Rektors sacījis:
«Tas lieliski pušķos mūsu universitāti, ka tajā Iradās slavenais Itaskas uzrakstu iztulkotājs. Mēs jūtamies pagodināti.»
Neviens, protams, neizlaboja šo aplamību, un Bronovska smaids, kaut arī saspringts, pat nenoIrisēja. Vēlāk Antīkās vēstures • nodaļas vadītājs paskaidroja, ka rektors esot vairāk minesotietis nekā zinātņu vīrs un, tā kā no Itaskas ezera iztēlot varenā Misisipi, tad tāda pārtcikšanās bijusi gluži dabiska.
Taču kopā ar Lemonta vīpsnu par viņa slavas lielumu Bronovski šis atgadījums gremztin gremza.
Kad Lemonts beidzot to uzzināja, viņš jutās uzjautrināts.
— Varat neturpināt, — viņš sacīja. — Man ir gadījies tāpat. Un tad jūs teicāt sev: «Dieva vārds, es izdarīšu kaut ko tādu, kas pat tam āmurgalvam būs uz vietas jāaptver.»
— Apmēram uz to pusi, — Bronovskis apstiprināja.
5
Tomēr vesela gada darbs viņiem bija devis ļoti maz. Ziņojumi beidzot bija aizkļuvuši pāri; ziņojumi bija saņemti pretī. Un nekā.
— Gluži vienkārši miniet! — Lemonts kaismīgi sacīja Bronovskim. — Miniet uz dullo! Tikai tādā veidā!
— Tieši to jau es daru, Pīt. Kāpēc jūs esat kļuvis tik lecīgs? Ar etrusku uzrakstiem es noņēmos divpadsmit gadu. Vai jūs domājat, ka šis darbs prasīs mazāk laika?
— Mīļais dievs, Maik! Mēs nevaram gaidīt divpadsmit gadu.
— Kāpēc ne? Paklausieties, Pīt, man nav pagājusi secen pārmaiņa jūsu nostājā. Kopš kāda mēneša jūs esat taisni neciešams. Manuprāt, mums jau pašā sākumā bija skaidrs, ka šis darbs nevar veikties ātri un ka jābūt pacietīgiem. Jūs taču saprotat, ka man ir arī savi tiešie pienākumi universitātē. Esmu jau vairākkārt jums to jautājis. Atļaujiet jautāt vēlreiz. Kāpēc jūs tagad tik traki steidzaties?
— Tāpēc, ka steidzos, — Lemonts atcirta. — Tāpēc, ka es gribu tikt ar to galā.
— Apsveicu! — Bronovskis sausi sacīja. — Arī es gribu. Paklausieties, jūs taču netaisāties drīz mirt, ko? Vai jūsu ārsts būtu pateicis, ka esat neglābjami slims ar vēzi?
— Nē jau, nē, — Lemonts nopūtās.
— Nu, kas tad?
— Nekas, — Lemonts atteica un steigšus aizgāja.
Kad Lemonts pirmoreiz meģinaja pierunāt Bronovski nākt viņam palīgā, viņu bija aizvainojusi vienīgi Helama stulbi ietiepīgā nevēlēšanās atzīt pieņēmumu, ka paracilvēki ir gudrāki. To un tikai to Lemonts gribēja pierādīt. Sākumā viņam nekāda cita nodoma nebija.
Bet nākamo mēnešu laikā Lemontam nācās piedzīvot nebeidzamas pārestības. Viņa lūgumi pēc iekārtas, tehniskas palīdzības, skaitļotāja laika netika apmierināti; pieprasīto komandējumu naudu viņam nepiešķīra; nodaļu kopīgajās sanāksmēs viņa domas nekad neņēma vērā.
Lūzums notika tad, kad Henriju Garisonu, kam bija mazāks darba stāžs un neapšaubāmi mazākas spējas nekā Lemontam, izvirzīja ļoti autoritatīvā
Konsultanta amatā, kas patiesībā būtu pienācies viņam. Tad Lemonta aizvainojums tā uzmilza, ka ar savas taisnības pierādīšanu vien vairs nepietika. Viņš ilgojās satriekt Helamu, viņu pilnīgi iznīcināt.
So vēlmi katru dienu, gandrīz katru stundu uzkurināja citu Sūkņa Stacijas darbinieku nepārproliiiuā nostāja. Lemonta spurainais raksturs neizraisīja sevišķas simpātijas, tomēr viņu ieredzēja diezgan labi.
Pats Garisons — kluss, patīkams jauns cilvēks, kas negribēja sabojāt attiecības ne ar vienu, — jutās gaužām neērti. Kādu dienu viņš parādījās Lemonta laboratorijas durvis ar stipri nobažījušos sejas izteiksmi.
— Hei, Pīt, vai es varētu ar jums parunāt pāris vārdu? — viņš jautāja.
— Cik vien vēlaties! — Lemonts atteica, raukdams pieri un vairīdamies skatīties Garisonam acīs.
Garisons ienāca un apsēdās.
