Protams, sūknēti tika neitrāli atomi, taču orbitālo elektronu novirzes sūknēšanas gaitā radīja efektīvu lādiņu, kas ārkārtīgi pieauga, notiekot radioaktīvajām pārmaiņām.
Ja lādiņš paliktu koncentrēts sūknēšanas vietās, tā ietekme uz sūknējamiem atomiem gandrīz tūlīt pat apstādinātu visu procesu, taču, protams, notika difūzija. Lādiņš izplatījās pa visu Zemes virsmu, un sūknēšanas process bija aprēķināts, ņemot to vērā.
Zemes pieaugušais pozitīvais lādiņš lika pozitīvi lādētajam Saules vējam novirzīties tālāk no planētas, un palielinājās magnetosfēra. Pētījumi, ko izdarīja Makfārlends (īstais Diženās Idejas autors, kā uzskatīja Lemonts), rādīja, ka tiek sasniegts zināms līdzsvars, jo Saules vējš aiznes projām arvien vairāk un vairāk akumulējušos pozitīvo daļiņu, kas bija atgrūstas no Zemes virsmas un aizdzītas augstāk eksosfērā. Ar katru sūknēšanas intensitātes palielināšanos, ar katru jaunuzbūvētu Sūkņa Staciju Zemes kopējais pozitīvais lādiņš mazliet pieauga un magnetosfēra palielinājās par dažām jūdzēm. Taču šīs pārmaiņas bija niecīgas, un pozitīvo lādiņu Saules vējš galu galā aizpūta projām un izkliedēja Saules sistēmas tālākajos rajonos.
Pat tad, ja lādiņa difūzija notiktu maksimāli ātri, pienāktu laiks, kad lokālā lādiņu atšķirība starp Universu un Parauniversu sūknēšanas vietās būtu kļuvusi pietiekami liela, lai sūknēšanas process apstātos, un līdz tam būtu aizritējusi tikai niecīga daļiņa no tā laika, kas būtu vajadzīgs, lai izlietotu visus elektronus, aptuveni rēķinot — viena triljontriljonā daļa.
Tas nozīmēja, ka sūknēšana būs iespējama triljons gadu. Tikai vienu triljonu gadu, taču tas bija
pieliekami, ar to bija diezgan. Pēc triljons gadiem sen vairs nebūs ne cilvēka, ne Saules sistēmas. Un, ļa arī cilvēks (vai kāds cits radījums — viņa pēcleeis un aizstājējs) tomēr vēl eksistēs, tad, bez •. lubām, kaut kas tiks izgudrots, lai situāciju uzlabotu. Triljons gados var izdarīt ļoti daudz.
Lemontam. bija tam jāpiekrīt.
Bet tad viņam ienāca prātā kāda cita doma, Kuru, kā viņš labi atcerējās, vienā no saviem populārzinātniskajiem rakstiem bija izvirzījis pats I lelams. Apspiezdams sevī nepatiku, Lemonts sadzina rokā šo rakstu. Pirms viņš rīkojās tālāk, bija svarīgi izlasīt, ko Helams teicis.
Rakstā, starp citu, bija sacīts:
«Tā kā vienmēr un visur darbojas gravitācijas spēks, mūsu uztverē vārds «lejup» asociējas ar lādu neizbēgamu kustību, ko mēs varam izmantot, lai iegūtu derīgā darbā pārvēršamu enerģiju. Pagajušajos gadsimtos lejup tekošs ūdens grieza raius, kas savukārt darbināja tādas ierīces kā sūkņi un ģeneratori. Bet kas notiek, kad viss ūdens ir aiztecējis lejup?
Tad ierīces vairs nav iespējams darbināt, kamēr ūdens atkal tiek nogādāts augšup — un tas prasa darbu. Faktiski ūdens dzīšana augšup prasa vairāk enerģijas, nekā var iegūt, tam tekot lejup. Mēs strādājam ar enerģijas zaudējumu. Par laimi, šo darbu mūsu vietā paveic Saule. Tā iztvaicē okeānus, ūdens tvaiki paceļas augstu atmosfērā, izveido mākoņus un galu galā atkal nokrīt lejā kā lietus vai sniegs. Ūdens iesūcas zemē, piepilda avotus un upes, un tādējādi tiek nodrošināta mūžīga ūdens lejuptecēšana.
Taču tā nevar būt gluži mūžīga. Saule spēj pacelt augšup ūdens tvaikus, bet tikai tādēļ, ka —
kodoliskā nozīmē — arī tā «tek lejup», turklāt nesalīdzināmi lielākā ātrumā nekā jebkura Zemes upe, un, kad tā visa būs «aiztecējusi», nekāds mums zināms spēks vairs nespēs to atkal uzvilkt augšā.
