Odīns reiz bija viņam teicis, ka Mīkstņu skaits pakāpeniski samazinoties. Vai Odīnam tas nerūpēja? Vai Cietņiem tas nerūpēja? Vai tiešām nevienam, izņemot paternus, tas nerūpēja?
Tikai divas dzīvības formas visā pasaulē — Mīkstņi un Cietņi. Un barība, kas staro pār tiem no debesīm.
Odīns reiz bija viņam teicis, ka Saule atdziestot. Barības esot mazāk, viņš teica, tāpēc arī cilvēku esot mazāk. Trits tam neticēja. Saule nemaz nebija vēsāka kā viņa bērnībā. Vaina bija tā, ka neviens vairs nerūpējās par triādēm. Pārāk daudz bija savās mācībās iegrimušu racionāļu, pārāk daudz dumju emocioņu.
Mīkstņu uzdevums bija gādāt par pašu dzīves pamatu. Trits to darīja. Viņš cītīgi rūpējās par triādi. Radās kreisais bērniņš, pēc tam labējais. Viņi auga un attīstījās. Taču triādei bija vajadzīgs vēl vidējais bērniņš. To bija visgrūtāk sagādāt, bet bez vidējā bērna nebūs jaunas triādes.
Kas Duu padarīja tādu? Ar viņu vienmēr bija bijis grūti, bet pēdējā laikā kļuva arvien ļaunāk.
Trits juta neskaidras dusmas uz Odīnu. Odīns vienmēr runāja visus tos gudros vārdus. Un Dua klausījās. Odīns runāja un runāja ar viņu bez gala, kamēr likās, ka viņi abi ir racionāļi. Triādei tas nāca par ļaunu.
Odīnam gan vajadzētu to saprast.
Vienmēr par visu jārūpējas Tritam. Viņam vienmēr jādara tas, ko vajag darīt. Odīns bija Cietņu draugs, un tomēr viņš nekā neteica. Viņiem bija nepieciešama emocione, bet Odīns nekā neteica. Viņš runāja ar Cietņiem par enerģiju, nevis par triādes vajadzībām.
Trits bija tas, kas visu izkārtoja. Viņš to atcerējās ar lepnumu. Viņš bija redzējis Odīnu runājam ar kādu Cietni un piegājis klāt. Balsij pat neietrīcoties, Trits bija tos pārtraucis un sacījis: «Mums vajadzīga emocione.»
i Cietnis pagriezās, lai paskatītos uz viņu. Trits
nekad nebija atradies tik tuvu Cietnim. Tas bija viss viena gabala — kad kāda ķermeņa daļa pai:iiezās, bija jāpagriežas visām pārējām. Cietnim bija dažas pseidopodijas, kas varēja kustēties patstāvīgi, bet tās nekad nemainīja formu. Cietņi neI ;id neizretinājās, bija nesimetriski un neglīti. Cietņiem nepatika, ja tiem pieskārās.
— Vai tā ir, Odīn? — Cietnis jautāja. Ar Tritu viņš nerunāja.
Odīns saplaka. Viņš saplaka līdz pašai zemei; llk saplakušu Trits viņu nekad nebija redzējis.
Mans labenis ir pārlieku dedzīgs, — Odīns sacīja. — Mans labenis ir… ir … — Viņš sastomījās un tusnīja, un nevarēja parunāt.
Trits varēja parunāt. Viņš sacīja:
— Mēs nevaram saplūst bez einociones.
Trits saprata, ka Odīns zaudējis runas spēju aiz briesmīga samulsuma, bet nelikās par to zinis. Laiks bija pienācis.
— Nu, dārgais kreiseni, — Cietnis jautāja Odīnam, — vai tu arī jūti to pašu?
Cietņi runāja tāpat kā Mīkstņi, tikai skarbāk un monotonāk. Bija grūti viņos klausīties, bet Odīns laikam bija pie tā pieradis.
— Jā, — Odīns galu galā pateica.
Beidzot Cietnis pievērsās Tritam.
— Jaunais labeni, atgādini man: cik ilgi jūs ar Odīnu esat kopā?
— Pietiekami ilgi, — Trits sacīja, — lai mums pienāktos emocione. — Viņš turēja sava ķermeņa stūrus cietus un vīrišķīgi pārvarēja bailes. Jautājums bija pārāk svarīgs. — Un mani sauc Trits, — viņš piebilda.
Cietnis šķita uzjautrināts.
— Jā, izvēle ir bijusi pareiza. Jūs ar Odīnu labi saderat kopā, bet tieši tāpēc ir grūti izraudzīties
jums emocioni. Mēs jau esam gandrīz izlēmuši.® Vismaz es jau sen esmu izlēmis, bet jāpārliecina* pārējie. Esi pacietīgs, Trit!
— Es vairāk nespēju gaidīt.
