— Nu, nu?
— … nozīmē izraisīt kolosālu sprādzienu. Pastāvot mūsu dabas likumiem, tik mazai zvaigznei kā Saule nav iespējams kļūt par supernovu. Bet, ja šie likumi mainīsies, tas var būt citādi. Šaubos, vai mēs tiksim brīdināti. Kad būs sasniegts kritiskais punkts, Saule eksplodēs, un astoņas minūtes pēc tam jūs un es būsim beigti, bet Zeme pārvērtīsies mutuļojošā gāzes mākonī.
— Un tur neko nevar darīt?
— Ja ir jau par vēlu aizkavēt līdzsvara izjaukšanu, tad neko. Ja vēl nav par vēlu, tad mums jāizbeidz sūknēšana.
Senators nokrcmšļojās.
— Iekams devu piekrišanu jūs pieņemt, jaunais cilvēk, es painteresējos par jums, jo personiski jūs nepazinu. Starp tiem, ar ko es runāju, bija doktors Helams. Šķiet, jūs viņu pazīstat?
— Jā, ser. — Lemonta mutes kaktiņš noraustījās, bet balss palika nosvērta. — Es viņu labi pazīstu.
— Viņš man teica, — senators turpināja, uzmezdams skatienu kādam papīram uz sava galda, — ka jūs esot nemiera cēlājs idiots ar apšaubāmām gara spējām, un kategoriski prasīja, lai es atteiktos jūs pieņemt.
— Vai tie ir viņa vārdi, ser? — Lemonts jautāja, pūlēdamies saglabāt mierīgu balsi.
— Jā, tieši viņa vārdi.
— Tad kāpēc jūs tomēr mani pieņēmāt, ser?
— Parastos apstākļos pēc tādas Helama atsauksmes es ari nebūtu ar jums ticies. Man laiks ir dārgs, un, dievs mans liecinieks, es jau tā esmu spiests pieņemt neiedomājami daudz nemiera cēlāju idiotu ar apšaubāmām gara spējām, kādu netrūkst pat starp tiem, kas pie manis ierodas ar viscienījamākajām rekomendācijām. Taču šajā gadījumā man nepatika Helama kategoriskums. Nevar uzstādīt prasības senatoram, un Helamam gan tas būtu jāsaprot.
— Tātad jūs man palīdzēsiet, ser?
— Ko palīdzēšu?
— Nu … panākt, lai sūknēšanu izbeidz.
— Izbeidz? Nekādā gadījumā. Tas nav iespējams.
— Kāpēc? — Lemonts uzstāja. — Jūs esat Tehnikas un vides komisijas priekšsēdētājs, un tieši jūsu pienākums ir izbeigt sūknēšanu vai citu tehnisku procesu, kas draud nodarīt videi nelabojamu ļaunumu. Un nevar būt lielāka, nelabojamāka ļaunuma kā tas, ar kādu draud sūknēšana.
— Protams. Protams. Ja jums ir taisnība. No jūsu stāstītā izriet, ka jūsu pieņēmumi ir citādi nekā vispāratzītie. Bet kas gan var pateikt, kurš pieņēmumu komplekss ir pareizais?
— Ser, mana teorija izskaidro dažus faktus, kas vispārpieņemtajā teorijā palikuši apšaubāmi.
— Nu, tad jau kolēģiem vajadzēja jūs atbalstīt, un tādā gadījumā jums nebūtu bijis jāgriežas pie manis.
— Ser, mani kolēģi negrib tam ticēt. Viņiem to neļauj patmīlība.
— Tāpat kā jums patmīlība neļauj ticēt, ka jūs varētu maldīties … Jaunais cilvēk, mana vara uz papīra ir milzīga, bet es spēju kaut ko izdarīt tikai tad, ja sabiedrība mani atbalsta. Atļaujiet man jūs mazliet pamācīt praktiskajā politikā.
Senators palūkojās pulkstenī, atgāzās krēslā un pasmaidīja. Šāds sarunas pavērsiens nebija viņam raksturīgs, bet «Terrestrial Post» tās dienas ievadrakstā viņš bija pieminēts kā «izcils politiķis, pati gaišākā galva Internacionālajā Kongresā», un šā komplimenta izraisītā pacilātība vēl lika sevi manīt.
— Ir aplam iedomāties, — viņš sacīja, — ka cilvēki grib, lai tiktu aizsargāta vide vai glābtas viņu dzīvības, un ka viņi būs pateicīgi katram ideālistam, kurš par to cīnīsies. Cilvēki vēlas vienīgi savas personiskās ērtības. To skaidri parādīja vides krīze divdesmitajā gadsimtā. Ja jau bija labi zināms, ka cigaretes veicina saslimšanu ar plaušu vēzi, tad acīm redzamais glābiņš būtu bijis vispār atmest smēķēšanu, taču tika pieprasītas cigaretes, kam nebūtu kancerogēnas iedarbības. Kad kļuva skaidrs, ka iekšdedzes dzinēji bīstami piesārņo atmosfēru, loģiski būtu vajadzējis atteikties no šādām mašīnām, bet tika pieprasīts, lai izgudro nekaitīgus dzinējus. Un tādēļ, jaunais cilvēk, nelūdziet man izbeigt sūknēšanu. No tās ir atkarīga visas planētas ekonomika un ērtības. Labāk pasakiet man, kā panākt, lai sūknēšana nenovestu pie Saules eksplozijas.