Visi enerģijas avoti mūsu Universā «tek lejup» un kādreiz izsīks. Mēs tur nekā nevaram darīt. It visam lejuptece ir tikai vienā virzienā, un mēs varam panākt pagaidu augšuptcci, atpakaļvirzienu, vienīgi izmantojot kādu lielāku tuvumā esošu lejupteci. Ja mēs gribam patiešām mūžīgu derīgas enerģijas avotu, mums nepieciešams ceļš, kas abos virzienos būtu lejupejošs. Mūsu Universā tas ir paradokss, jo pats par sevi saprotams, ka viss, kas vienā virzienā ir lejupejošs, otrā virzienā ir augšupejošs.
Bet vai mums jānorobežojas tikai savā Universā? Padomāsim par Parauniversu. Tur arī ir ceļi, kas vienā virzienā ir lejupejoši, bet otrā — augšupejoši. Taču šie ceļi nesakrīt ar mūsējiem. Ceļš, kas no Parauniversa uz mūsu Universu ir lejupejošs, arī atpakaļvirzienā no Universa uz Parauniversu ir lejupejošs, tāpēc ka abos Universos pastāv dažādi dabas likumi.
Elektronu Sūknis izmanto ceļu, kas abos virzienos ir lejupejošs. Elektronu Sūknis …»
Lemonts vēlreiz palūkojās uz virsrakstu. Tas skanēja: «Ceļš, kas abos virzienos ir lejupejošs».
Viņš sāka domāt. Šī koncepcija, protams, bija viņam pazīstama, tāpat kā no tās izdarītie secinājumi termodinamikā. Bet kādēļ nepārbaudīt pieņēmumus? Tā ir katras teorijas vājā vieta. Ja nu pieņēmumi, kas, formulējot ideju, uzskatīti par pareiziem, patiesībā būtu aplami? Kādi būtu secinājumi, ja vadītos no citiem pieņēmumiem? Pretēji?
Sākumā Lemonts taustījās kā pa tumsu, bet pēc mēneša viņam radās sajūta, ko pazīst katrs zinātnieks, — bezgalīgā virknē cits pēc cita negaidīti fakti nostājās savās vietās, kaitinošas anomālijas vairs nešķita anomālijas … Tā bija Patiesības sajuta.
No ša brīža Lemonts saka vel .neatlaidīgak steidzināt Bronovski.
Un kādu dienu viņš sacīja:
— Es atkal iešu pie Helama.
Bronovskis uzrāva uzacis.
— Kāpēc?
— Lai viņš mani izmet laukā.
— Jā, tas izskatās pēc jums, Pīt. Jūs nejūtaties savā ādā, ja nepatikšanas kaut uz brīdi kļūst mazākas.
— Jūs nesaprotat. Ir svarīgi, lai viņš būtu atteicies mani uzklausīt. Es negribu vēlāk dzirdēt runājam, ka esmu viņu apgājis, ka viņš neko nav zinājis.
— Par ko? Par parasimbolu iztulkošanu? Tas vēl nav izdarīts. Netrakojiet, Pīt!
— Nē, nē, runa nav par to. — Un viņš neteica vairs ne vārda.
Lemontam nebija viegli tikt pie Helama; tikai pēc dažām nedēļām viņam atradās laiks, lai pieņemtu jauno zinātnieku. Ari Lemonts netaisījās būt Hclamam tīkams sarunas biedrs. Viņš iegāja Helama kabinetā, sacēlis gaisā visas neredzamās spuras un uzsvērti dzēlīgs. Helams viņu sagaidīja ar saltu seju un īgnu skatienu.
— Kas tas par kritisku stāvokli, par ko jūs runājat? — Helams strupi jautāja.
— Esmu kaut ko atklājis, ser, — Lemonts neskanīgi sacīja, -— kāda jūsu raksta iedvesmots.
— Tā? Kurš tas būtu? — Helams noprasīja
— «Ceļš, kas abos virzienos ir lejupejošs» Raksts, ko jūs programmējāt žurnālam «Teen-age Life», ser.
— Un kas tad ir?
— Es uzskatu, ka Elektronu Sūknis nav lejupejošs ceļš abos virzienos, ja lieto jūsu metaforu, kas patiesībā gan nav īsti precīzs veids, kā aprakstīt termodinamikas otro likumu.
Helams sarauca pieri.
— Kas jums padomā?
— Es varēšu to labāk izskaidrot, ser, sastādot lauka vienādojumus abiem Univcrsiem, ser, un parādot mijiedarbību, kas līdz šim — manuprāt, nelaimīgā kārtā — nav tikusi ņemta vērā.
To pateicis, Lemonts aši piegāja pie tiksotāfeles un veikli salika vienādojumus, ātri runādams līdz.