— Kā jūs domājat, ko tas nozīmē? — Lemonts neskanīgi jautāja.
— Pagaidām esmu bijis spējīgs izdomāt vienīgi to, ka tas varētu būt nepareizi uzrakstīts vārds «bažas».
— Tad tāpēc jūs mani tirdījāt? Jums likās, ka kāds tur otrā pusē jūt bažas?
— LJn man likās, ka tam varētu būt kāds sakars ar jūsu nemitīgi augošo satraukumu pēdējā laikā. Atklāti sakot, Pīt, man nepatīk, ja no manis ko slēpj.
— Okei Taču neizdarīsim pārsteidzīgus secinājumus. Jums ir liela pieredze ar fragmentāriem tekstiem. Vai jūs domājat, ka paracilvēki sākuši bažīties sakarā ar Elektronu Sūkni?
— Tas nepavisam nav obligāti, — Bronovskis sacīja. — Es nezinu, cik lielā mērā paracilvēki spēj sajust šo Universu. Ja viņi sajūt volframu, ko mēs izliekam, ja viņi sajūt mūsu esamību, varbūt viņi spēj uztvert arī mūsu noskaņojumu. Varbūt viņi grib mūs nomierināt, ziņodami, ka bažām nav iemesla.
— Kāpēc tad viņi neraksta NAV BAZIAS?
— Tapec, ka viņi vel tik labi neprot musu valodu.
— Hm. Tad es nevaru to ziņot Bērtam.
— Es jūsu vietā to nedarītu. Pagaidām nekas nav skaidrs. Es vispār neietu pie Bērta, iekams neesam saņēmuši no Parauniversa kaut ko vairāk. Kas zina, ko viņi grib mums pateikt.
— Nē, Maik, es nevaru gaidīt. Es zinu, ka man ir taisnība, un mēs nedrīkstam zaudēt laiku.
— Nu labi, bet ar šo gājienu pie Bērta jūs sadedzināsiet aiz sevis visus tiltus. Jūsu kolēģi jums to nekad nepiedos. Vai nebūtu prātīgāk parunāt ar citiem šejienes fiziķiem? Viens pats jūs nevarat ietekmēt Helamu, bet ja vesela grupa zinātnieku …
Lemonts sparīgi pakratīja galvu.
— No tā nekas nevar iznākt. Sajā stacijā cilvēki noturas uz ūdens tikai ar savu iztapību. Te nav neviena, kam pietiktu dūšas uzstāties pret Helamu. Mēģināt apvienot viņus, lai kopīgi ietekmētu Helamu, būtu tikpat veltīgi kā vārītiem makaroniem dot komandu ieņemt miera stāju.
Bronovska labsirdīgā seja izskatījās neparasti drūma.
— Varbūt jums ir taisnība.
— Es zinu, ka man ir taisnība, — Lemonts tikpat drūmi atteica.
7
Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr Lemonts tika klāt pie senatora. Lemonts pukojās un nervozēja, it īpaši vēl tāpēc, ka no paracilvēkiem nekas vairāk latīņu alfabētā nebija saņemts. Vispār nebija pienācis neviens ziņojums, kaut gan Bronovskis Mija nosūtījis pāri veselus sešus, katru ar rūpīgi I/,velētām parasimbolu kombinācijām un vārdiem IJAZIAS un BAŽAS.
Lemonts nebija pārliecināts, vai tik daudziem variantiem ir kāda jēga, bet Bronovskis bija licis uz tiem lielas cerības.
Taču nekas nebija noticis, un beidzot Lemonts varēja doties.pie Bērta.
Senators bija pavecs vīrs ar kalsnu seju un vērīgām acīm. Jau ilgus gadus viņš bija Tehnikas un vides komisijas priekšsēdētājs. Pret savu darbu Bērts izturējās nopietni un ne reizi vien bija to pierādījis.
Tagad, knibinādamies ap vecmodīgo kaklasaiti, kādu vienmēr valkāja (un kas bija kļuvusi par viņa «firmas zīmi»), senators sacīja:
— Es jums varu veltīt tikai pusstundu, mans dēls.
Viņš paskatījās rokas pulkstenī.
Lemonts par to neuztraucās. Viņš cerēja, ka spēs senatoru tā ieinteresēt, ka tas aizmirsīs laika ierobežojumu. Lemonts arī netaisījās klāstīt visu no paša sākuma; šeit viņa mērķis bija pavisam cits nekā sarunā ar Helamu.
— Es jūs neapgrūtināšu ar matemātiku, senator, — viņš sacīja. — Domāju, jums ir zināms, ka ar sūknēšanu tiek sajaukti divu Universu dabas likumi.
