— Jums ir varena iztēle, profesor, — Čens sacīja, — bet ar to ir par maz. Es neredzu iespēju atteikties no sūknēšanas, pamatojoties vienīgi uz jūsu iztēli. Vai jūs zināt, ko Sūknis nozīmē cilvēcei? Tā nav tikai lēta un tīra enerģija neierobežotā daudzumā. Ielūkojieties dziļāk. Sūknis nozīmē, ka cilvēcei vairs nav sūri jāstrādā iztikas dēļ. Tas nozīmē, ka pirmoreiz vēsturē cilvēce ar savām kolektīvajām smadzenēm var pievērsties daudz svarīgākajai sava īstā potenciāla attīstīšanas problēmai. Piemēram, visi medicīnas sasniegumi, kas gūti divarpus gadsimtu laikā, nav spējuši padarīt cilvēka mūžu kaut cik ilgāku par simt gadiem. Gerontologi apgalvo, ka teorētiski nav nekā, kas stāvētu ceļā cilvēka nemirstībai, bet pagaidām šim jautājumam nav veltīta pietiekama uzmanība.
— Nemirstība! — Lemonts dusmīgi iesaucās. — Tas ir nereāls sapnis.
— Varbūt jūs esat sapņu speciālists, profesor,— Cens sacīja, — bet es ceru piedzīvot, ka sāksies nemirstības problēmas pētījumi. Ja sūknēšana tiks izbeigta, tie nesāksies. Tad mēs atgriezīsimies pie dārgas, trūcīgas, netīras enerģijas. Diviem miljardiem Zemes iedzīvotāju atkal būs jānopūlas dienišķās iztikas dēļ, un sapnis par nemirstību tiešām paliks nereāls sapnis.
— Vienalga, tas tā būs. Neviens nekļūs nemirstīgs. Neviens nenodzīvos pat normāla ilguma mūžu.
— Ak, tā ir tikai jūsu teorija.
Apsvēris savas izredzes, Lemonts nolēma riskēt.
— Mister Cen, pirms brīža es sacīju, ka negribu paskaidrot, kā esmu uzzinājis par paracilvēku noskaņojumu. Tagad es jums to pateikšu. Mēs esam saņēmuši ziņojumus.
— Jā, bet vai jūs varat tos iztulkot?
— Mēs saņēmām vienu vārdu mūsu valodā.
Cens mazliet sarauca pieri. Tad piepeši iebāza
rokas kabatā, izstiepa īsās kājas un atgāzās krēslā.
— Un kāds bija šis vārds?
— Bažas! — Lemonts neuzskatīja par vajadzīgu piebilst, ka vārds bija uzrakstīts nepareizi.
— Bažas, — Cens atkārtoja. — Un ko tas, pēc jūsu domām, nozīmē?
— Vai tad nav skaidrs, ka viņi ir nobažījušies par sūknēšanas sekām?
— Nepavisam. Tādā gadījumā viņi izbeigtu sūknēšanu. Labi, es pieļauju, ka viņi jūt bažas, bet citā sakarā — viņi baidās, ka mēs varētu atteikties no Sūkņa. Jūs esat darījuši viņiem zināmu savu nodomu, un, ja mēs izbeigsim sūknēšanu, kā jūs iesakāt, tad ari viņi būs spiesti to izbeigt. Jūs pats teicāt, ka viņi nevar to turpināt bez mums, tas ir divpusējs process. Nebrīnos, ka viņi ir nobažījušies.
Lemonts klusēja.
— Redzu, — Cens sacīja, — tāds izskaidrojums jums nav ienācis prātā. Nu, bet mēs ķersimies pie nemirstības problēmas. Manuprāt, tas gūs lielāku sabiedrības atsaucību.
— Ak šī sabiedrības atsaucība, — Lemonts novilka. — Es nezināju, kas jums ir svarīgs. Cik vecs jūs esat, mister Cen?
Cens ātri samirkšķināja acis un novērsās. Sažņaudzis rokas dūrēs, viņš ašiem soļiem izgāja no istabas.
Vēlāk Lemonts ielūkojās viņa biogrāfijā. Cenām bija sešdesmit gadu, un viņa tēvs bija nomiris sešdesmit divu gadu vecumā. Bet tam nebija nozīmes.
9
— Neizskatās, ka jums būtu paveicies, — Bronovskis sacīja.
Lemonts sēdēja laboratorijā, blenzdams uz savu kurpju purniem un dīki konstatēdams, ka tie rādās gaužām nodeldēti. Viņš papurināja galvu.
— Nav jau arī.
— Pat dižais Cens pievīla jūsu cerības?
