— Jūs man neteicāt, ka mēģināt kaut ko tādu darīt.
— Nu, tas ir, tā sakot, mans lolojums. Jūs savu parateoriju arī nesteidzāties man tūlīt izklāstīt.
— Un kas notika tālāk?
— Vakar es nosūtīju tikai divus vārdus mūsu valodā. Es uzkricelēju: SŪKNIS SLIKTS.
— Nu, un?
— Un šorīt es beidzot saņēmu atbildi. Tā ir visai vienkārša un skaidra: JĀ SŪKNIS SLIKTS SLIKTS SLIKTS. Te tā ir, paskatieties!
Lemonta roka, turot foliju, trīcēja.
— To nu nevar pārprast, nevar taču? Tas ir apstiprinājums, vai ne?
— Domāju gan. Kam jūs šo te nesīsiet?
— Nevienam, — Lemonts noteikti sacīja. — Es vairs necīnīšos. Tik un tā man teiks, ka esmu viltojis ziņojumu, un nav jēgas ar viņiem strīdēties. Kad paracilvēki apstādinās Sūkni, arī mūsējais beigs funkcionēt, un, lai ko mēs uzsāktu, tas vairs nebūs iedarbināms. Tad visa Stacija būs kājās un pūlēsies pierādīt, ka man bijusi taisnība un ka Sūknis ir bīstams.
— Kāpēc gan tā?
— Tāpēc, ka vienīgi tādējādi viņi varēs sevi paglābt no pūļa dusmām, kurš pieprasīs Sūkni un būs saniknots par tā zaudējumu … Vai jūs tā nedomājat?
— Var jau būt. Bet mani uztrauc kas cits.
— Nu?
— Ja paracilvēki ir tik pārliecināti par Sūkņa bīstamību, kāpēc viņi nav to jau apstādinājuši?
Izmantojot gadījumu, es nupat pārbaudīju. Sūknis strādā pilnā sparā.
Lemonts sarauca pieri.
— Varbūt viņi negrib to darīt vienpusīgi. Viņi uzskata mūs par saviem partneriem un grib panākt savstarpēju vienošanos par izbeigšanu. Vai tā nevarētu būt?
— Iespējams. Bet var arī būt, ka mūsu sazināšanās nepavisam nav pilnīga, ka viņi vēl īsti nesaprot vārda SLIKTS nozīmi. Varbūt, kombinējot viņu simbolus, es esmu tos galīgi sajaucis un viņf domā, ka SLIKTS mūsu valodā nozīmē LABS.
— O, nē!
— Nu, jūs tā cerat, bet cerība vien nav ne graša vērta.
— Maik, turpiniet sūtīt ziņojumus! Lietojiet iespējami daudz to vārdu, kurus lieto viņi, un atkārtojiet vienu un to pašu dažādos veidos. Jūs esat speciālists, un viss ir jūsu rokās. Galu galā viņi zinās pietiekami daudz vārdu, lai kaut ko pateiktu skaidri un nepārprotami, un tad mēs pavēstīsim, ka gribam, lai sūknēšana tiktu izbeigta.
— Mēs neesam pilnvaroti to ziņot.
— Jā, bet paracilvēki taču to nezinās, un galu galā mēs būsim cilvēces varoņi.
— Pat tad, ja pirms tam mums izpildīs nāvessodu?
— Pat tad … Tas ir jūsu rokās, Maik, un es esmu pārliecināts, ka nebūs ilgi jāgaida.
10
Tomēr tas negāja tik ātri. Divas nedējas nepienāca neviens ziņojums, un sasprindzinājums auga augumā.
Bronovskis nervozēja. īslaicīgā pacilātība bija pagaisusi, un todien viņš iegāja Lemonta laboratorijā, drūmi klusēdams.
Brīdi viņi vērās viens otrā, tad beidzot Bronovskis sacīja:
— Visās malās runā, ka jums būšot publiski jāpaskaidro sava nostāja.
Lemonts acīmredzot torīt nebija skuvies. Viņa laboratorija izskatījās puspamesta, it kā tās saimnieks jau taisītos izvākties. Lemonts paraustīja plecus.
— Ak tā? Tas mani neuztrauc. Mani uztrauc tas, ka «Phijsical Reviews» noraidīja manu rakstu.
— Jūs taču bijāt uz to sagatavojies.
— Jā, bet es domāju, ka man pateiks iemeslus. Norādīs, kādas tur, pēc viņu domām, ir nepareizības, kļūdas, nepamatoti pieņēmumi. Pateiks kaut ko tādu, pret ko es varētu argumentēt.
— Un tas netika darīts?
