Lemonts zināja, ka šāda rīcība pazemos un kaitinās Helamu, jo tas vāji orientējās matemātikā. Lemonts tieši uz to paļāvās.
— Redziet, jaunais cilvēk, — Helams ņurdēja, — man patlaban nav laika iesaistīties plašā diskusijā par to vai citu paratcorijas aspektu. Iesniedziet man izsmeļošu ziņojumu, bet šobrīd, ja varat īsi izklāstīt savu viedokli, dariet to.
Lemonts atgāja no tāfeles ar nepārprotamu nicinājuma izteiksmi sejā.
— Labi, — viņš sacīja. — Otrais termodinamikas likums apraksta procesu, kas neizbēgami nolīdzina galējības. Ūdens netek lejup; patiesībā notiek gravitācijas potenciāla ekstrēmo punktu nolīdzināšanās. Ūdens tikpat viegli plūdīs augšup, ja būs iesprostots pazemē. Var iegūt darbu, noliekot blakus divus dažādus teitiperatūras līmeņus, taču galīgais rezultāts ir tāds, ka temperatūra nolīdziMās vidēja līmenī: karstais ķermenis atdziest, bet aukstais sasilst. Kā atdzišana, tā sasilšana ir otrā termodinamikas likuma vienādi aspekti un attiecīgos apstākļos vienādi stihiski.
— Nemāciet man elementāro termodinamiku, jaunais cilvēk! I<o jūs īsti gribat? Man ir ļoti maz laika. , -
Ar to pašu sejas izteiksmi, nemaz nesteigdamies, Lemonts sacīja:
— Elektronu Sūknis arī nolīdzina galējības, un tiek iegūts darbs. Šai gadījumā galējības ir abu Universu fizikālie likumi. Noteikumi, kas padara šos likumus iespējamus, lai kādi šie noteikumi būtu, tiek pamazām pārnesti no viena Universa uz otru, un šā procesa rezultāts būs divi Universi ar identiskiem dabas likumiem, jo būs notikusi to nolīdzināšanās. Tā kā tas izraisīs mums nezināmas, bet neapšaubāmi lielas pārmaiņas šajā Universā, šķiet, ka nepieciešams nopietni apsvērt jautājumu par Sūkņu apstādināšanu un visas šīs operācijas pilnīgu izbeigšanu.
Lemonts bija gaidījis, ka tagad Helams eksplodēs un nogriezīs ceļu jebkuriem tālākiem skaidrojumiem. Ilgi nebija jāgaida. Helams pielēca kājās, apgāzdams krēslu, pagrūda to prom un paspēra divus soļus uz Lemonta pusi.
Lemonts drošības dēļ aši atbīdīja savu krēslu un piecēlās.
— Idiots! — Lielāms kliedza, gandrīz aizrīdamies no dusmām. .— Ko jūs iedomājaties! It kā Stacijā kāds nezinātu, ka notiks dabas likumu nolīdzināšanās. Vai jūs tīšām tērējat te manu laiku, stāstīdams lietas, ko es zināju, kad jūs vēl mācījāties lasīt? Pazūdiet no šejienes un iegaumējiet: jebkurā laikā varat iesniegt man atlūgumu, tas tiks pieņemts.
Lemonts aizgaja, panacis tieši to, ko bija gribējis, un tomēr sirds dziļumos saniknots par šādu Helama izturēšanos pret viņu.
6 (nobeigums)
— Lai nu kā, — Lemonts sacīja, — tas atraisa man rokas. Esmu mēģinājis viņam teikt. Viņš nevēlas mani uzklausīt. Tagad es speršu nākamo soli.
— Kāds tas būs? — Bronovskis jautāja.
— Es iešu pie senatora Bērta.
— Pie Tehnikas un vides komisijas priekšsēdētāja?
— Jā. Jūs tātad esat par viņu dzirdējis?
— Kurš gan nav? Bet ko jūs viņam teiksiet, Pīt? Vai esat atklājis ko tādu, kas viņu interesētu? Simbolu tulkošana tā nevar būt. Pīt, es jums jautāju vēlreiz. Kas jūs tā satrauc?
— Es nevaru paskaidrot. Jūs nezināt parateoriju.
— Vai senators Bērts zina?
— Labāk nekā jūs, man šķiet.
Bronovskis pacēla pirkstu.
— Pīt, neķircināsimies. Varbūt es zinu to, ko jūs nezināt. Mēs nevaram strādāt kopā, ja darbojamies viens pret otru. Vai nu es esmu šīs mazās divu vīru savienības loceklis, vai neesmu. Pastāstiet man, kas jūs satrauc, un es savukārt kaut ko pateikšu jums … Pretējā gadījumā vispār izbeigsim šo spēlīti.
Lemonts paraustīja plecus.
