— Viņiem taču vienalga! — Dua iesaucās un tūlīt nožēloja, jo paternam tas varēja būt sāpīgi. Viņš joprojām abus pārējos bērnus sauca par «mazo kreiso» un «mazo labējo», bet mazais kreisais bija pilnīgi iegrimis savās mācībās un mazais labējais nemitīgi runāja par triādes veidošanu. Dua bija vienīgā, kas vēl juta … Nūjā, viņa bija jaunākā. Emocioncs vienmēr bija jaunākās un citādas.
— Lai, tu tomēr viņiem pasaki, — paterns tikai noteica, un viņi atkal stāvēja, vērdamies viens otrā.
Duai negribējās runāt ar brāļiem. Viņi vairs nebija savstarpēji tuvi. Agrā bērnībā bija bijis citādi. Tolaik viņi gandrīz nevarēja sevi atšķirt: kreisais brālis, labējais brālis un vidējā māsa jutās kā viens. Visi bija gaisīgi un caurspīdīgi, jaucās cits ar citu, līda cits citam cauri un slēpās sienās.
Neviens no pieaugušajiem par to neuztraucās, kad viņi bija mazi. Bet tad brāļi kļuva biezi un atturīgi un vairs nedraiskojās ar Duu. Kad viņa par to sūdzējās paternam, tas tikai maigi pateica: «Tu esi jau pārāk liela, Dua, lai retinātos.»
Dua mēģināja nepaklausīt, bet kreisais brālis viņu atstūma un sacīja: «Neglaudies klāt, man nav laika noņemties ar tevi.» Un labējais brālis nu jau pastāvīgi bija gluži ciets un kļuva arvien īgnāks un klusāks. Toreiz Dua to lāgā nesaprata, un paterns arī nemācēja izskaidrot. Viņš tikai laiku pa laikam atkārtoja, it kā tā būtu reiz iemācīta gudrība: «Kreisie ir racionāli, Dua. Labējie ir paterni. Viņi aug un attīstās pa savam.»
Duai nepatika brāļu pārvēršanās. Viņi vairs nebija bērni, bet Dua vēl joprojām jutās maza; tāpēc viņa sāka biedroties ar citām emocionēm. Viņas visas tāpat sūdzējās par saviem brāļiem. Viņas visas runāja par nākamajām triādēm. Viņas visas gozējās saulē un barojās. Viņas visas kļuva arvien līdzīgākas, un katru dienu tika runāts par vienu un to pašu.
Dua sāka just riebumu pret viņām un, cik vien iespējams, centās būt viena; pārējās atstāja Duu miera un saukāja par «kreiso Emi». (Nu jau bija pagājis ilgs laiks, kopš Dua pēdējo reizi bija dzirdējusi šo iesauku, bet ikreiz, to iedomājot, viņa skaidri atcerējās smalkās, izsmējīgās balsis, kas skanēja viņai nopakaļ ar stulbu neatlaidību, jo mazās emociones zināja, ka tas Duu sāpina.)
Bet paterns izturējās pret viņu labi arī tad, kad visi par viņu smējās. Viņš centā's, kā nu prata, pasargāt savu mazo viduvi no citiem. Par spīti paša nepatikai pret virspusi, viņš dažreiz sekoja Duai, lai būtu drošs, ka viņai nenotiks nekas ļauns.
Reiz Dua ieraudzīja savu paternu runājam ar vienu no Cietņiem. Paterniem bija grūti runāt ar Cietņiem. Kaut arī Dua vēl bija ļoti jauna, to viņa zināja. Cietņi mēdza runāt tikai ar racionāliem.
Dua dikti izbijās un aizplāvoja projām, taču paguva dzirdēt, ka viņas paterns sacīja: «Es par viņu ļoti rūpējos, godājamais Cietni.»
Vai tiešām Cietnis būtu jautājis par viņu? Varbūt par viņas dīvainību? Taču Duas paterns nerunāja aizbildinošā tonī. Pat Cietnim viņš apliecināja savu pieķeršanos Duai. Un Dua juta tādu kā lepnumu.
Bet tagad paterns dzīrās doties projām, un piepeši neatkarība, pēc kuras Dua bija tā ilgojusies, zaudēja savu pievilcību un pārvērtās cietā, šķautņainā vientulības klintī.
— Bet kāpēc tev jādodas projām? — Dua vaicāja.
— Man tas jadcira, mīļa viduvīt.
Viņam jādodas projām. Dua to zināja. Agrāk vai vēlāk tas jādara ikvienam. Pienāks diena, kad arī viņa pati nopūtīsies un sacīs: «Man tas jādara.»
— Bet kā tu dabū zināt, kad tev jādodas projām? Ja tu pats vari to noteikt, kāpēc neizvēlies citu laiku un nepaliec ilgāk?
— Tavs kreisais tēvs tā ir izlēmis. Triādei jādara, kā viņš liek.
— Kāpēc tev jādara, kā viņš liek?
