— Tad vismaz palīdziet man iegūt pierādījumus, — Lemonts sacīja. — Jums nav nepieciešams to darīt atklāti, ja jūs baidāties …
— Es nebaidos, — Bērts strupi atteica. — Es esmu reālists. Doktor Lemont, jūsu pusstunda jau sen ir pagājusi.
Lemonts satriekts brīdi lūkojās viņā, bet senatora seja tagad bija kļuvusi nepielūdzama. Lemonts izgāja no kabineta.
Senators Bērts tūlīt nepieņēma nākamo apmekletaju. Labu brīdi viņš bažīgi vērās uz aizvērtajām durvīm un knibinājās ap kaklasaiti. Vai šim cilvēkam varēja būt taisnība? Vai bija kaut mazākā varbūtība, ka viņam ir taisnība?
Bērts sev atzinās, ka būtu gluži patīkami aizlikt lielāmām kāju priekšā, iegrūst viņu ar ģīmi dubļos un neļaut piecelties, kamēr nosmok, — taču tas nevarēja notikt. Helams bija neaizskarams. Bērtam bija iznākusi tikai viena salēkšanās ar Helamu pirms apmēram desmit gadiem. Toreiz Bērtam bija taisnība, absolūta taisnība, bet Helams runāja galīgas aplamības, un notikumu gaita vēlāk to pierādīja. Tomēr Bērts cieta pazemojošu sakāvi, un sekas bija tādas, ka nākamajās vēlēšanās viņu bezmaz izbalsoja.
Senators pakratīja galvu, it kā sevi brīdinādams. Cēla mērķa dēļ viņš būtu gatavs riskēt ar savu posteni, bet vēlreiz piedzīvot pazemojumu viņš nevēlējās. Bērts deva signālu ielaist nākamo apmeklētāju, un, kad viņš piecēlās, lai ar to apsveicinātos, seja bija atkal mierīga un laipna.
8
Ja Lemonts tolaik būtu domājis, ka viņa prolesionālā karjera vēl nav gluži pagalam, varbūt viņš būtu vilcinājies spert nākamo soli. Džošua Cens bija gaužām nepopulāra persona, un uz katru, kam ar viņu bija darīšanas, visā Stacijā tūlīt sāka skatīties šķībi. Cens bija vienpatnis dumpinieks, kura balss tomēr allaž tika sadzirdēta, tāpēc ka par savu pārliecību viņš iestājās ar milzīgu enerģiju un bija izveidojis organizāciju, kas saliedētības ziņā pārspēja jebkuru politisku grupējumu pasaulē (to bija gatavs apzvērēt ne viens vien politisks darbinieks).
Cenām bija bijusi svarīga loma Sūkņa ieviešanā — pateicoties viņam, tas tik ātri bija pārņēmis visu planētas enerģijas apgādi. Sūkņa priekšrocības bija skaidras un acīm redzamas — tas nepiesārņoja apkārtējo vidi un neizmaksāja dārgi —, tomēr varbūt ilgāk pret šo jaunumu būtu cīnījušies tie, kas gribēja palikt pie kodolenerģijas, — ne tāpēc, ka tā būtu labāka, bet tāpēc, ka tā bija bijusi viņu bērnības draugs.
Taeu, kad Cens sāka sist bungas, pasaule ieklausījās mazliet uzmanīgāk.
Tagad viņš tur sēdēja — platiem vaigu kauliem un apaļu seju, kas liecināja par apmēram trīs ceturtdaļām ķīniešu senču asiņu piejaukuma.
— Man jābūt skaidrībā. Sakiet atklāti, — viņš teica, — vai jūs runājat vienīgi savā vārdā?
— Jā, — Lemonts īsi atbildēja. — Helams mani neatbalsta. Viņš pat saka, ka es esot traks. Vai jums vajadzīga Helama piekrišana, pirms varat ko uzsākt?
— Man nav vajadzīga neviena piekrišana, — Cens tīšām augstprātīgi sacīja un atkal iegrima domīgā apcerē. — Jūs sakāt, ka paracilvēkiem ir augstāk attīstīta tehnika nekā mums?
Lemonts bija tiktāl ielaidies kompromisā. Viņš nebija teicis, ka paracilvēki ir gudrāki. «Augstāk attīstīta tehnika» neskanēja tik aizskaroši, bet tāpat bija patiesība.
•— Tas ir skaidrs, — Lemonts sacīja, — kaut vai tāpēc, ka viņi var nosūtīt vielu no viena Universa uz otru, bet mēs to nevaram.
— Kāpēc tad viņi sāka sūknēšanu, ja tā ir bīstama? Kāpēc viņi to turpina?
Lemonts saprata, ka atkal nepieciešams kompromiss. Viņš būtu varējis teikt, ka, Cens nav pirmais, kas to jautā, bet tas izklausītos pēc augstprātīgas labvēlības, varbūt nepacietības, un viņš nolēma tā nedarīt.
