Lemonts nopietni klausījās un tad sacīja:
— Arī es esmu par to domājis, doktor Bronovski, kaut gan šo faktu par japāņiem nezināju — diemžēl man nav laika studēt vēsturi. Tomēr analoģija ir aplama. Tas ir kaut kas vairāk nekā tehnikas pārākums; mums un viņiem ir atšķirīgs intelekta līmenis.
— Jūs to varat tikai minēt, nevis pierādīt.
— To pierāda jau tas fakts vien, ka viņi atsūlija mums instrukcijas. Viņi gribēja, lai mēs uzl'iivējam Sūkni, viņiem bija nepieciešams, lai mēs lu darītu. Paši viņi nevarēja šeit ierasties, bet plāii.is dzelzs folijas ar viņu norādījumiem — viela, li. ir visstabilākā jebkurā pasaulē, — pamazām kļuva tik radioaktīvas, ka tās nedrīkstēja uzglabāt veselas, bet mēs, protams, paguvām izgatavot kopijas uz mūsu pašu materiāliem'. — Lemonts apklusa, lai atvilktu elpu, jo juta, ka ir pārāk uztraukts un iekarsis. Nedrīkstēja ar pārlieku dedzību visu sabojāt.
Bronovskis ziņkāri vērās viņā.
— Nu labi, viņi atsūtīja mums instrukcijas. Ko jiis mēģināt no tā izsecināt?
— Viņi domāja, ka mēs tās sapratīsim. Vai viņi būtu tādi muļķi, ka sūtītu mums visai sarežģītus ziņojumus, dažus pat krietni garus, zinādami, ka mēs nesapratīsim? … Ja nebūtu bijis to diagrammu, mēs nekādā galā nebūtu tikuši. Tātad — viņi domāja, ka mēs sapratīsim, un tā domāja tāpēc, ka juta: jebkurām viņiem līdzīgām būtnēm, kam ir apmēram tikpat attīstīta tehnika kā viņiem, — kaut kādā veidā viņi spēja to konstatēt, un tas ir vēl viens faktors, kas apstiprina manu viedokli, — jābūt arī apmēram tikpat gudrām un bez lielām grūtībām jāprot kaut ko izlobīt no viņu simboliem.
— Tā var būt arī tikai viņu naivitāte, — Bronovskis vienaldzīgi bilda.
— Jūs gribat teikt, viņi domā, ka ir tikai viena vienīga valoda un ka citas saprātīgas būtnes citā Universā runā un raksta tāpat kā viņi? Turpiniet!
— Pat ja es piekristu jūsu viedoklim, ko tad jūs gribat, lai es daru? — Bronovskis jautāja. — Es esmu redzējis šos parasimbolus. Domāju, katrs arheologs un filologs uz Zemes ir tos redzējis. Nezinu, ko es varētu darīt, un esmu pārliecināts, ka neviens cits arī to nezina. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā nav sperts ne solis uz priekšu.
— Patiesībā šajos divdesmit gados nav bijis īstas vēlēšanās to darīt, — Lemonts dedzīgi sacīja. — Sūkņa vadītāji nemaz negrib atšifrēt simbolus.
— Kādēļ lai viņi to negribētu?
— Tās nepatīkamās iespējas dēļ, ka sazināšanās ar paracilvēkiem paradis, ka tie neapšaubāmi ir gudrāki par mums, ka mēs tiem esam marionetēm līdzīgi partneri Sūkņa ekspluatācijā. Un tas sāpīgi aizskartu cilvēku cilts pašcieņu. Bet it īpaši tādēļ, — Lemonts centās runāt bez indīgas pieskaņas, — ka Helams tad zaudētu Elektronu Sūkņa Tēva godu.
— Pieņemsim, ka vadītāji gribēta atšifrēt. Ko tad varētu darīt? Kā zināms, gribēšana vēl nav darīšana.
— Varētu mēģināt sadarboties ar paracilvēkiem. Varētu sūtīt ziņojumus uz Parauniversu. Tas nekad nav darīts, bet tas būtu iespējams. Metāla folijā iegravētu ziņojumu varētu nolikt zem volframa lodītes.
— Ko? Vai tad pat tagad, kad Sūkņi darbojas, viņi vēl joprojām meklē jaunus volframa paraugus?
