm. Tas bija tumšs un piepeši cilvēku pamests. Pār galvu sāka pulcēties zvaigznes, un rietumu pamalē vēl blāzmoja gaišs, spožs, gandrīz zaļganīgs zilums. Priežu galotnes un Horse- las jumti asi un tumši iezīmējās pret pēdējo rieta atspīdumu. No marsiešiem un viņu ierīcēm it nekas nebija redzams, izņemot tievo mastu, kura galā gāzelēdamies griezās nerimtīgais spogulis. Šur tur vēl kūpēja un kvēloja krūmu puduri un atsevišķi koki, un no mājām Vokingas stacijas pusē rāmajās nakts debesīs brīžiem uzšāvās liesmu mēles.
Vienīgi tas un vēl šausmīgā pārsteiguma sajūta — citādi nekas it kā nebija mainījies. Mazā melno stāvu grupiņa ar balto karogu bija aizmēzta nebūtībā, bet vakara klusums, tā man šķita, gandrīz nebija iztraucēts.
Tad es atģidos, ka esmu tumšajā tīrelī bezpalīdzīgs, neaizsargāts un viens. Un piepeši man no visām pusēm veltin uzvēlās drausmīgas bailes.
Es ar pūlēm pagriezos un metos klupdams krizdams skriet pa tīreli.
Manas bailes bija nevis kaut cik saprātīgas bailes, bet gan īsta panika — es bēgu ne vien no marsiešiem, bet ari no tumsas un klusuma visapkārt. Šīs bailes tik spēcīgi iedarbojās uz mani, ka es zaudēju katru vīrišķību un skriedams klusi raudāju kā bērns. Reiz pagriezis muguru, es neuzdrīkstējos vairs atskatīties.
Atceros, man bija tāda sajūta, ka ar mani rotaļājas, ka pēdējā mirklī, kad es jau gandrīz būšu ticis drošībā, šī mistiskā nāve — tik ātra kā gaismas stars — izlēks no bedres, kurā atrodas cilindrs, panāks mani un nokaus.
6
KARSTUMA STARS UZ ČOBEMAS CEĻA
Vēl arvien nav noskaidrots, kā marsieši var nogalināt cilvēkus tik ātri un tik klusu. Daudzi domā, ka viņi kaut kādā veidā prot koncentrēt milzīgu karstumu kamerā, kas gandrīz absolūti nevada siltumu. Šo spēcīgo karstumu viņi raida paralēlu staru kūlī pret izraudzīto objektu ar pulētu parabolisku spoguli, kura uzbūve mums nav zināma, bet kurš darbojas tāpat, kā bākas paraboliskais spogulis projicē gaismas staru. Taču neviens šīs detaļas nav pārliecinoši pierādījis. Lai nu kā tas tiek izdarīts, pilnīgi skaidrs, ka visa pamatā ir karstuma stars. Karstums un neredzams, nevis redzams stars. Ikviens degošs priekšmets, ko skar šis karstuma stars, acumirklī uzliesmo, svins sāk plūst kā ūdens, stikls saplaisā un izkūst, dzelzi tas padara mīkstu, un ūdens, kas gadās tam ceļā, momentā pārvēršas tvaikos.
Tajā naktī gandrīz četrdesmit cilvēku gulēja zem zvaigžņotajām debesīm pie bedres, pārogļojušies un līdz nepazīšanai sakropļoti, un visu nakti tīrelis
starp Horselu un Meiberiju bija tukšs no ļaudīm, un pār to kvēloja sarkana blāzma.
