Un Odīns bija atbildējis:
«Es nevaru teikt, ka jau tagad gribu doties projām, godājamais Cietni. Ir tik daudz ko mācīties.»
«Protams, dārgais krciseni. Tu to jūti tāpēc, ka vēl neesi gatavs.»
Odīns toreiz domāja: «Kā gan es jebkad varēšu justies gatavs, ja nekad nejutīšu, ka vairs nav ko mācīties?»
Taču teikt viņš to neteica. Viņš bija pārliecināts, ka pienāks laiks un tad viņš to sapratīs.
Odīns paskatījās lejup uz sevi, gandrīz aizmirsdamies un izgrūzdams laukā vienu aci — pat vissaprātīgākajā un nobriedušākajā racionāli bija saglabājušies daži bērnišķīgi impulsi. Protams, tas nepavisam nebija vajadzīgs, jo viņš gluži labi varēja sevi sajust arī tad, ja acs atradās savā vietā.
Un viņš konstatēja, ka izskatās pietiekami ciets: skaistas, asas kontūras, gludas formas, kas izliecās graciozi savienotos ovoīdos.
Odīna ķermenim nebija Duas dīvaini pievilcīgā vizmojutna un Trita omulīgā druknuma. Odīns mīlēja viņus abus, taču negribētu mainīties ķermeņiem ne ar vienu no viņiem. Un, protams, savu prātu viņš nemainītu ne tik. Odīns gan nekad to neteica, jo nevēlējās viņus apvainot, taču vienmēr jutās pateicīgs, ka viņam nav Trita aprobežotās saprašanas vai (vēl ļaunāk) Duas. nepastāvīgās mentalitātes. Droši vien viņi paši ar savu prātu bija apmierināti, jo nekā cita taču nepazina.
Odīns atkal uztvēra Duu tālumā un tīšām apspieda šo sajūtu. Šobrīd viņa Odīnam nebija vajadzīga. Nevarētu teikt, ka viņš būtu kļuvis pret Duu vienaldzīgs, bet citi dzinuļi bija spēcīgāki. Racionālis, kas tuvojās briedumam, arvien lielāku apmierinājumu guva prāta vingrinājumos, ko varēja praktizēt tikai vienatnē vai kopā ar Cietņiem.
Odīns jo dienas, jo vairāk pierada pie Cietņiem un arvien stiprāk tiem pieķērās. Viņš juta, ka tā ir pareizi un piedienīgi, jo viņš bija racionālis un Cietņi sava ziņā bija superracionāļi. (Reiz Odīns to pateica Lostcnam, visdraudzīgākajam no Cietņiem, kurš viņam nezin kāpēc šķita esam arī pats jaunākais. Lostcns izstaroja uzjautrinājumu, bet neko neatbildēja. Tātad viņš to arī nenoliedza.)
Odīna visagrākās atmiņas jau bija saistītas ar Cietņiem. Viņa paterns savu uzmanību arvien vairāk koncentrēja uz pēdējo bērnu — mazo emocioni. Tas bija gluži dabiski. Tāpat darīs arī Trits, kad radīsies viņu pēdējais bērns, ja tas vispār kādreiz notiks. (Šo pēdējo teicienu Odīns bija pārņēmis no Trita, kurš pastāvīgi to lietoja kā pārmetumu Duai.)
Un labi vien bija. Tā kā paterns visu laiku bija tik ļoti aizņemts, Odīns varēja agrāk sākt izglītošanos. Viņš drīz atmeta mazuļa izdarības un bija daudz ko iemācījies vēl pirms sastapšanās ar Tritu.
Taču šī sastapšanās noteikti bija kaut kas tāds, ko Odīns nekad neaizmirsīs. Šķita, ka tā būtu notikusi vakar, nevis viņa mūža agrīnajā posmā. Odīns, protams, bija redzējis savas paaudzes paterntis; vēl jauniem, ilgi pirms bērnu inkubēšanas, kas tos padara par īstiem paterniem, tiem bija maz nākamās aprobežotības pazīmju. Bērns būdams, Odīns bija rotaļājies ar savu labējo brāli un tikpat kā nebija jutis intelektuālo atšķirību (tagad, atceroties tās dienas, viņš atzina, ka jau toreiz atšķirība bija gan). Odīns šo to zināja arī par paterna lomu triādē. Jau bērnībā viņš bija dzirdējis čukstīgas runas par saplūsmi.
Kad parādījās Trits un Odīns viņu ieraudzīja, viss pārmainījās. Pirmoreiz mūžā Odīns juta uzvirmojam iekšēju siltumu un aptvēra, ka vēlas kaut ko tādu, kam nav nekāda sakara ar domāšanu. Vēl tagad viņš atcerējās mulsuma sajūtu, kas viņu pārņēma.
Trits, protams, nebija samulsis. Paternus nekad nemulsināja triādes darbošanās, un emociones vispār gandrīz nekad nejutās neērti. Sī problēma bija vienīgi racionāļiem.
