«Cik brīnišķīgi, kad tā izskaidro!» Dua domāja. Patiesībā viņa to jau zināja, nezināja vienīgi īstos ^ vārdus, garos, zinātniskos vārdus, ko lietoja Odīns. Bet tie padarīja spilgtāku un nozīmīgāku visu, kas notika.
Tagad, būdama pieaugusi un vairs nebaidīdamās no bērnišķīgas ķircināšanas, turklāt apzinādamās savu prestižu kā Odīna triādes daļa, Dua dažreiz mēģināja piebiedroties pārējām emocionēm un paciest pļāpāšanu un burzmu. Galu galā viņai šad tad gribējās ieturēt pamatīgāku maltīti nekā ' parasti, un tas bija vajadzīgs labākai saplūsmei. Bija gluži patīkami (dažreiz Dua guva gandrīz lādu pašu baudījumu kā citas) gulšņāt un gozēties Saules gaismā, savilkties un sabiezēt, lai sablīvējusies substance efektīvāk uzsūktu siltumu.
Tomēr Dua īsti nespēja pie tā pierast. Šķita, ka citām emocionēm nekad nav gana. Tās gorījās un valstījās nebeidzamā ēdelībā, kāda Duai nepiemita, un galu galā tas viņai kļuva nepanesami.
Racionāļi un paterni virspusē parādījās reti. Viņu blīvā substance deva iespēju paēst ātri un doties projām. Emociones staipījās Saulē stundām ilgi, jo ēda daudz lēnāk, bet enerģijas viņām va$ jadzēja vairāk nekā pārējiem — vismaz saplūsmei.
Emocione deva enerģiju, Odīns bija Duai paskaidrojis (pulsēdams tā, ka viņa signālus tikko varēja uztvert), racionālis sēklu, bet paterns mazuli izaudzēja.
To zinādama, Dua reizē ar nepatiku juta arī sava veida uzjautrinājumu, vērojot, kā pārējās emociones aizgūtnēm rij sārteno Saules gaismu. ^ Viņas nekad neuzdeva jautājumus, tātad arī nezināja, kāpēc to dara, un nespēja saprast, ka ir
kaut kas neķītrs gan viņu trīsuļojošajā sabiezēšanā, gan jautrajā ķiķināšanā, kad beidzot viņas devās lejā — enerģijas pārpilnas, gatavas labai saplūsmei.
Dua mierīgi pacieta Trita īgnumu, kad atgriezās lejā bez tā virmojošā substances sabiezējuma, kas* liecinātu par pamatīgu pieēšanos. Kāpēc gan viņi lai būtu neapmierināti? Duas saglabātais izretinājums nodrošināja ātrāku saplūsmi. Varbūt ne tik miklu un ķepīgu kā citām triādēm, taču tieši ēteriskums bija svarīgs, Dua par to nešaubījās. Mazais kreisenis un mazais labenis taču viņiem galu galā bija radušies, vai ne?
Protams, radīt trešo bērnu, mazo viduvīti, bija pats grūtākais. Tam vajadzēja vairāk enerģijas nekā abiem pārējiem, un Duai nekad tās nepietika.
Pat Odīns reizumis to atgādināja.
— Tu neuzņem pietiekami daudz Saules gaismas, Dua, — viņš bilda.
— Uzņemu gan, — Dua aši atteica.
— Džīnijas triāde, — Odīns turpināja, — nupat ir radījusi emocioni.
Duai Džīnija nepatika. Nekad nebija patikusi. Tā bija vai pati aušīgākā no emocionēm. Un Dua augstprātīgi sacīja:
— Varu iedomāties, kā viņa ar to lielās. Viņai nemaz nav smalkjūtības. Droši vien čivina vienā laidā: «Laikam jau man nevajadzētu par to runāt, mīļā, bet tu nevari ne iedomāties, kādi burvīgi rakari ir mans kreisenītis un mans labenītis …» — Dua atdarināja Džīnijas drebelīgos signālus tik precīzi, ka Odīns jutās uzjautrināts.
Bet tad viņš sacīja:
— Lai cik stulba būtu Džīnija, viņa ir devusi triādei emocioni, un Trits par to ir satriekts. Mēs esam kopā daudz ilgāk nekā viņi…
Dua novērsās.
— Es uzņemu tik daudz Saules, cik spēju izturēt. Es ēdu, kamēr esmu tik pilna, ka nevaru pakustēt. Nesaprotu, ko jūs no manis gribat.
— Nedusmojies, Dua! Es apsolīju Tritam ar tevi parunāt. Viņš domā, ka tu mani labprāt uzklausi …
—Ak, Tritam šķiet dīvaini, ka tu izskaidro man zinātni. Viņš nesaprot… Vai tu gribi, lai es būtu tāda pati viduve kā citas?