— Tas nav iespējams, senator, — Lemonts sacīja. — Mums šeit ir darīšana ar kaut ko tādu, kas ir visa pamatā, un mēs nedrīkstam ar to rotaļāties. Sūknēšana ir jāizbeidz.
— Un jūs varat vienīgi ieteikt atgriezties pie dzīves veida, kāds bija pirms sūknēšanas?
— Mums tas jādara.
— Tādā gadījumā jums būs vajadzīgi droši un neapšaubāmi savas taisnības pierādījumi.
— Labākais pierādījums, — Lemonts sausi sa
cīja, — būs tas, ka Saule eksplodēs. Šķiet, jūs tomēr negribēsiet, lai nonāktu tik talu?
— Tas varbūt nav nepieciešams. Kāpēc jūs nevarat panākt Helama atbalstu?
— Tāpēc, ka viņš ir sīks cilvēciņš, kas nokļuvis Elektronu Sūkņa Tēva godā. Vai tad viņš var pieļaut domu, ka viņa lolojums pazudinās Zemi?
— Es saprotu, ko jūs gribat teikt, bet Helams tomēr visai pasaulei ir Elektronu Sūkņa Tēvs, un vienīgi viņa vārdam šajā jautājumā var būt pietiekams svars.
Lemonts papurināja galvu.
— Viņš ne mūžam nepiekāpsies. Viņš drīzāk būs ar mieru piedzīvot Saules eksploziju.
— Tad piespiediet viņu, — senators sacīja. — Jums ir teorija, bet teorija pati par sevi vēl neko nenozīmē. Vajag taču būt kādai iespējai to pārbaudīt. Radioaktīvās sabrukšanas ātrums, teiksim, urānam, ir atkarīgs no mijiedarbības kodolu iekšienē. Vai šis ātrums ir mainījies atbilstoši jūsu, nevis vispārpieņemtajai teorijai?
Lemonts atkal papurināja galvu.
— Parastā radioaktivitāte ir atkarīga no kodolu vājās mijiedarbības, un diemžēl šāda veida eksperimenti nedos pietiekami izteiksmīgus datus. Kad tas parādīsies pilnīgi skaidri, būs jau par vēlu.
— Kā vēl to varētu pierādīt?
— Pastāv specifiskas pionu mijiedarbības, kas varbūt jau tagad sniegtu neapstrīdamus datus. Vēl labāk būtu papētīt kombinācijas kvarks-kvarks, kas pēdējā laikā uzvedas mīklaini, ko es noteikti varētu izskaidrot…
— Nu, redziet!
— Jā, bet, lai iegūtu šos datus, ser, man nepieciešams lielais protonu sinhrotrons uz Mēness, un tam piekļūt, kā esmu noskaidrojis, nevar gadiem ilgi, ja vien kāda ietekmīga persona to neizkārto.
— Jūs domājat mani?
— Jā, senator.
— Es to nedarīšu, kamēr doktors Helams par jums izsakās šādi, — ar mezglaino pirkstu Bērts pabakstīja papīru sev priekšā. — Es nevaru riskēt.
— Bet pasaules eksistence …
— Pierādiet to!
— Ignorējiet Helamu, un es to pierādīšu.
— Pierādiet, un es ignorēšu Helamu.
Lemonts dziļi ievilka elpu.
— Senator! Pieņemsim, pastāv tikai niecīga varbūtība, ka man ir taisnība. Vai pat šī niecīgā varbūtība nav to vērts, lai cīnītos? Runa taču ir par visu cilvēci, par veselu planētu …
— Jūs gribat, lai es uzsāku diženu kauju? Diezgan vilinoši. Ir romantiski nest upurus cēla mērķa dēļ. Katrs pieklājīgs politiķis ir pietiekamā mērā mazohists, lai šad tad sapņotu par bojāeju liesmās, eņģeļiem dziedot. Bet, doktor Lemont, sākt cīņu var tikai tad, ja ir izredzes uzvarēt. Jābūt cerībai — vismaz cerībai —, ka pūliņi nav veltīgi. Ja es jūs atbalstīšu, es it neko nepanākšu. Kas gan ir jūsu nepierādītais apgalvojums pret visiem tiem labumiem, ko dod sūknēšana? Kā es varu prasīt, lai ļaudis atsakās no pierastām personiskām ērtībām un labklājības tikai tāpēc, ka viens cilvēks kliedz «Pastardiena!», bet visi citi zinātnieki ir pret viņu un augsti godājamais Helams viņu sauc par idiotu? Nē, ser, es nevēlos sadegt par neko!