«Tu pārāk daudz domā,» teica viens no Cietņiem, kad Odīns ar viņu par to aprunājās. Odīnu tāda atbilde neapmierināja. Kā gan domāt varēja «pārāk daudz»?
Trits, protams, arī bija jauns, kad viņi pirmoreiz satikās. Viņš vēl bija tik bērnišķīgs, ka droši nepārvaldīja savu ķermeni, un viņa reakcija tiekoties bija mulsinoši skaidra. Viņš gar malām kļuva gandrīz caurspīdīgs.
— Es tevi agrāk neesmu redzējis, labējais jaunekli, vai nav tiesa? — Odīns vilcinādamies sacīja.
— Es nekad šeit neesmu bijis,— Trits atbildēja. — Mani šurp atveda.
Viņi abi skaidri zināja, kā tas bija noticis. Šī satikšanās bija noorganizēta, jo kāds (toreiz Odīns sprieda, ka kāds no paterniem, bet vēlāk viņš saprata, ka tas bijis Cietnis) domāja, ka viņi saderēs kopā, un šī doma bija pareiza.
Protams, starp viņiem nebija intelektuālas tuvības. Un kā gan lai būtu, ja Odīnam bija tāda mācīties griba, kas spēja aizstāt visu, izņemot pašas triādes eksistenci, bet Tritam nebija pat priekšstata par mācīšanos. Ko Tritam vajadzēja zināt, to viņš zināja tāpat, mācījies vai nemācījies.
Odīns, sajūsmināts, ka ieguvis zināšanas par pasauli un tās Sauli, iepazinies ar dzīvības vēsturi un mehānismu, dažādām Universa parādībām, laiku pa laikam (tajās agrīnajās kopdzīves dienās) ņēmās to visu klāstīt Tritam.
Trits mierīgi klausījās, acīm redzami nekā nesaprazdams, bet gatavs labprāt uzklausīt; Odīns, nespēdams otram nekā iestāstīt, bija tikpat acīm redzami apmierināts, ka var mācīt.
Tas bija Trits, kas, savu īpašu dzinuļu mudināts, spēra pirmo soli. Pēc īsās dienasvidus maltītes Odīns čaloja par to, ko torīt bija iemācījies. (Viņu samērā blīvā substance uzsūca barību tik ātri, ka viņiem pietika ar neilgu pastaigu saulē, turpretim emociones sildījās tās staros stundām no vietas, saritinādamās un izretinādamās, it kā tīšām censtos paildzināt šo nodarbību.)
Odīns, kas nekad nelikās zinis par emocionēm, jutās laimīgs, ka var runāt. Trits, kas dienu pēc
dienas klusēdams bija bienzis uz viņām, tagad kļuva acīm redzami nemierīgs.
Viņš spēji pienāca Odīnam klāt un tik steidzīgi izveidoja pseidopodiju, ka tas nepatīkami aizskāra Odīna formas izjūtu. Trits uzlika to uz Odīna augšējā ovoīda vietā, kur tā virsma, viegli mirguļojot, kā saldēdienu uzsūca silta gaisa vēsmiņu. Iekams Odīns, briesmīgi samulsis, paguva atlēkt nost, Trita pseidopodija ar pūlēm izretinājās un iespiedās viņa epitēlija virskārtā.
Agrā bērnībā Odīns, protams, bija tādas lietas darījis, bet, būdams pieaudzis, vairs nekad nebija to atļāvies.
— Nedari tā, Trit! — viņš asi sacīja.
Trits ncievilka savu pseidopodiju.
— Es gribu.
Odīns turējās tik kompakts, cik spēja, pūlēdamies sacietināt savu virsmu.
— Es negribu.
— Kāpēc ne? — Trits uzstājīgi sacīja. — Tas nav nekas slikts.
Odīns pateica pirmo, kas iešāvās prātā:
— Man sāpēja.
(Tā nebija patiesība. Fizisku sāpju nebija. Bet Cietņi vienmēr vairījās no saskarsmes ar Mīkstņiem. Nejauša caurstrāvošana viņiem nodarīja sāpes, taču viņi bija citādi veidoti nekā Mīkstņi, pavisam citādi.)
Trits neļāva sevi apmānīt. Sai ziņā viņu nekļūdīgi vadīja instinkts.
— Nesāpēja vis! — viņš sacīja.
— Bet nav pareizi to darīt šādi. Mums ir vajadzīga emocione.
— Vienalga, es gribu! — Trits tiepīgi palika pie sava.
Tam bija tā jānotiek, un Odīnam nācās piekāp
ties. Un viņš allaž piekāpās, jo tas bija kaut kas tāds, kas neizbēgami notika pat ar vispašapzinīgāko racionāli. Kā saka veca paruna: katram vai nu jāatzīstas, ka to dara, vai jāmelo, ka nedara.