Lemonts sacīja:
— Sākumā viņi, tāpat kā mēs, steidzās izmantot jauna veida enerģijas avotu,,kas bija tik ļoti izdevīgs. Man ir pamats domāt, ka tagad viņi šai sakarā ir nobažījušies, tāpat kā es.
— Jūs tā sakāt. Bet jums nav nekādu noteiktu liecību par viņu noskaņojumu.
— Tādu, ko es šobrīd varētu nolikt jums priekšā, nav.
— Ar kailu apgalvojumu ir par maz.
— Vai mēs drīkstam riskēt…
— Par maz, profesor! Pierādījumu nav. Es neesmu ieguvis savu reputāciju, šaujot uz labu laimi. Mani šāviņi allaž ir trāpījuši tieši mērķī, tāpēc ka esmu zinājis, ko daru.
— Bet ja es dabūšu pierādījumus …
— Tad es jūs atbalstīšu. Ja pierādījumi mani pārliecinās, ticiet man, ne Helams, ne Kongress nespēs stāties pretī paisumam. Tātad — dabūjiet pierādījumus un griezieties atkal pie manis.
— Bet tad būs jau par vēlu.
Cens paraustīja plecus.
— Varbūt. Bet drīzāk gan jūs konstatēsiet, ka esat maldījies un nekādu pierādījumu nevar būt.
— Es nemaldos. — Lemonts dziļi ievilka elpu un konfidenciālā tonī turpināja: — Mister Cen!
Iespējams, ka mūsu Universā ir triljoniem triljonu apdzīvotu planētu un to vidū miljardi ar saprātīgām būtnēm un augsti attīstītu tehniku. Droši vien tāpat ir Parauniversā. Un jādomā, ka abu Universu vēsturē ir bijuši daudzi pasauļu pāri, kas nodibinājuši kontaktu un sākuši sūknēšanu. Varbūt abu Universu saskares punktos eksistē desmitiem vai pat simtiem Sūkņu.
— Tie ir tikai minējumi. Un ja tā būtu?
— Tad iespējams, ka desmitos vai simtos gadījumu dabas likumu sajaukšanās sasniedza tādu pakāpi, ka attiecīgās planētas Saule eksplodēja. Varēja sākties ķēdes efekts: supernovas enerģija un pārmainījies dabas likums izraisīja eksplozijas kaimiņu zvaigznēs, kas savukārt uzspridzināja citas. Varbūt ar laiku eksplodēja viss kādas galaktikas kodols vai spirāles zars.
— Tā, protams, ir tikai fantāzija.
— Diezin vai. Mūsu Universā ir simtiem kvazāru — sīku ķermeņu tikai dažu Saules sistēmu lielumā, kuri spīd ar simt parasto lielo galaktiku gaismu.
— Jūs gribat teikt, ka kvazāri ir tas, kas palicis pāri no sūknēšanas rezultātā bojā gājušām planētām?
— Es to pieļauju. Pusotra gadsimta laikā, kopš kvazāri atklāti, astronomi vēl joprojām nav izdibinājuši, kas ir to enerģijas avots. Šajā Universā tam izskaidrojums nav atrodams. Vai tad no tā neizriet…
— Un kā ar Parauniversu? Vai arī tas ir pilns ar kvazāriem?
— Nedomāju vis. Tur ir citādi apstākļi. Pēc parateorijas, šķiet pilnīgi noteikti, ka tur kodolu saplūšana notiek daudz vieglāk, tādēļ zvaigznēm caurmērā jābūt krietni mazākām nekā mūsējās.
Lai ražotu tik daudz enerģijas kā mūsu Saule, tur vajadzīgs daudz mazāks krājums viegli saplūstošo ūdeņraža kodolu. Tik liela Saule kā mūsējā tur momentā eksplodētu. Ja mūsu likumi iespiežas Parauniversā, ūdeņraža kodolu saplūšana tiek mazliet apgrūtināta, un parazvaigznes sāk atdzist.
— Nu, tas nav nekas briesmīgs, — Cens sacīja. — Viņi var izmantot Sūkni, lai apgādātu sevi ar nepieciešamo enerģiju. Pēc jūsu hipotēzes, viņu stāvoklis ir drošs.
— Diez vai tā būs, — Lemonts iebilda. Līdz šim viņš par situāciju Parauniversā nebija nopietni padomājis. — Mūsu pusē notiks eksplozija, sūknēšana izbeigsies. Bez mums viņi nevarēs to turpināt, un tas nozīmē, ka viņi paliks zem atdziestošas zvaigznes bez Sūkņa enerģijas. Viņiem klāsies vēl ļaunāk nekā mums: mēs iesim bojā acumirklīgā uzliesmojumā bez sāpēm, bet viņu agonija vilksies ilgi.