— Pīt, — viņš sacīja, — es nevaru atteikties no piedāvātā amata, bet es gribu, lai jūs zinātu, ka neesmu pēc tā dzinies. Tas man bija pārsteigums.
—■ Kas jums liek atteikties? Man par to ne silts, ne auksts.
— Pīt, tas ir Helama pirksts. Ja es atteikšos, šo vietu dabūs kāds cits, ne jūs. Ko jūs vecajam esat nodarījis?
Lemonts piepeši uzklupa Garisonam:
— Ko jūs domājat par Helamu? Kas viņš, jūsuprāt, ir par cilvēku?
Garisonam tas nāca negaidīti. Viņš savilka lūpas, paberzēja degunu.
— Nu… — viņš sacīja un sastomījās.
— Liela personība? Spožs zinātnieks? Gudrs vadītājs?
— Nu-u …
— Es jums pateikšu. Helams ir bezgodis! Krāpnieks viņš ir! Ieguvis reputāciju un stāvokli un nu trīcēdams turas pie tā. Viņš zina, ka es redzu viņam cauri, un tāpēc necieš mani.
Garisons īsi, samocīti iesmējās.
— Jūs taču neesat gājis pie viņa un teicis …
— Nē, tieši es viņam neko neesmu teicis, — Lemonts drūmi sacīja. — Kādu dienu es to izdarīšu. Bet viņš tāpat zina. Viņš saprot, ka mani viņš nav apmuļķojis, pat ja es nekā nesaku.
— Bet, Pīt, kāda nozīme viņam ko teikt? Arī es nedomāju, ka viņš ir dižākais cilvēks pasaulē, bet kāda jēga to bazūnēt? Labāk paglaimojiet viņam. Jūsu karjera ir viņa rokās.
— Tiešām? Bet viņa reputācija ir manējās. Es vinu atmaskošu. Es vinu izģērbšu.
— Kā?
— Ta ir mana darīšana! — norūca Lemonts — viņam šai brīdī nebija ne jausmas, kā to panākt.
— Tas ir smieklīgi, — Garisons sacīja. — Jūs neuzvarēsiet. Viņš jūs iznīcinās. Kaut arī Helams patiešām nav Einšteins vai Openheimers, tomēr pasaulei viņš ir kaut kas vairāk nekā tie. Diviem miljardiem Zemes iedzīvotāju viņš ir Elektronu Sūkņa Tēvs, un nekas, ko jūs varat izdarīt, viņus neietekmēs, jo Elektronu Sūknis ir cilvēces paradīzes atslēga. Kamēr tas darbojas, Helams ir neaizskarams, un jūs esat ķerts, ja domājat, ka tā nav. Velns parāvis, Pīt, sakiet viņam, ka viņš ir liels, un atzīstiet savus maldus. Neesiet otrs Denisons!
— Ziniet ko, Henrij! — Lemonts pēkšņā niknumā iesaucās. — Nemaisieties citu darīšanās!
Garisons aši pieceļas un, ne varda nebildis, aiz1',.ija. Lemonts bija ieguvis vēl vienu ienaidnieku vai vismaz pazaudējis vēl vienu draugu. Taču galu galā viņš nosprieda, ka tas ir to vērts, jo viena (iarisona izteiciena dēļ viņa domas ieguva citu virzienu.
Garisons bija sacījis: «…Elektronu Sūknis ir cilvēces paradīzes atslēga… Kamēr tas darbojas, lielāms ir neaizskarams.»
Šie vārdi skanēja Lemontam ausīs, un pirmoreiz viņa uzmanība no Helama pievērsās Elektronu Sūknim.
Vai Elektronu Sūknis patiešām bija cilvēces paradīzes atslēga? Vai tikai, nudien, tās nebija lamatas?
Vēsturē viss bija bijis sava veida lamatas. Kādas lamatas slēpās Elektronu Sūknī?
Lemonts pietiekami labi pārvaldīja parateorijas vēsturi, lai zinātu, ka «lamatu» problēma nav palikusi nepētīta. Kad pirmoreiz tika paziņots, ka Elektronu Sūkņa darbības pamatprincips ir elektronu sūknēšana no Universa uz Parauniversu, netrūka tādu, kas tūlīt jautāja: «Bet kas notiks, kad visi elektroni būs aizsūknēti?»
Uz to viegli tika dota atbilde. Sūknējot ar vislielāko racionālo ātrumu, elektronu krājuma piep liks vismaz triljonreiz triljons triljoniem gadu — un pats Universs, tāpat, domājams, arī Parauniverss, nepastāvēs ne niecīgu daļu šā laika.
Nākamais iebildums bija sarežģītāks. Nebija iespējams aizsūknēt visus elektronus. Notiekot elektronu sūknēšanai, palielināsies Parauniversa kopējais negatīvais lādiņš, bet Universs savukārt papildus iegūs pozitīvu lādiņu. Ar katru gadu, šai y starpībai pieaugot, sūknēt kļūs arvien grūtāk, jo būs jāpārvar pretējo lādiņu pievilkšanās spēks.