Tas nenotika tapec, ka viņš butu apzinajies temata svarīgumu vai jutis kādu interesi par to. Tas
notika tāpēc, ka viņš mēdza satikties ar kādu Romāņu valodu nodaļas aspiranti un todien vajadzēja izvēlēties starp šo lekciju un mūzikas festivālu, ko viņam nepavisam negribējās dzirdēt. Šīs draudzības saites bija nestipras, Lemonta uztverē ne visai nopietnas un tikai īslaicīgas, taču tās atveda viņu uz Bronovska lekciju.
Un Lemonts to noklausījās ar patiku. Senā etrusku civilizācija pirmoreiz ienāca viņa apziņā kā intereses vērts objekts, un neatšifrētas valodas iztulkošanas problēma šķita brīnumaini valdzinoša. Zēns būdams, Lemonts bija aizrautīgi risinājis kriptogrammas, bet vēlāk līdz ar citām bērnišķīgām nodarbībām tās pametis, lai pievērstos daudz svarīgākajām kriptogrammām, ko uzdeva daba, un galu galā nonācis pie parateorijas.
Bronovska lekcija viņam atsauca atmiņā, kādu prieku toreiz zēnībā sagādāja apziņa, ka pamazām sāc uztvert šķietami nejauši kopā salikto simbolu jēgu, un kā pārvarētās grūtības padarīja veikumu jo nozīmīgāku. Bronovskis bija liela mēroga kriptogrammists, un viņa stāstījums par prāta neatlaidīgo ielaušanos nezināmajā Lemontam gāja pie sirds.
Tomēr šī trīskāršā sagadīšanās — Bronovska ierašanās universitātes pilsētiņā, Lemonta zēniskā aizraušanās ar kriptogrammām, pievilcīgās jaunās dāmas ietekme — tā arī būtu palikusi bez jebkāda turpinājuma, ja tieši nākamajā dienā Lemonts nebūtu ticies ar Helamu un neglābjami un, kā viņš drīz vien konstatēja, uz visiem laikiem kritis nežēlastībā.
Stundu pēc šīs sarunas Lemonts nolēma uzmeklēt Bronovski. Par strīda ābolu bija kļuvis tas, kas Lemontam pašam bija licies tik acīmredzams un Helamu tik ļoti aizskāris. Lemonts bija saņēmis
nosodījumu un juta nepieciešamību dot pretsitienu — visvairāk šā nosodījuma dēļ. Parabūtnes hija gudrākas par cilvēku. Lemonts agrāk bija tam lleejis kā kaut kam pašsaprotamam, nedomājot, cik tas svarīgi. Tagad tas bija kļuvis ļoti svarīgi. I īs katrā ziņā bija jāpierāda un šis fakts jāiegrūž lielāmām rīklē — vislabāk šķērseniski, ar visiem asajiem stūriem uz āru, lai grūtāk norīt.
Lemonts bija jau tiktāl zaudējis savu neseno godbijību pret Helamu, ka šī doma sagādāja viņam baudu.
Bronovskis vēl atradās universitātes pilsētiņā, l emonts sadzina viņam pēdas un neatlaidīgi pieprasīja tikšanos.
Beidzot notverts, Bronovskis bija uzsvērti laipns.
Strupi atbildējis uz pieklājības frāzēm, Lemonts nepacietīgi nosauca savu vārdu un sacīja:
— Doktor Bronovski, esmu ļoti priecīgs, ka man izdevās jūs noķert pirms aizbraukšanas. Es ceru, ka pierunāšu jūs palikt šeit ilgāk.
— Varbūt tas nemaz nebūs grūti. Man piedāvā vietu universitātē, — Bronovskis atteica.
— Un jūs to pieņemsiet?
— Vēl neesmu izlēmis. Iespējams, ka pieņemšu.
— Jums tas jādara. Un jūs to darīsiet, kad būsiet dzirdējis, kas man sakāms. Doktor Bronovski, kam jūs domājat pievērsties tagad, kad esat atšifrējis etrusku uzrakstus?
— Tas nav mans vienīgais uzdevums, jaunais cilvēk. (Viņš bija piecus gadus vecāks par Leinontu.) Es esmu arheologs, un etrusku kultūrā nav tikai viņu uzraksti vien, un pirmsklasiskajā itāļu kultūrā ir vēl daudz kas cits, ne tikai ctruski vien.
— Taču nekas jums neliekas tik interesants un aizraujošs kā etrusku uzraksti, vai ne?
— Protams.
— Tad jums noteikti sagādātu prieku kaut kas vēl interesantāks, vēl sarežģītāks un tūkstošreiz nozīmīgāks nekā šie uzraksti.
— Ko jūs ar to gribat teikt, doktor … Lemont?
— Mums ir uzraksti, kas nav mirušas kultūras daļa, nav vispār radušies uz Zemes un pat ne mūsu Universā. Mums ir tā sauktie parasimboli.
— Esmu par tiem dzirdējis. Vēl vairāk — esmu tos redzējis.
— Tad droši vien esat arī jutis aicinājumu ķerties pie šīs problēmas, doktor Bronovski, vai ne tā? Jūs taču esat vēlējies izdibināt, ko tie nozīmē?
