— Tas bija brīnišķīgi! — Odīns sacīja. .
Trits tikai cieši raudzījās Duā, kas bija padarī-ļ
jusi to iespējamu.
Viņa plāvoja, mutuļoja, trīsuļoja. Šķita, ka Duaf ir visvairāk saviļņota no visiem trim.
— Mēs to darīsim atkal, — viņa ātri sacīja, — bet vēlāk, vēlāk. Tagad Jaujiet man iet.
Un Dua metās projām. Viņi viņu neaizturēja. Viņi vēl nebija pietiekami atguvušies, lai to darītu. Un arī vēlāk vienmēr bija tā. Pēc saplusmes Dua vienmēr nozuda. Lai cik veiksmīga bija saplūsme, vienalga, viņa tos atstāja. Šķita, ka viņai ir iekšēja nepieciešamība būt vienai.
Tritu tas darīja nemierīgu. Dua daudzējādā ziņā bija citāda nekā pārējās emociones. Bet tā nevajadzēja būt.
Odīns to tā neuzņēma. Viņš mēdza sacīt: «Kāpēc tu neliec viņai mieru, Trit? Viņa nav tāda kā citas, un tas nozīmē, ka viņa ir pārāka par tām. Saplūsme nebūtu tik laba, ja Dua būtu tāda pati kā pārējās emociones. Vai tu gribi labumu, nekā par to nemaksājot?»
Trits to lāgā nesaprata. Viņš tikai zināja, ka Duai jādara tas, ko vajag darīt. Viņš sacīja: «Es gribu, lai viņa dara to, kas ir pareizi.»
«Es zinu, Trit, zinu. Bet tomēr liec viņu mierā.»
Odīns bieži vien pats bāra Duu par viņas dī1 vaino uzvešanos, bet viņam nepatika, ka to dara Trits.
«Tev trūkst takta, Trit,» viņš mēdza teikt. Trits nezināja, kas īsti ir takts.
Un tagad… Bija pagājis tik ilgs laiks kopš pirmās saplūsmes, bet mazā emocionīte joprojām vel nebija radusies. Cik ilgi var gaidīt? Jau tā tas bija pārāk ievilcies. Un Dua arvien vairāk un vai, i ak turējās par sevi.
— Viņa par maz ēd, — Trits sacīja.
— Kad pienāks laiks … — Odīns iesāka.
— Tu vienmēr tā runā: ir laiks, vēl nav laiks. Tev arī toreiz nelikās, ka mums ir pienācis laiks dabūt Duu. Tagad tu uzskati, ka vēl nav laiks rasties mazajai emocionei. Duai vajadzētu …
Bet Odīns novērsās no viņa.
— Dua ir ārpusē, Trit, — viņš sacīja. — Ja tu gribi doties turp un vest viņu mājās, it kā tu būtu viņas paterns, nevis labenis, dari to. Bet es saku: liec viņai mieru!
Trits atkāpās. Viņam bija daudz ko teikt, bet i viņš nezināja, kā to pateikt.
Dua neskaidri no tālienes sajuta sava kreiseņa un labeņa satraukumu, un viņas dumpīgums auga augumā.
Ja tie viens vai otrs, vai abi divi atnāktu pēc viņas, tas beigtos ar saplūsmi, un Duā šī doma
viesa niknumu. Trits neko citu nezināja kā vienīgi saplūsmi un bērnus; Trits neko citu negribēja kā vienīgi trešo un pēdējo bērnu; visas viņa intereses saistījās ar bērniem un trūkstošo bērnu. Un, kad Trits gribēja saplūsmi, tā notika.
Kad Trits ietiepās, viņš kļuva noteicējs triādē. Viņš cieši turējās pie kādas primitīvas idejas, pastāvēja uz savu, un galu galā Odīnam un Duai nācās piekāpties. Bet tagad viņa nepiekāpsies, nepiekāpsies …
Dua šīs domas dēļ nejutās nodevēja. Viņa nekad netiecās ne pēc Odīna, ne Trita ar tādu intensīvu vēlmi kā viņi viens pēc otra. Dua spēja izretināties arī viena pati, bet viņi varēja saplūst tikai ar viņas starpniecību (kāpēc gan tas emocioni nepadarīja par jo godājamāku?). Saplūstot trijatā, Dua juta spēcīgu baudu, protams, tā bija, būtu muļķīgi to noliegt, bet šī bauda līdzinājās tai, kādu viņa juta, kad plūsmoja cauri klints sienai, kā dažkārt slepus darīja. Tritam un Odīnam tādu baudu kā saplūsme nekas cits nekad nebija devis un nevarēja dot.
Nē, ne gluži tā. Odīnam baudu sagādāja mācīšanās, tas, ko viņš sauca par intelektuālo attīstību. Arī Dua dažreiz juta kaut ko līdzīgu — tā ka vismaz varēja iedomāties, ko tas nozīmē; un, lai arī šī tīksmā sajūta bija citāda nekā saplūsmes bauda, tā zināmā mērā noderēja par aizstājēju, vismaz tādā ziņā, ka Odīns palaikam varēja iztikt bez saplūsmes.