— Labi. Ja jūs tā gribat, es jums pateikšu. Tagad, kad esmu ticis garām Helamam, tas varbūt Ir vienalga. Fakts ir tāds, ka Elektronu Sūknis Iransferē dabas likumus. Parauniversā kodolu •.liprā mijiedarbība ir simtreiz stiprāka nekā šeit, mi tas nozīmē, ka pie mums vieglāk notiek kodolu dalīšanās, bet tur — kodolu saplūšana. Ja Elektronu Sūknis darbosies pietiekami ilgi, galu galā iestāsies līdzsvars, kad kodolu stiprā mijiedarbība abos Universos būs vienāda — apmēram desmitrciz stiprāka nekā tagad šeit un desmitreiz vājāka nekā tagad tur.
— Vai to neviens nezināja?
— Ak, droši vien to zināja visi. Tas bija acīm redzams gandrīz pašā sākumā. Pat Helams spēj to apjēgt. Un tieši tāpēc šis bastards tā uztraucās. Es sāku viņam to sīki skaidrot, it kā domātu, ka viņš par to nekad nav dzirdējis, un viņš uzsprāga gaisā.
— Bet kas par lietu? Vai mijiedarbības līdzsvarošanās ir bīstama?
— Protams. Kā gan jūs domājat?
— Es neko nedomāju. Kad tā nolīdzināsies?
— Ar pašreizējo sūknēšanas intensitāti — apmēram pēc 1030 gadiem.
— Cik ilgi tas ir?
— Pietiekami, lai triljons triljonu tādu Universu _ kā mūsējais izveidotos, nodzīvotu savu mūžu, no-
vecotu un aizietu bojā cits pēc cita.
— Velns parāvis, Pīt! Kāpēc tad jāraizējas?
— Tāpēc, ka šis skaitlis, kas figurē oficiālajā dokumentācijā, — Lemonts sacīja, lēni un rūpīgi izrunādams vārdus, — tika iegūts, pamatojoties uz noteiktiem pieņēmumiem, kas, manuprāt, ir nepareizi. Ja balstās uz citiem pieņēmumiem, kas, manuprāt, ir pareizi, tad mums jau tagad draud nepatikšanas.
— Kādas nepatikšanas?
— Iedomājieties, ka Zeme piecu minūšu laikā pārvēršas par gāzes mutuli. Vai tās, jūsuprāt, nebūtu nepatikšanas?
— Sūknēšanas dēj?
— Sūknēšanas dēļ!
— Un paracilvēku pasaule? Vai ari tai draud briesmas?
— Esmu par to pārliecināts. Tiesa, citādas, bet tāpat briesmas.
Bronovskis piecēlās un sāka staigāt pa istabu. Savus brūnos, biezos matus viņš nēsāja garus — šo frizūru kādreiz dēvēja par «brūno gigantu». Tagad viņš iebrauca tajos ar rokām. Un sacīja:
— Ja paracilvēki ir gudrāki par mums, vai tad viņi darbinātu Sūkni? Viņi taču ātrāk nekā mēs saprastu, ka tas ir bīstami.
— Es esmu par to domājis, — Lemonts teica. — Man liekas, ka viņi ir sākuši sūknēt pirmo reizi un, tāpat kā mēs, darījuši to, acīmredzamā labuma vilināti, tobrīd neraizēdamies par sekām.
— Bet jūs sakāt, ka tagad zināt, kādas var būt sekas. Vai viņiem būtu lēnāka domāšana nekā jums?
— Viss atkarīgs no tā, kad un vai vispār viņi sāks prātot par sekām. Sūknis ir pārāk izdevīgs, lai meklētu tam vainas. Es pats nebūtu tiktāl aizdomājies, ja … Bet kas ir uz sirds jums, Maik?
Bronovskis mitējās staigāt, pavērās Lemontam tieši sejā un sacīja:
— Man šķiet, ka mums ir paveicies.
Lemonta skatiens mežonīgi iezibējās, viņš pielēca pie Bronovska un sagrāba viņu aiz piedurknes.
— Ar parasimboliem? Stāstiet, Maik!
— Tas notika, kamēr jūs bijāt pie Helama. Tieši lajā laikā. Pirmajā brīdī es lāgā nezināju, ko Iesākt, jo nebiju skaidrībā, kas tas ir. Un tagad …
— Un tagad?
Es vēl joprojām neesmu pārliecināts. Pienāca viena no viņu folijām ar sešām zīmēm …
— O!
— … latīņu alfabētā. Un tās var izlasīt.
— Ko?
— Te tā ir.
Gandrīz kā burvju mākslinieks Bronovskis nez no kurienes izvilka foliju. Tajā bija iegravēti nevis dažādi mirgojoši parasimboli un smalkas, sarežģītas spirāles kā parasti, bet gan seši lieli, it kā ar bērna roku vilkti burti: B-A-Z-I-A-S.