Vēsts par masu slaktiņu, jādomā, sasniedza Čo- bemu, Vokingu un Oteršovu apmēram vienā laikā. Kad notika šī traģēdija, Vokingā veikali bija jau slēgti, un daudzi iedzīvotāji — gan veikalu ļaudis, gan citi —, dienā dzirdēto stāstu vilināti, devās pāri Horselas tiltam un tālāk pa ceļu starp dzīvžogiem uz tīreļa pusi. Pēc darba dienas uzposušies jaunie cilvēki nevilcinājās izmantot šo jaunumu, tāpat kā jebkuru citu, par ieganstu kopīgai pastaigai un vieglai paflirtēšanai. Moži čalodami, viņi soļoja pa krēslaino ceļu…
Tobrīd Vokingā, protams, tikai retais zināja, ka cilindrs ir atvēries, kaut gan nabaga Hendersons bija nosūtījis kādu velosipēdistu uz pasta kantori ar speciālu telegrammu vakara avīzei.
Kad šie ļaudis pa diviem un trim iznāca klajumā, viņi tur sastapa nelielos bariņos sapulcējušos cilvēkus, kas uztraukti sarunājās un vēroja pār smilšu karjeru riņķojošo spoguli, un ari jaunatnācējiem drīz vien pielipa vispārējais satraukums.
Pusdeviņos, kad tika iznīcināta deputācija, šai vietā varēja būt ap cilvēku trīssimt vai vairāk, neskaitot tos, kas bija atstājuši ceļu un piegājuši marsiešiem tuvāk. Tur bija arī trīs policisti, viens no tiem jāšus, un tie pēc Stenta norādījuma darīja visu iespējamo, lai noturētu pūli uz vietas un neļautu tuvoties cilindram. Šur tur dzirdēja bļaustāmies un protestējam pārgalvjus un karstasinīgos, kas allaž izmanto izdevību pūlī patrokšņot un izālēties.
Tūlīt pēc marsiešu parādīšanās Stents un Odžilvijs, paredzēdami sadursmes iespēju, bija no Horselas telegrafējuši uz kazarmām, lūgdami atsūtīt kareivju rotu, kas palīdzētu aizsargāt šos dīvainos radījumus pret vardarbību. Pēc tam viņi bija atgriezušies tīrelī, lai vadītu neveiksmīgo deputāciju. Viņu bojā ejas aina, kādu to apraksta aculiecinieki no pūļa, gandrīz pilnīgi saskan ar maniem paša iespaidiem: trīs zaļu dūmu mutuļi, dobja dūkoņa un uguns uzliesmojumi.
Bet šis ļaužu pūlis bija daudz vairāk apdraudēts nekā es. Viņus izglāba vienīgi tas, ka karstuma stara apakšējā daļa atdūrās pret viršiem apaugušu smilšu pauguru. Ja paraboliskais spogulis būtu atradies pāris jardu augstāk, neviens no viņiem nebūtu palicis dzīvs un vairs neko nevarētu pastāstīt. Viņi redzēja uzšaujamies liesmas un nokrītam cilvēkus, redzēja, ka it kā kāda neredzama roka aizdedzina krūmus, cauri krēslai ātri tuvodamās viņiem. Tad ar griezīgu svilpoņu, kas pārskanēja dūkoņu no bedres, stars aizslīdēja tuvu pāri viņu galvām, aizdedzinādams ceļmalā augošo dižskābaržu galotnes, un tūlīt pat pēdējai mājai uz stūra saplaisāja sienu ķieģeļi, sašķīda logu rūtis, uzliesmoja ietvari un kūpošā drupu kaudzē nogāzās daļa no jumta.
Pēkšņi aizdegušos koku brīkšķēšanas, šņākoņas un liesmu spožuma apstulbināts, panikas pārņemtais pūlis kādu brīdi vēl nesapratnē mīņājās uz vietas.
Uz ceļa sāka krist dzirksteles, degoši zari un atsevišķas lapas kā liesmu šļakatas. Aizdegās cepures un drēbes. Tad no tīreļa atskanēja kliedzieni.
Pūlī uz ceļa sākās spiegšana un kliegšana, un piepeši cauri ļaužu jūklim, apķēris galvu rokām, bļaudams aizauļoja policists.