— Nē, bet viņi pamanīs izlikto volframu un sapratīs, ka mēs ar to mēģinām piesaistīt viņu uzmanību. Mēs pat varētu iegravēt ziņojumu tieši volframa folijā. Ja paracilvēki to paņemtu un kaut vai aptuveni apjaustu tā jēgu, viņu nākamajā ziņojumā tas kaut kā būtu parādīts. Varbūt viņi sastādītu savu un mūsu vārdu ekvivalentu tabulu vai lietotu jaukti gan savas, gan mūsu valodas vārdus. Tā būtu saprašanās ceļa būvēšana no nbām pusēm — vispirms viņi, tad mēs, tad atkal viņi un tā tālāk.
— Un viņi, — Bronovskis sacīja, — paveiktu darba lielāko daļu?
— Jā.
Bronovskis papurināja galvu.
— Nav diezcik interesanti. Mani tas nevilina.
Lemonts paraudzījās uz viņu ar svelošām dusmām.
— Kāpēc ne? Vai jūs domājat, ka tas neatnesīs ļums pietiekamu godu? Nepacels jūs slavas aug? Kas jūs esat — eksperts slavas jautājumos, vai? Nolādēts, kādu gan slavu jūs ieguvāt ar liem etrusku uzrakstiem? Jūs satriecāt piecus citus speciālistus. Varbūt sešus. Viņiem jūs esat slavenība un veiksminieks, un viņi jūs ienīst. Kas vēl? .lus braukājat apkārt, lasīdams lekcijas par šo tematu dažiem desmitiem klausītāju, kuri nākamajā dienā jau ir aizmirsuši jūsu vārdu. Vai tas ir tas, pec kā jūs dzenaties?
— Nekļūstiet melodramatisks!
— Labi. Neuzplīšos. Es dabūšu kādu citu. Varbūt tad tas prasīs vairāk laika, bet, kā jūs teicāt, paracilvēki tik un tā paveiks darba lielāko daļu. Ja būs nepieciešams, es darīšu to pats.
— Vai jums tas ir oficiāli uzdots?
— Nē, nav. Un kas par to? Vai varbūt tas ir vēl viens iemesls, kāpēc jūs negribat iesaistīties? Disciplīnas jautājums? Nav tāda likuma, kas aizliegtu mēģināt atšifrēt šos simbolus, un es vienmēr varu uzlikt volframu uz sava galda. Es neatskaitīšos par ziņojumiem, ko saņemšu volframa vietā, un tādējādi gan pārkāpšu pētniecības kodeksu. Bet, kad darbs būs paveikts, kurš tad vairs sūdzēsies? Vai jūs strādātu kopā ar mani, ja es garantētu, ka jums nekādas nepatikšanas neiznāks, un turētu
jūsu piedalīšanos slepenībā? Tad slava ielu jums secen, bet varbūt savu dvēseles mieru jūs vērtējat augstāk? Nu, labi, — Lemonts paraustīja plecus. — Ja es darīšu to pats, vismaz nebūs jāraizējas par kāda cita dvēseles mieru.
Viņš piecēlās, lai dotos projām. Abi vīrieši bija dusmīgi un izturējās viens pret otru ar stīvu pieklājību, kādu ievēro naidīgi noskaņoti, bet labi audzināti cilvēki.
— Es vismaz ceru, — Lemonts sacīja, — ka jūs šo sarunu uzskatīsiet par konfidenciālu.
Arī Bronovskis bija piecēlies kājās.
— Par to jūs varat būt drošs, — viņš vēsi atteica, un abi atvadījās ar īsu rokas spiedienu.
Lemonts necerēja vēlreiz tikties ar Bronovski. Viņš sāka cītīgi iedvest sev pārliecību, ka būs labāk, ja mēģinās tulkot pats uz savu roku.
Taču pēc divām dienām Bronovskis ieradās viņa laboratorijā.
— Tagad es aizbraucu no šejienes, bet septembrī atgriezīšos, — viņš strupi sacīja. — Strādāšu universitātē un, ja jūs tas vēl interesēs, paskatīšos, ko varu darīt attiecībā uz jūsu pieminēto tulkošanas problēmu.
Pārsteigtais Lemonts tik tikko paguva pateikties, kad Bronovskis jau cēlā gaitā izgāja no istabas, it kā par savu piekāpšanos dusmotos vēl vairāk nekā par savu atteikšanos.
Ar laiku viņi sadraudzējās, un ar laiku Lemonts. arī uzzināja, kas Bronovskim licis pārdomāt. Nākamajā dienā pēc viņu sarunas Bronovskis bija ieturējis lenču fakultātes klubā kopā ar grupu universitātes augstāko amatpersonu, protams, rektoru ieskaitot. Bronovskis paziņojis, ka pieņems piedāvāto vietu un savlaicīgi atsūtīs oficiālu vēstuli, un visi klātesošie izteikuši savu prieku par to.