— To varētu teikt par mani, bet ne par jums. Jūs mani atbalstīsiet, Maik. Jūs apliecināsiet, ka esat saņēmis šo foliju, un pastāstīsiet, kādā veida.
Bronovskis pietvīka.
— Ko tas dos? Viņi teiks, ka kaut kur Parauniversā ir kāds jums līdzīgs dīvainis un ka divi jukušie saderas kopā. Viņi teiks: šis ziņojums pierāda vienīgi to, ka likumīgie varas pārstāvji Parauniversā ir pārliecināti, ka nekādas briesmas nedraud.
— Maik, cīnieties kopā ar mani!
— Nav jēgas, Pīt! Jūs pats teicāt: stulbums! Varbūt šie paracilvēki ir pārāki par mums, pat ar augstāku intelektu, kā jūs apgalvojat, bet acīm redzams, ka viņi ir tikpat stulbi kā mēs, un tas pieliek visam punktu. To ir teicis jau Šillers, un es viņam ticu.
— Kas?
— Šillers. Vācu dramaturgs pirms trīs gadsimtiem. Lugā par Zannu d'Arku viņš saka: «Pret stulbumu paši dievi cīnās veltīgi.» Es neesmu dievs, un es vairs necīnīšos. Lai paliek, Pīt, metiet mieru! Varbūt mūsu mūžu pasaule vēl pastāvēs, un, ja arī ne, tik un tā neko nevar darīt. Man ļoti žēl, Pīt. Jūs cīnījāties par cildenu mērķi, bet cietāt sakāvi, un man ir diezgan.
Bronovskis izgāja, un Lemonts palika viens. Viņš sēdēja savā krēslā un bezmērķīgi bungoja, bungoja ar pirkstiem pa galdu. Kaut kur Saules iekšienē protoni ķērās kopā mazmazlietiņ kārīgāk, un ar katru mirkli šī kāre auga augumā, tuvinot brīdi, kad vārais līdzsvars sabruks …
— Un neviens uz Zemes tā arī neuzzinās, ka man bija taisnība! — Lemonts iesaucās, un sāka cītīgi mirkšķināt acis, lai aizturētu asaras.
II.PAŠI DIEVI.
Duai nebija sevišķi grūti tikt projām no pārējiem. Viņa vienmēr baidījās nepatikšanu, bet kaut kā tās nekad neiznāca. īstas nepatikšanas nekad.
Bet kāpēc lai tās būtu? Odīns gan dažreiz iebilda savā augstprātīgajā tonī. «Labāk paliec,» viņš mēdza sacīt. «Tu zini, ka Tritam tava klaiņošana nepatīk.» Viņš nekad nerunāja par savu paša nepatiku. Racionāļus tādi sīkumi nespēj uztraukt. Bet par Tritu Odīns rūpējās gandrīz tikpat tēvišķīgi kā Trits par bērniem.
Taču, kad Dua pietiekami uzstāja, Odīns ļāva viņai darīt, kā pati vēlas, un vēl aizbildināja viņu Tritam. Dažreiz Odīns pat atzinās, ka lepojas ar Duas spējām, ar viņas neatkarību … «Viņš nav slikts kreisenis,» Dua ar izklaidīgu sirsnību nodomāja.
Ar Tritu saprasties bija grūtāk, un viņš īgni raudzījās Duā, kad viņa … nu, kad viņa bija, kāda gribēja būt. Taču labeņi jau tādi bija. Trits bija labenis Duai, bet paterns bērniem, un rūpes par tiem viņam vienmēr bija pirmajā vietā … Tas bija labi, jo Dua allaž varēja rēķināties ar to, ka viens vai otrs bērns aizsauks Tritu projām tieši tad, kad situācija kļuva nelāga.
Tomēr Dua nelikās par Tritu daudz zinis. Izņemot saplūsmes reizes, viņa sliecās to ignorēt. Ar
Odīnu bija citādi. Sākumā viņš iedarbojās uz Duu satraucoši: no Odīna klātbūtnes vien viņas kontūras sāka mirgot un izplūst. Un tas, ka Odīns bija racionālis, nezkāpēc padarīja viņu vēl satraucošāku. Dua nesaprata šo savu reakciju; tā izrietēja no viņas dīvainības. Viņa jau bija pieradusi pie savas dīvainības … gandrīz pieradusi.
Dua nopūtās.
Kad viņa bija bērns, kad vēl izjuta sevi kā indivīdu, atsevišķu būtni, nevis kā triādes daļu, tad daudz vairāk apzinājās šo dīvainību. Tāpēc, ka citi viņai to vienmēr atgādināja. Kaut vai tāds sīkums kā iziešana virspusē vakarā …
Duai ļoti patika planētas virspuse vakarā. Citām emocionēm tā šķita auksta un drūma, un viņas trīcēdamas spiedās kopā, kad Dua par to stāstīja. Viņas labprāt parādījās virspusē dienas vidus siltumā, izstiepās tur un barojās, taču tieši tāpēc Duai dienā virspusē netikās uzturēties. Viņa nevarēja ciest pļāpājošo emocioņu baru.