— Zinu, bet tomēr vēl pacieties. — Cietnis atkal J»* tā kā pasmējās.
Kad viņš bija aizgājis, Odīns izslējās un dus-1 mīgi izretinājās.
— Kā tu varēji tā rīkoties, Trit? — viņš pār-ļ meta. — Vai tu zini, kas viņš ir?
— Viņš ir Cietnis.
— Tas ir Lostens. Mans īpašais skolotājs. Esi negribu, ka viņš dusmotos uz mani.
— Kāpēc lai viņš dusmotos? Es biju pieklājīgs! v — Nu, nekas. — Odīns pieņēma normālus ap-'
veidus. Tas nozīmēja, ka viņš vairs nav pikts.ļ (Trits jutās atvieglots, bet centās to neizrādīt.) ] — Tas ir satriecoši, ka mans stulbais labenis nāk ; klāt un sāk runāt ar manu Cietni.
— Kāpēc tad tu pats to nedarīji?
— Tāpēc, ka vēl nav īstais laiks.
— Tev tas nebūs nekad.
Bet tad viņi sakļāvās ar virsmām un vairs neļ strīdējās, un drīz pēc tam ieradās Dua.
Viņu atveda Lostens. Trits to nemaz neievēroja, ] viņš uz Cietni neskatījās. Viņš raudzījās vienīgi ļ 1 Duā. Bet vēlāk Odīns viņam pateica, ka Duu at< f vedis Lostens.
— Redzi? — Trits sacīja. — Es ar viņu parui nāju, un tāpēc viņš viņu atveda.
— Nē, — Odīns iebilda. — Bija pienācis laiks, ļ Viņš būtu Duu atvedis arī tad, ja neviens no mums j nebūtu par to runājis.
Trits tam neticēja. Viņš bija cieši pārliecināts, 1 ka par Duas ierašanos jāpateicas vienīgi viņam. w
Pasaulē noteikti nebija nevienas Duai līdzīgas ļ
būtnes. Trits bija redzējis daudzas emociones. Tās visas bija pievilcīgas. Viņš būtu pieņēmis jebkuru no tām, lai varētu notikt īsta saplūsme. Bet tagad, Ieraudzījis Duu, Trits saprata, ka neviena cita nebulu derējusi. Vienīgi Dua. Vienīgi Dua.
Un Dua precīzi zināja, kas jādara. Precīzi. Ne1 i ci neviens neesot viņai to mācījis, Dua vēlāk teica, nekad neviens neesot ar viņu par to runājis. Pat citas emociones ne, jo viņa no tām vairījusies.
Taču, kad viņi visi trīs bija kopā, katrs zināja, Kas jādara.
Dua izretinājās. Trits nekad nebija redzējis kādu tik ļoti izretināmies. Viņš nekad nebija domājis, Ka tāda izretināšanās vispār iespējama. Dua pārvērtās krāsainā dūmakā, kas piepildīja telpu un apreibināja Tritu. Viņš kustējās, neapzinādamies, ka kustas. Viņš ienira miglā, kas bija Dua.
Tā nebija iespiešanās, nepavisam ne. Trits nepīta ne pretestību, ne berzi. Bija tikai plūstoša kustība un ātra pulsēšana. Trits juta, ka arī pats sāk izretināties, turklāt bez tās briesmīgās piepūles, kādu izretināšanās viņam bija prasījusi agrāk. Pilns ar Duas substanci, viņš spēja izretināties pavisam viegli un pārvērsties biezos dūmos. Šī izretināšanās līdzinājās rāmai, vienmērīgai izplūšanai.
Trits neskaidri redzēja Odīnu tuvojamies no prelejās puses, pa kreisi no Duas. Un arī Odīns sāka izretināties.
Tad, it kā vienā triecienā sadurtos it viss visā pasaulē, Trits saskārās ar Odīnu. Taču nekāda trieciena nebija. Trits juta nejuzdams, zināja nezinādams. Viņš ieslīdēja Odīnā, un Odīns ieslīdēja viņā. Trits neapjauta, vai viņš apņem Odīnu vai Odīns viņu, nevarēja vairs izšķirt, kurš ir Odīns, kurš viņš pats.
Bija viena vienīga bauda.
Šī spēcīgā baudas sajūta apmigloja prātu, un brīdī, kad Trits domāja, ka vairs nespēs izturēt, maņas izzuda pavisam.
Galu galā viņi atkal atdalījās katrs par sevi un izbrīnījušies vērās cits citā. Viņi bija pavadījuši saplūsmē vairākas dienas. Saplūsme vienmēr prasīja krietnu laiku. Un, jo labāka tā bija, jo ilgāka, taču, kad tā beidzās, viss šis laiks šķita kā viens vienīgs mirklis un viņi nekā neatcerējās. Vēlākajā dzīvē saplūsme reti kad bija ilgāka nekā tajā pirmajā reizē.