— Saplūdināti kopā, — senators mierīgi piezīmēja. — Un līdzsvars iestāsies apmēram pēc 1030 gadiem. Tāds bija šis skaitlis, vai ne? — Bērta īpatnējais, augstais uzacu izliekums piešķīra viņa grumbainajai sejai mūžīga izbrīna izteiksmi.
— Jā, — Lemonts sacīja, — bet šis skaitlis ir aprēķināts, pieņemot, ka svešie likumi, kas iespiežas mūsu un viņu Universā, no ienākšanas punkta izplātās ar gaismas ātrumu. Tas ir tikai pieņēmums, un es uzskatu, ka tas ir aplams.
— Kāpēc?
— Sajaukšanās ātrums ir izmērīts vienīgi plutonijā 186, kas atsūtīts uz šo Universu. Sākumā sajaukšanās notiek ārkārtīgi lēni — jādomā, tāpēc, ka tā ir blīva viela, — bet ar laiku paātrinās. Ja plutonijam piemaisa mazāk blīvu vielu, sajaukšanās ātrums pieaug straujāk. Pēc dažiem šāda veida mērījumiem ir aprēķināts, ka izplatīšanās ātrums vakuumā varētu pieaugt līdz gaismas ātrumam. Paies zināms laiks, kamēr svešie likumi iespiedīsies atmosfērā, jau ātrāk tie izplatīsies atmosfēras augšējos slāņos un tad izkliedēsies kosmosā visos virzienos ar trīssimt tūkstoš kilometru ātrumu sekundē, momentā izretinādamies un kļūdami nekaitīgi.
Lemonts uz brīdi apklusa, apsvērdams, kā labāk turpināt, un senators tūlīt izmantoja šo pauzi.
— Tomēr … — viņš nepacietīgi bilda, likdams manīt, ka nevēlas šķiest laiku.
— Tas ir ērts pieņēmums, kas liekas pamatots un rada šķietamu drošību, taču var būt tā, ka svešo likumu izplatīšanos kavē nevis matērija, bet gan paša Universa pamatstruktūra.
— Kas tas ir — pamatstruktūra?
— Es nevaru to paskaidrot vārdos. Ir matemātiska izteiksme, kas, manuprāt, to parāda, bet vārdos tas nav izstāstāms. Universa pamatstruktūra ir tā, kas nosaka dabas likumus. Mūsu Universa pamatstruktūra diktē, piemēram, enerģijas nezūdamības likumu. Parauniversa pamatstruktūra, kas ir, tā sakot, citādi konstruēta nekā mūsējā, padara tur kodolu stipro mijiedarbību simtreiz spēcīgāku nekā pie mums.
— Nu un tad?
— Ja notiek iespiešanās pašā pamatstruktūrā, ser, tad matērijai, vai tā būtu blīva vai ne, var būt tikai sekundāra ietekme. Izplatīšanās ātrums vakuumā ir lielāks nekā blīvā vielā, taču nedaudz. Izplatīšanās ātrums kosmosā var būt liels pēc Zemes priekšstatiem, bet tas atbilst tikai niecīgai daļai no gaismas ātruma.
— Un tas nozīmē?
— Ka svešā struktūra neizkliedējas tik ātri, kā mēs domājam, bet gan, tā sakot, uzkrājas Saules sistēmā daudz lielākā koncentrācijā, nekā esam pieņēmuši.
— Saprotu, — mādams ar galvu, senators sacīja. — Un cik ilgs laiks tad paies, līdz Saules sistēmas telpā iestāsies līdzsvars? Jādomā, mazāk nekā 1030 gadu.
— Daudz mazāk, ser. Manuprāt, mazāk nekā 1010 gadu. Apmēram piecdesmit miljardu gadu, daži miljardi šurp vai turp.
— Salīdzinājumā nedaudz, taeu pietiekami, vai ne? Tā kā nebūtu pamata jau tagad celt trauksmi, ko?
— Baidos, ser, ka šāds pamats tomēr ir. Katastrofa notiks daudz ātrāk, nekā būs sasniegts līdzsvars. Sūknēšanas dēļ kodolu stiprā mijiedarbība mūsu Universā kļūst spēcīgāka ar katru mirkli.
— Vai to var izmērīt?
— Varbūt arī ne, ser.
— Pat pēc divdesmit gadu ilgas sūknēšanas?
— Varbūt arī ne, ser.
— Kāpēc tad raizēties?
— Tāpēc, ser, ka no stiprās mijiedarbības ir atkarīgs ātrums, ar kādu ūdeņradis Saules kodolā pārvēršas par hēliju. Ja mijiedarbība kļūs nedaudz spēcīgāka, kodoltermiskās sintēzes ātrums Saulē ievērojami pieaugs. Līdzsvars starp radiāciju un gravitāciju Saules iekšienē ir visai nestabils, un izjaukt šo līdzsvaru par labu radiācijai, kā mēs pašreiz darām …