Kad vien viņi satikās, Trits tiecās pēc tā: ja ne ar pseidopodiju, tad turējās Odīnam cieši, cieši blakus. Un galu galā Odīns, tīkamās sajūtas pavedināts, sāka palīdzēt un mēģināja spīdēt. Viņam tas izdevās labāk nekā Tritam. Nabaga Trits, kas bija daudzkārt enerģiskāks šai ziņā, varen pūlējās un sparojās, bet spēja panākt tikai niecīgu, nevienādu mirgojumu atsevišķās virsmas vietās. Turpretim Odīns spēja izretināt līdz caurspīdībai visu virsmu un, cenzdamies apspiest mulsumu, ļāva savai substancei plūsmot pret Tritu. Notika iespiešanās nelielā dziļumā, un Odīns juta sev zem epitēlija pulsējam Trita cieto virsmu. Tas sagādāja baudu, ko traucēja vainas sajūta.
Kad tas beidzās, Trits vienmēr bija noguris un tāds kā dusmīgs.
— Paklausies, Trit, — Odīns sacīja. — Es tev teicu: lai darītu to pa īstam, mums vajadzīga emocione. Nav ko dusmoties, tā nu reiz tas ir.
— Nu, tad dabūsim emocioni, — Trits atbildēja.
Dabūsim emocioni! Trita primitīvie dzinuļi vienmēr virzīja viņu uz tiešu darbību. Odīns nejutās spējīgs viņam izskaidrot dzīves sarežģītību.
— Tas nav tik viegli, labeni, — viņš maigi iesāka.
— Cietņi to var izdarīt, — Trits strupi sacīja. — Tu ar viņiem draudzējies. Palūdz viņus!
Odīns bija sašutis.
— Es nevaru lūgt. Vēl nav pienācis laiks, — viņš turpināja, neapzināti sākdams runāt savā painācīgajā tonī, — citādi es to noteikti zinātu. Un līdz tam …
Trits neklausījās.
— Tad es palūgšu!
— Nē! — Odīns pikti iesaucās. — Tā nav tava darīšana! Es tev saku: vēl nav laiks. Man jādomā par savu izglītošanos. Ir ļoti viegli būt paternam, kam nav jāzina nekas cits, izņemot…
Odīns tūlīt pat nožēloja, ka tā pateicis, turklāt tie bija meli. Viņš tikai negribēja darīt neko tādu, kas varētu nepatikt Cietņiem un sarežģīt noderīgās attiecības ar viņiem. Bet Trits nemaz nelikās aizskarts, un tad Odīnam ienāca prātā, ka Trits neredz nekādas jēgas zināt vairāk, kā jau zina, un šā fakta konstatējumu neuzskata par apvainojumu.
Tomēr emociones problēma kļuva arvien aktuālāka. Reižu reizēm viņi mēģināja saplūst, un ar laiku šī vēlme pieņēmās spēkā. Kaut arī bija patīkami, īstu apmierinājumu šāda saplūšana nekad nedeva, un ikreiz Trits pieprasīja emocioni. Odīns tad ar vēl lielāku sparu metās mācībās, it kā meklēdams glābiņu no šīs problēmas.
Bet dažreiz viņš juta kārdinājumu parunāt par to ar Lostenu.
Lostens bija Cietnis, kuru Odīns vislabāk pazina un kurš visvairāk interesējās par viņu. Cietņi vienmēr izskatījās vienādi, jo viņi nemainījās, nekad nemainījās — viņu forma bija stingri noteikta. Acis viņiem allaž palika tur, kur bija, un visiem tās atradās vienā un tai pašā vietā. Viņu epitēlijs nebija gluži ciets, taeu nemaz nelaida cauri gaismu, nekad nemirgoja, un tajā nekad nevarēja iespiesties cits tāda paša tipa cpitēlijs.
Cietņi nebija neko lielāki par Mīkstņiem, bet viņi bija smagāki. Cietņu substance bija daudz blīvāka, un, nākot saskarē ar Mīkstņu irdajiem audiem, viņiem vajadzēja ļoti uzmanīties.
Reiz, kad Odīns vēl bija pavisam maziņš un viņa Ķermenis plūsmoja gandrīz tikpat brīvi kā māsai, f viņam pienāca klāt kāds Cietnis. Odīns tā arī ne. kad nedabūja zināt, kurš tieši tas bija, bet vēlāk w viņš konstatēja, ka visi Cietņi ļoti interesējas par mazajiem racionāliem. Toreiz Odīns aiz tīras ziņkāres pasniecās pretī šim Cietnim, un tas strauji .illēca nost. Pēc tam paterns Odīnu izbāra par mēģinājumu pieskarties Cietnim.
Bāriens bija pietiekami bargs, lai Odīns to nekad neaizmirstu. Paaudzies viņš uzzināja, ka Cietņu audu cieši sablīvētie atomi jūt sāpes, kad starp | licm iespiežas citas substances atomi. Odīnam tolaik vēl nebija īsti skaidrs, vai tādā gadījumā arī Mikstnis nejūt sāpes. Kāds jauns racionālis reiz viņam stāstīja, ka uzgrūdies virsū Cietnim un tas sarāvies čokurā, bet pats viņš nejutis nekā, — taču Odīns nebija pārliecināts, vai tā nav tikai bravūrīga lielīšanās.