— Nepavisam, doktor Lemont, tāpēc ka tur nekādas problēmas nav.
Lemonts aizdomīgi pavērās viņā.
— Jūs gribat teikt, ka spējat tos izlasīt?
Bronovskis papurināja galvu.
— Jūs mani pārpratāt. Es gribēju teikt, ka ne es, ne kāds cits tos vispār nevar izlasīt. 5im noslēpumam nav atslēgas. Ar jebkuru Zemes valodu, arī mirušu, ir citādi. Vienmēr ir izredzes atrast kādu dzīvu vai jau atšifrētu mirušu valodu, kam ar to būtu kaut attāla radniecība. Ja tas neizdodas, mēs vismaz zinām, ka ikvienu Zemes valodu runājuši cilvēki ar cilvēkam raksturīgu domāšanas veidu. Un, lai cik vājš, tas tomēr ir izejas punkts. Bet parasimboli ir radušies ārpus mūsu Universa, tie ir problēma, ko acīmredzot nav iespējams atrisināt. Un neatrisināmais nav problēma.
Lemonts, visu laiku ar pūlēm valdījies, lai nepārtrauktu Bronovski, tagad eksplodēja:
— Jūs maldāties, doktor Bronovski! Es nepavisam negribu jūs mācīt jūsu specialitātē, taču jūs m zināt dažus faktus, kas atklāti manā specialitātē. AAums ir darīšana ar paracilvēkiem, par kuriem mes nezinām gandrīz neko. Nezinām, kādi viņi izskatās, kā viņi domā, kādā pasaulē dzīvo, — nezin.un pašu elementārāko un būtiskāko. Tiktāl jums n taisnība.
— Bet tas, ko jūs zināt, tomēr ir vairāk par neko, vai tā? — Šķita, ka Bronovski tas viss nemaz neinteresē. Viņš izņēma no kabatas turziņu ar žāvētām vīģēm un sāka tās ēst. Piedāvāja arī Lemontam, bet tas noraidoši papurināja galvu.
— Tieši tā! — Lemonts sacīja. — Mēs zinām kaut ko ļoti svarīgu. Viņi ir gudrāki par mums. Pirmkārt: viņi spēj izdarīt vielas transferāciju pāri Starpuniversu Telpai, turpretī mums jāpaliek pasīviem.
Viņš pārtrauca pats sevi, lai pajautātu Bronovski in:
— Vai jūs kaut ko zināt par Starpuniversu Elektronu Sūkni?
— Nedaudz, — Bronovskis atteica. — Bet pietiekami, lai sekotu jūsu domai, doktor, ja nesāksiet runāt pārāk specifiski.
Lemonts steigšus turpināja:
— Otrkārt: viņi atsūtīja mums instrukcijas, kā uzbūvēt Sūkņa mūsu daļ u. Mēs nevarējām tas izlasīt, taču pietiekami labi sapratām diagrammas, lai izlobītu nepieciešamo. Treškārt: viņi kaut kāda veidā spēj mūs sajust. Katrā ziņā viņi spēj uztvert, piemēram, to, ka mēs esam izlikuši viņiem domātu volframu. Viņi zina, kur tas atrodas, un spēj to paņemt. Mēs neko tādu nevaram. Ir vēl citi fakti, bet pietiek ar šiem, lai parādītu, ka paracilvēki neapšaubāmi ir augstāk attīstīti nekā mēs.
— Taču man liekas, ka tāds ir tikai jūsu viedoklis, — Bronovskis sacīja. — Droši vien jūsu kolēģi to neatzīst.
— Jā, neatzīst. Bet kāpēc jūs tā spriežat?
— Tāpēc, ka, manuprāt, jums nav taisnība.
— Mani fakti ir pareizi. Kā tad man var nebūt taisnība?
— Jūs pierādāt tikai to, ka paracilvēkiem ir augstāk attīstīta tehnika nekā mums. Kāds tam sakars ar inteliģenci? Redziet, — Bronovskis piecēlās, lai novilktu žaketi, un apsēdās krēslā puszvijus, ieņemdams ērtu pozu un tīksmi atbrīvodams tuklo ķermeni, it kā fiziska labsajūta palīdzētu viņam domāt, — pirms apmēram divarpus gadsimtiem amerikāņu jūras komandieris Metjū Perijs ieveda savu flotili Tokijas ostā. Japāņi, kas līdz tam laikam bija dzīvojuši izolēti, pēkšņi sastapās ar tehniku, kas stipri pārspēja viņējo, un nolēma, ka nebūtu gudri pretoties. Kareivīga daudzmiljonu nācija bija bezspēcīga dažu aizjūras kuģu priekšā. Vai tas pierādīja to, ka amerikāņi garīgās attīstības ziņā bija pārāki par japāņiem, vai tikai to, ka rietumu kultūra bija gājusi citā virzienā? Noteikti pēdējo, jo pusgadsimta laikā japāņi veiksmīgi apguva rietumu tehniku un nākamajā pusgadsimtā kļuva par spēcīgu industriālu lielvalsti, kaut gan vienā no tā laika kariem tika smagi sakauta.