Bet ar Tritu tā nebija. Viņam dzīvē bija tikai saplūsme un bērni. Tikai tas. Un, kad viņa aprobežotais prāts neatlaidīgi sliecās uz to, Odīns piekāpās un arī Duai vajadzēja piekāpties.
Reiz viņa bija sadumpojusies.
— Bet kas notiek, kad mēs saplūstam? Paiet stundas, dažreiz dienas, iekams mēs no šī stāvokļa izejam. Kas šajā laikā notiek?
Trits bija sašutis.
— Tas vienmēr tā ir. Tā tam jābūt.
— Man nepietiek ar to, ka tā jābūt. Es gribu zināt, kāpēc.
Odīns izskatījās apmulsis. Pusi savas dzīves viņš pavadīja mulsumā.
— Redzi, Dua, tas tiešām ir nepieciešams. Sal.arā ar … bērniem, — viņš teica un, izrunājot šo vardu, sāka pulsēt.
— Ko tu pulsē! — Dua asi sacīja. — Mēs sen esam pieauguši un esam saplūduši nezin cik reižu, un mēs visi zinām, ka tas tā notiek, lai mums raslos bērni. Tu varēji skaidri tā arī pateikt. Bet es gribu zināt, kāpēc tas velkas tik ilgi?
— Tāpēc, ka tas ir sarežģīts process, — joprojātn pulsēdams, Odīns atbildēja. — Tāpēc, ka tas prasa daudz enerģijas. Lai rastos sākums bērnam, l)ua, ir vajadzīgs ilgs laiks, un pat ilgstošā saplūsmē tas ne vienmēr rodas. Šai ziņā kļūst arvien ļaunāk … Ne jau tieši ar mums, — viņš steidzīgi piebilda.
— Ļaunāk? — Trits bažīgi vaicāja, bet Odīns nekā vairāk neteica.
Galu galā viņiem radās bērns — maziņš racionālis, jauns kreisenītis, kas kūļojās un retinājās la, ka viņi visi trīs bija lielā sajūsmā. Pat Odīns mēdza mazuli paņemt rokās, lai papriecātos, kā tas maina formu, — cik nu ilgi Trits viņam to atļāva. Jo tieši Trits bija inkubējis bērna iedīgli visu pirmsveidošanās periodu, atdalījis to no sevis, kad bērns kļuva spējīgs patstāvīgi eksistēt, un, protams, arī pēc tam nemitīgi par viņu rūpējās.
Kopš tā laika Trits daudz retāk bija kopā ar viņiem, un Duai tas sagādāja dīvainu prieku. Trita
apmātība viņu kaitināja, turpretim Odīna apmātība — cik savādi! — pievilka. Viņa arvien vairāk apjauta, cik Odīna personība ir svarīga. Būt racionālim — tas nozīmēja spēju atbildēt uz jautājumiem, un Duai allaž bija jautājumi Odīnam. Un viņš labprātāk atbildēja, kad Trita nebija klāt.
— Kāpēc tas prasa tik daudz laika, Odīn? Man nepatīk saplūst un nezināt, kas notiek dienām ilgi.
— Mums ne no kā nav jābaidās, Dua, — Odīns nopietni sacīja. — Redzi, nekad taču nekas ar mums nav noticis, vai ne? Tu neesi arī dzirdējusi, ka kaut kas slikts būtu noticis ar kādu citu triādi. Bet vispār tev nevajadzētu uzdot jautājumus.
— Tāpēc, ka es esmu emocione? Tāpēc, ka citas emociones neuzdod jautājumus? Ja vēlies zināt, es ciest nevaru citas emociones, un es gribu uzdot jautājumus.
Dua skaidri juta, ka Odīns raugās uz viņu tā, it kā nekad nebūtu redzējis tik pievilcīgu būtni, un ka tūlīt pat būtu notikusi saplūsme, ja vien Trits būtu bijis tuvumā. Viņa pat mazlietiņ izretinājās — ne daudz, bet manāmi, tīšām koķetēdama.
— Tev būs grūti saprast tik sarežģītas lietas, Dua. Ir vajadzīgs daudz enerģijas, lai rastos jauna, dzīvības dzirkstele.
— Tu bieži piemini enerģiju. Kas tas ir? Precīzi, kas?
— Nu, tas, ko mēs ēdam.
— Kāpēc tad.tu nesaki «barība»?
— Tāpēc, ka barība un enerģija nav gluži viens un tas pats. Mūsu barība nāk no Saules, un tā ir enerģijas veids, bet ir vēl citi enerģijas veidi, kas nav barība. Kad mēs ēdam, mums jāizplājas un jāabsorbē gaisma. Emocionēm tas ir visgrūtāk, jo viņas ir daudz caurspīdīgākas — tas nozīmē, ka gaismai ir tendence, plūst viņam cauri, nevis uzsūkties.