— Neviena vārda. Recenzenti atzīst rakstu par publicēšanai nepiemērotu. Un viss. Viņi vienkārši negrib šim jautājumam pieskarties … Patiešām satriecošs šis vispārējais stulbums. Ja cilvēce dotos pretī katastrofai aiz tīra ļaunuma vai vieglprātības, šķiet, es to tik sāpīgi nepārdzīvotu. Bet ir sasodīti necienīgi iet bojā biezgalvju stulbuma dēļ. Kāda jēga būt cilvēkam, ja jāmirst šādā veidā?
— Stulbums… — Bronovskis murmināja.
— Kā citādi jūs to sauksiet? Un nu viņi vēl prasa, lai es publiski pierādu, kāpēc mani nevajadzētu atlaist par to briesmīgo noziegumu, ka man ir taisnība.
— Liekas, ir kļuvis zināms, ka jūs konsultējāties ar Cenu.
— Jā! — Lemonts gurdi paberzēja acis. — Acīmredzot es viņu tā sakaitināju, ka viņš ir sadziedājies ar Helamu/un tagad mani apsūdz, ka es esot mēģinājis vērsties pret Sūkni, izvirzīdams nepamatotus apgalvojumus un lietodams negodīgu iebiedēšanas taktiku, un ka tas padarot mani nepiemērotu darbam Stacijā.
— To viņi var viegli pierādīt, Pīt.
— Ticu, ka var. Bet tas nav svarīgi.
— Ko jūs domājat darīt?
— Neko, — Lemonts sakaitināts atcirta. — Lai jau viņi rīkojas. Es paļaujos uz birokrātismu. Katrs šā procesa solis prasīs nedēļas, mēnešus, un jūs pa to laiku turpināsiet strādāt. Mēs vēl dzirdēsim par paracilvēkiem.
Bronovskis izskatījās nelaimīgs.
— Pīt, bet ja nu ne? Varbūt jums vajadzētu to vēlreiz apdomāt.
Lemonts asi paskatījās uz viņu.
— Par ko jūs runājat?
— Sakiet, ka esat kļūdījies. Nožēlojiet grēkus. Sitiet pie krūtīm. Piekāpieties.
— Nekad! Dieva dēļ, Maik, mēs taču spēlējam spēli, kur likme ir visa pasaule un katra dzīva radība tajā!
— Jā, bet kas tas ir jums? Jūs neesat precējies. Bērnu jums nav. Es zinu, jūsu tēvs ir miris. Jūs nekad nepieminat ne savu māti, ne māsas vai brāļus. Šaubos, vai virs zemes ir kāds cilvēks, kam jūs esat no sirds pieķēries. Nu, tad liecieties mierā, un lai velns parauj visu!
— Un jūs?
— Es darīšu tāpat. Es esmu šķirtenis, un bērnu man nav. Ir kāda jauna dāma, ar ko esmu tuvās attiecībās, un šis sakars turpināsies, kamēr būs iespējams. Dzīvojiet! Priecājieties!
— Un rīt!
— Neraizējieties par to! Nāve, kad tā pienāks, būs ātra.
— Es nespēju dzīvot ar tādu filozofiju … Maik! Ko tas nozīmē, Maik? Vai jūs gribat teikt, ka mēs neko nepanāksim? Vai jūs vairs necerat uz sazināšanos ar paracilvēkiem?
Bronovskis novērsa skatienu.
— Pīt, — viņš sacīja, — es saņēmu atbildi. Vakar vakarā. Es nolēmu pagaidīt līdz rītdienai un vēl padomāt, bet kas gan tur ko domāt? … Te tā ir.
Lemonta acis jautājoši ieplētās. Viņš paņēma foliju un ieurbās tajā ar skatienu. Tur nebija nevienas pieturzīmes.
SŪKNIS NE IZBEIGT NE IZBEIGT MĒS NE IZBEIGT SŪKNIS MĒS NĒ DZIRDĒT BRIESMAS NĒ DZIRDĒT NĒ DZIRDĒT JŪS IZBEIGT LŪDZU IZBEIGT JŪS IZBEIGT TAD MĒS IZBEIGT LŪDZU JŪS IZBEIGT BRIESMAS BRIESMAS BRIESMAS IZBEIGT IZBEIGT JŪS IZBEIGT SŪKNIS
— Mans dievs, — Bronovskis murmināja, — izklausās pavisam izmisīgi.
Lemonts joprojām blenza uz foliju. Viņš neteica ne vārda.
— Man liekas, — Bronovskis sacīja, — ka tur otrā pusē ir kāds jums līdzīgs — tā sakot, Paralemonts. Un arī viņš nevar piedabūt savus Parahelamus, lai izbeidz sūknēšanu. Mēs lūdzam viņus glābt mūs, viņš savukārt lūdz mūs glābt viņus.
— Bet ja mēs parādīsim šo… — Lemonts bilda.
— Pateiks, ka jūs melojat, ka ta ir blēdība, ka jūs to esat uzmeistarojis, lai glābtu savas psihopātiskās iztēles radīto rēgu.