— Nē, — Odīns nopietni sacīja. — Tu neesi tāda kā citas, un es par to priecājos. Un, ja tevi interesē racionāļu zinības, es tev kaut ko pastāstīšu. Saule vairs nedod tik daudz barības kā senos laikos. Gaismas enerģijas ir mazāk, tāpēc vajag ilgāku laiku tās absorbēšanai. Gadsimtu gaitā dzimstība ir stipri samazinājusies, un tagad pasaules iedzīvotāju skaits salīdzinājumā ar agrāko ir gaužām niecīgs.
— Es tur nekā nevaru līdzēt, — Dua dumpīgi sacīja.
— Iespējams, ka Cietņi var. Viņu skaits tāpat ir sarucis …
— Vai Cietņi arī dodas projām? — pēkšņi ieinteresējusies, Dua jautāja. Nez kāpēc viņa vienmēr bija domājusi, ka Cietņi ir nemirstīgi, ka viņi nepiedzimst un 'nemirst. Vai kāds, piemēram, bija redzējis mazu Cietnīti? Cietņiem nebija bērnu. Viņi nesaplūda. Viņi neēda.
— Man liekas, ka viņi dodas projām, — Odīns domīgisacīja. — Viņi ar mani nekad par sevi nerunā. Es pat īsti nezinu, kā Cietņi ēd, bet, protams, viņi to dara. Un arī dzimst. Nesen, piemēram, ir radies viens jauns, es viņu vēl neesmu redzējis … Bet tas nu tā. Redzi, Dua, Cietņi ir izgudrojuši mākslīgu barību …
— Zinu, — Dua sacīja. — Es esmu to nogaršojusi.
— Jā? Es to nezināju!
— Reiz bariņš emocioņu runāja par to. Viņas teica, ka Cietņi meklējot brīvprātīgos, kas šo barību nogaršotu, un visas bija nobijušās. Savā dumjībā viņas spriedelēja, ka no šīs barības varot kļūt cietas un uz visiem laikiem zaudēt saplūšanas spēju.
— Kādas muļķības! — Odīns iesaucās.
— Protams. Es ņēmu un pieteicos. Tas viņas padarīja mēmas. Viņas ir taisni neciešamas, Odīn.
— Un kāda tev likās šī jaunā barība?
— Šausmīga, — Dua asi atteica. — Rupja un rūgta. Protams, citām emocionēm es to neteicu.
— Es arī esmu to nogaršojis. Manuprāt, tik slikta tā nemaz nav.
— Racionāļiem un paterniem jau vienalga, kā barība garšo.
— Tas ir vēl tikai eksperiments. Cietņi cītīgi strādā, lai to uzlabotu. īpaši Estvolds — tas, kuru es nupat pieminēju, jaunais Cietnis, kuru vēl neesmu redzējis. Pēc tā, kā Lostens par viņu izsakās, var noprast, ka šis Estvolds ir kaut kas sevišķs. Ļoti liels zinātnieks.
— Kāpēc tu viņu nekad neesi redzējis?
— Es esmu tikai Mīkstnis. Vai gan tu domā, ka viņi man rāda un stāsta visu? Kādreiz, cerams, es viņu redzēšu. Viņš ir atklājis jaunu enerģijas avotu, kas varbūt izglābs mūs visus .. .
— Es negribu mākslīgu barību, — Dua sacīja un pēkšņi pameta Odīnu vienu.
1.30
Šī saruna bija notikusi ne visai sen, un, kaut gan Odīns Estvoldu vairāk nepieminēja, Dua zināja, ka drīz viņš atkal to darīs, un tagad te saulrietā ar bažām domāja par nākotni.
Dua bija redzējusi mākslīgo barību tikai to vienu reizi: īpašā Cietņu izbūvētā alā kvēloja gaismas lode, līdzīga mazai Saulei. Vēl tagad viņa juta tās rūgto garšu.
Vai Cietņiem izdosies šo barību uzlabot? Vai tā kļūs garšīgāka? Varbūt pat īsti garda? Un tad Duai būs tā jāēd un jāuzņem sevī, kamēr pilnuma sajūta iesvels viņā gandrīz nevaldāmu saplūsmes tieksmi.
Dua baidījās no šādas paštieksmes. Bija pavisam citādi, ja viņu uz saplūsmi ierosināja kreiseņa un labeņa kopīgā drudžainā vēlēšanās. Bet paštieksme nozīmēs, ka Dua ir nobriedusi mazās viduves radīšanai. Un … un to viņa negribēja!
Dua ilgi neatzinās pati sev, ka tiešām tā tas ir. Viņa negrib radīt emocioni! Pēc tam kad būs piedzimuši visi trīs bērni, nenovēršami pienāks laiks doties projām, un Dua nevēlējās to darīt. Viņa atcerējās dienu, kad viņas paterns bija nozudis uz visiem laikiem. Nē, ar viņu tā nenotiks! Dua bija ciešas apņēmības pilna.