Bija vēl arī citi aizliegumi. Odīnam patika ložņāt pa alas sienām, jo ieniršana klintī radīja tīksmu siltuma sajūtu. Visi mazuļi tā draiskojās, bet, kad Odīns paaugās, viņam kļuva arvien grūtāk to izdarīt. Tomēr par epitēlija tiesu viņš vēl spēja iespiesties klintī, un arī tas bija jauki, bet tad reiz ^ paterns viņu pieķēra un sarāja. Odīns iebilda, ka " māsa tā darot, viņš pats esot redzējis.
«Tas ir citādi,» paterns sacīja. «Viņa ir emocione.»
Kādu citu reizi Odīns (tad viņš jau bija vecāks), uzņemot mācību ierakstu, neviļus bija izveidojis pāri pseidopodiju un galos tās tā izretinājis, ka varēja laist vienu otrai cauri. Pēc tam viņš klausoties sāka to darīt vienmēr, jo patīkami ku► tošā sajūta atviegloja mācīšanos un, kad stunda beidzās, viņu pārņēma salds nogurums. Bet tad to ieraudzīja paterns, un Odīnam vēl tagad kļuva neērti, atceroties, ko viņš bija sacījis.
Neviens tolaik Odīnam īsti nepastāstīja par saplūsmi. Viņam bāztin bāza iekšā zināšanas un mācīja visu ko, vienīgi par triādi nekas netika paskaidrots. Arī Tritam nekas nebija stāstīts, bet viņš bija paterns un tāpēc zināja bez teikšanas. Protams, kad beidzot ieradās Dua, viss kļuva skaidrs pats no sevis, kaut arī viņa par to acīmredzot zināja pat vēl mazāk nekā Odins.
Taču tas, ka Dua viņiem piebiedrojās, nebija Odīna nopelns. Par to parūpējās Trits — Trits, kurš parasti baidījās no Cietņiem un klusējot no tiem vairījās; Trits, kuram citās lietās trūka Odīna pašpārliecinātības; Trits, kuru instinkts urdīja tikai šai vienā virzienā; Trits … Trits … Trits …
Odīns nopūtās. Trits ielauzās viņa domās, tāpēc ka nāca šurp. Odīns sajuta viņu — skarbu, prasīgu, uzstājīgu … Odīnam atlika tik maz laika pašam sev tieši tagad, kad viņš juta, ka nepieciešams domāt vairāk nekā jebkad, sakārtot visas domas …
— Jā, Trit, — Odīns sacīja.
Trits apzinājās savu stūrainību. Bet nedomāja, ka ir neglīts. Viņš vispār par to nedomāja. Un, ja domātu, uzskatītu sevi par skaistu. Viņa ķermenis bija veidots noteiktam uzdevumam un veidots labi.
— Odīn, kur ir Dua? — Trits jautāja.
— Kaut kur ārpusē, — Odīns noņurdēja gandrīz tādā tonī, it kā viņam būtu vienalga. Tritu kaitināja tas, ka abi pārējie tik maz rūpējas par hiādi. Dua bija stūrgalvīga, un Odīns nelikās ne zinis.
— Kāpēc tu jauj viņai iet?
— Kā es varu viņu aizturēt, Trit? Un kāds no la ļaunums?
— Tu zini, kāds. Mums ir divi bērni. Mums vajadzīgs trešais. Mūsu dienās ir, tik grūti radīt mazo viduvi. Duai labi jāēd, lai to varētu. Bet viņa atkal klīst apkārt saulrietā. Kā viņa var pienācīgi baroties, Saulei rietot?
— Viņa nav liela ēdāja.
— Un mums nav mazās viduves, Odīn, — Trita balss skanēja maigi. — Kā es varu tevi īsti mīlēt bez Duas?
— Nu, nu, — Odīns nomurmināja, un Trits kārtējo reizi bija nesaprašanā, kāpēc vienkāršs fakta konstatējums Odīnu tā mulsina.
— Atceries, — Trits sacīja, — es biju tas, kas sadabūja mums Duu.
Vai Odīns to atcerējās? Vai Odīns vispār kādreiz domāja par triādi un tās nozīmi? Dažreiz Trits jutās tik izmisis, ka varētu … ka varētu . Īstenībā viņš nezināja, kas būtu jādara, taču zināja, ka ir nelaimīgs. Gluži kā toreiz, kad viņš gribēja emocioni, bet Odīns atteicās kaut ko darīt.
Trits zināja, ka neprot runāt gariem, komplicētiem teikumiem. Bet paterni, nebūdami runātāji, toties domāja. Viņi domāja par svarīgām lietām. Odīns vienmēr runāja par atomiem un enerģiju. Kam gan interesē atomi un enerģija? Trits domāja par triādi un bērniem.