— Viņš neko negrib darīt. Arī viņam vajadzīgi pierādījumi. Visi grib pierādījumus, bet tas, ko es piedāvāju, tiek noraidīts. Patiesībā viņi visi grib saglabāt savu nolādēto Sūkni vai savu reputāciju, vai savu vietu vēsturē. Cens grib nemirstību.
— Bet ko gribat jūs, Pīt? — Bronovskis maigi jautāja.
— Cilvēces drošību, — Lemonts sacīja. Viņš ielūkojās Bronovska zobgalīgajās acīs. — Vai jūs man neticat?
— Ticu, kā ne. Bet ko jūs īstenībā gribat?
— Nu, labi, velns parāvis! — Lemonts skaļi uzsita ar plaukstu pa galdu. — Es gribu, lai atzīst manu taisnību, un tas tā notiks, jo man ir taisnība!
— Jūs esat pārliecināts?
— Pilnīgi! Un nekas nespēj mani uztraukt, jo es savu panākšu. Zināt, iedams prom no Cena, es gandrīz nicināju sevi.
— Jūs?
— Jā, es. Un ne bez pamata. Es visu laiku domāju: lielāms uz katra soļa man aizšķērso ceļu. Kamēr Helams ir pret mani, visiem atrodas iegansts man neticēt. Kamēr viņš stāv man pretī kā klints, nav iespējams neko panākt. Kāpēc tad es nerīkojos citādi, kāpēc neglaimoju viņam, patiešām, kāpēc, veikli manevrēdams, nepanācu viņa atbalstu, bet gan ar savu dzēlību uzkūdīju viņu cīnīties pret mani?
— Jūs domājat, ka būtu varējis to panākt?
— Nē jau. Bet savā izmisumā es izfantazējos visu ko. Ka es varbūt varētu doties uz Mēnesi. Protams, kad es pirmoreiz nokaitināju Helamu, par Zemes bojāeju vēl nebija runa, bet pēc tam, kad šī problēma uzradās, es pats parūpējos, lai mūsu attiecības vēl vairāk saasinātos. Taču, kā jūs gluži labi saprotat, nekas nebūtu varējis viņu piespiest vērsties pret Sūkni.
— Bet tagad jūs acīmredzot sevi vairs nenicināt.
— Nē. Tāpēc, ka saruna ar Cenu bija lietderīga. Es sapratu, ka velti šķiežu laiku.
— Var jau būt.
— Jā, un pilnīgi nevajadzīgi. Seit, uz Zemes, atrisinājums nav panākams. Es teicu Čenam, ka mūsu Saule var eksplodēt, bet ar Parasauli tā nenotiks, taču tas nepaglābs paracilvēkus, jo, kad mūsu Saule eksplodēs un Sūkņa mūsu puse beigs darboties, arī viņējā pārstās funkcionēt. Viņi nevar turpināt sūknēšanu bez mums, vai saprotat?
— Jā, protams, saprotu.
— Kāpēc tad mēs nedomājam par pretējo iespēju? Mēs nevara-m turpināt bez viņiem. Tātad būtībā ir vienalga, vai mēs apstādinām Sūkni vai ne. Panāksim, lai sūknēšanu izbeidz paracilvēki.
— Jā, bet vai viņi to darīs?
— Viņi ziņo: BAZIAS. Un tas nozīmē, ka viņi ir noraizējušies. Cens teica: viņi baidoties, ka mēs izbeigšot sūknēšanu, taču es tam neticu. Viņi paši ir nobažījušies. Es sēdēju klusu, kad Cens izteica savu minējumu. Viņš nosprieda, ka ir mani pārliecinājis, un gaužām alojās. Es tikai tobrīd domāju, ka mums jāpanāk, lai sūknēšanu izbeidz paracilvēki. Mums tas katrā ziņā jāizdara! Maik, man esat palicis vienīgi jūs. Jūs esat pasaules cerība. Mēģiniet kaut kā ar viņiem sazināties!
Bronovskis pasmējās ar gandrīz bērnišķīgu jautrību.
— Pīt, — viņš sacīja, — jūs esat ģēnijs.
— Ahā! Tad esat gan pamanījis.
— Nē, patiešām. Jūs uzminat, ko es gribu teikt, pirms pagūstu atvērt muti. Es sūtīju ziņojumu pēc ziņojuma, grupējot viņu simbolus tādā veidā, kā tie, manuprāt, varētu apzīmēt Sūkni, un lietojot arī mūsu vārdu. Un es darīju, ko spēju, lai sakopotu visas daudzajos mēnešos sakrātās trūcīgās zināšanas un izkārtotu viņu simbolus tā, ka tie paustu noraidošu attieksmi, un atkal līdztekus lietoju mūsu vārdu. Man nebija ne jausmas, vai esmu sakombinējis ko jēdzīgu vai pūlējies velti, un, tā kā es nekad nesaņēmu atbildi, man bija maz cerību.