Dua reti kad redzēja savu kreiso tēvu un viduvi māti. Viņu tikpat kā vairs nebija. Bija vienīgi viņas labējais tēvs, viņas paterns, viņas tētis, kas tagad te stāvēja — kubveidīgs un gluds. Viņa ķermeņa kontūras nebija vijīgi liektas kā racionāliem, ne arī trīsuļojoši nelīdzenas kā emocionēm, un Dua vienmēr varēja uzminēt, ko viņš sacīs. Gandrīz vienmēr.
Tagad viņa bija pārliecināta, ka paterns teiks: «Es nevaru to izskaidrot mazai emocionei.»
Un tieši tā viņš arī pateica.
Dua, bēdu pārņemta, sacīja:
— Man ļoti trūks tevis. Es zinu, tu domā, ka es tev nepievēršu uzmanību un ka tu man nepatīc, tāpēc ka vienmēr aizrādi: nedari to un nedari to. Bet es labāk gribētu joprojām dzirdēt tavus apnicīgos aizrādījumus nekā vispār iztikt bez tevis un tiem.
Paterns stāvēja un klusēja. Viņš nevarēja citādi atbildēt uz šādu jūtu uzplūdu, kā vienīgi pienākt tuvāk un izspīlēt no ķermeņa roku. Tas viņam prasīja acīm redzamu piepūli, taču viņš to izstiepa — drebošu, ar mazliet neskaidrām kontūrām.
— Ak, tēt! — Dua iesaucās un ļāva savai rokai plūsmot ap paterna roku, tā ka cauri viņas substancei tā izskatījās blāva un mirgojoša; taču viņa sargājās tai pieskarties, jo tas būtu paternu pārāk samulsinājis.
Tad paterns atvilka savu roku — Duas glāsts nu vijās ap tukšumu — un sacīja:
— Atceries Cietņus, Dua. Viņi tev palīdzēs … Es … es tagad iešu.
Viņš aizgāja, un Dua savu paternu nekad vairs neredzēja.
Tagad viņa te sēdēja, saulrietā gremdēdamās atmiņās un ar spīvu nepatiku jauzdama, ka drīz vien Trits sāks šķendēties par viņas prombūtni un piktosies uz Odīnu.
Un Odīns droši vien nolasīs viņai lekciju par viduves pienākumiem.
Bet viņai tas bija vienalga.
lb
Odīns juta, ka Dua ir ārā virspusē. Nemaz par to nedomādams, viņš varēja uztvert viņas virzienu un aptuveni arī attālumu. Ja viņš to apzinātos ar prātu, tad laikam būtu neapmierināts, jo šī spēja sajust pārējos triādes locekļus nu jau labu laiku viņā kļuva arvien vājāka un, pats īsti nesaprazdams, kāpēc, Odīns to uztvēra kā pilnveidošanās simptomu. Tā tam vajadzēja būt; tas nozīmēja, ka ķermenis turpina attīstīties.
Trita sajušanas spēja nemazinājās, bet arvien vairāk pārslēdzās uz bērniem. Tā nenoliedzami bija attīstība lietderīgā virzienā, taču paterna loma, kaut arī svarīga, bija visai vienkārša. Racionālis bija daudz sarežģītāks, un Odīnam šī doma sagādāja drūmu apmierinājumu.
Dua, protams, bija īsta mīkla. Viņa tik ļoti atšķīrās no citām emocionēm. Tritu tas mulsināja un apbēdināja, un viņš arvien vairāk ierāvās sevī. Arī Odīnu tas dažreiz mulsināja un sarūgtināja, taču viņš apzinājās Duas brīnišķīgo spēju radīt apmierinājumu ar dzīvi, un šķita, ka abas šīs viņas īpatnības ir cieši saistītas. Nepatikšanas, ko Dua reizēm sagādāja, bija lēta cena par spēcīgo laimes sajūtu.
Varbūt Duas dīvainība arī bija daļa no tā, kam jābūt. Šķita, ka Cietņi interesējas par viņu, kaut gan parasti tie pievērsa uzmanību tikai racionāliem. Odīns jutās lepns: jo labāk triādei, ja pat emocione ir uzmanības vērta.
Viss notiek tā, kā jānotiek. Tāds bija pamatu pamats, un to Odīns gribēja izjust līdz pašām beigām. Pienāks diena, kad viņš zinās, ka jādodas projām, un tad viņš to gribēs. Cietņi Odīnam tā apgalvoja, tāpat kā visiem racionāliem, bet viņi sacīja ari, ka tieši viņa paša iekšējā apziņa nekļūdīgi noteiks šo brīdi, nevis kāds norādījums no ārpuses.
«Kad tu pats sev teiksi,» Lostens bija Odīnam sacījis lēni un skaidri, kā Cietņi allaž mēdza runāt ar Mīkstņiem, lai tiem būtu vieglāk viņus saprast, «ka zini, kāpēc tev jādodas projām, tad tu to darīsi, un tava triāde ies kopā ar tevi.»