Duai, protams, bija jāēd, taču viņai daudz labāk patika to darīt vakarā, kad barības bija ļoti maz, bet visam pāri klājās tumši sarkana dūmaka un viņa bija viena. Protams, runājot ar pārējām emocionēm, Dua vakara ainavu attēloja vēl aukstāku un skumīgāku, nekā tā patiesībā bija, — tāpēc vien, lai redzētu, kā viņas, iedomājoties šo dzestrumu, gar malām kļūst cietas, cik nu cietas jaunas emociones vispār var kļūt. Parasti pēc brīža biedrenes sāka sačukstēties, pasmējās par Duu … un pameta viņu vienu.
Mazā Saule tagad bija jau pie horizonta un vizēja noslēpumainā sārtumā, ko redzēja vienīgi Dua. Viņa izstiepās sāniski un sabiezinājās vidusdaļā, uzsūkdama vāro siltumu. Viņa nesteidzīgi to zelēja, izbaudīdama garo viļņu plūsmojuma mazliet skābeno, bezvielisko garšu. (Dua nekad nebija sastapusi vēl kādu emocioni, kam tā būtu patikusi. Bet viņai tā neapzināti asociējās ar brīvību — brīvību no citiem, iespēju būt vienatnē.)
Vēl tagad šī vientulība, dzestrums un dziji tumšais sārtums sauca atmiņā senās dienas pirms triādes; vēl vairāk — Dua dzīvi atcerējās savu paternu, kas neveiklā gaitā mēdza viņai sekot, mūžīgi nobažījies, ka tik mazajai kas nenotiek.
Viņš bija Duai loti pieķēries, tāpat kā visi paterni savām mazajām viduvēm, kas vienmēr tika vairāk lolotas un uzmanītas nekā abi pārējie bērni. Tas Duu kaitināja, un viņa sapņoja par dienu, kad paterns viņu pametīs. Visi paterni taču agrāk vai vēlāk nozuda. Bet, kad beidzot tas notika, Dua loti izjuta sava paterna trūkumu.
Dua labi atcerējās to dienu. Paterns bija atnācis viņu brīdināt un centās runāt cik varēdams saudzīgi, kaut gan paterniem ir gaužām grūti savas jūtas izteikt vārdos. Dua todien bija no viņa aizbēgusi. Ne aiz ļaunprātības un arī ne tāpēc, ka būtu nojautusi, ko paterns grib viņai teikt, bet vienīgi tīra prieka pēc. Pusdienlaikā viņai bija izdevies atrast klusu vietiņu, necerētajā vienatnē viņa bija vareni pieēdusies, un pēc tarn viņu pārņēma dīvaina, kņudinoša sajūta, kas lika kustēties un darboties. Viņa šļūkāja pār klintīm, ļaudama sava ķermeņa malām strāvot cauri to izciļņiem. Dua zināja, ka tas ir ārkārtīgi nepiedienīgi un tā rotaļāties drīkst vienīgi mazulīši, taču tas bija tik patīkami — reizē satraucoši un nomierinoši.
Un tad beidzot paterns viņu noķēra. Viņš ilgi klusēdams stāvēja Duas priekšā, savilcis savas acis maziņas un blīvas, it kā gribētu aizturēt katru no viņas atstaroto gaismas mazumiņu, uztvert viņas veidolu iespējami pilnīgāk un saglabāt iespējami ilgāk.
Pirmajā brīdī Dua vērās viņam pretī, mulsi domādama, ka paterns redzējis viņu trinamies cauri klintīm un kaunas par viņu. Taču viņa neuztvēra kauna fluīdus un beidzot klusi jautāja:
— Kas noticis, tēt?
— Redzi, Dua, ir laiks. Es to gaidīju. Droši vien arī tu.
— Kāds laiks?
Tagad, kad tas bija pienācis, Dua stūrgalvīgi negribēja to zināt. Ja viņa atteiksies zināt, nebūs nekā ko zināt. (Dua nekad netika pilnīgi vaļā no šā ieraduma. Odīns teica, ka visas emociones esot tādas, un sacīja to augstprātīgā balsī, kādā mēdza runāt, kad viņu bija sevišķi pārņēmusi racionāja pašapziņa.)
— Man jādodas projām, — paterns atbildēja. — Es vairs nebūšu kopā ar jums.
Viņš stāvēja, raudzīdamies Duā, un viņa nespēja izrunāt ne vārda.
— Tu pateiksi pārējiem, — paterns sacīja.
— Kāpēc? — Dua dumpīgi novērsās, viņas kontūras izplūda, kļuva arvien neskaidrākas, tiecoties izgaist. Viņa gribēja izgaist pavisam, bet, protams, nevarēja. Pēc brīža viņa sajuta spazmatiskas sāpes un atkal sabiezēja. Paterns pat nemēģināja Duu bārt un atgādināt, ka tas būtu liels kauns, ja kāds redzētu viņu tā izplūdušu.