Pārējās emociones šī problēma nenodarbināja, jo savā aušībā viņas ne par ko nedomāja, bet Dua bija citāda. Viņa bija dīvainā Dua, kreisā Eme. Tā viņa tika saukāta, nu, tad viņa arī būs tāda! Un, kamēr viņa nebūs radījusi trešo bērnu, viņai nevajadzēs doties projām, viņa turpinās dzīvot.
Tāpēc šā trešā bērna nebūs. Nekad. Nekad!
Bet kā lai no tā izvairās? Un kā savu nodomu noslēpt Odīnam? Kas gan notiks, ja Odīns to uzzinās?
Odīns gaidīja, ko Trits darīs. Viņš bija pamatoti pārliecināts, ka uz virspusi Duai pakaļ Trits tomēr neies. Tad bērni paliktu vieni, un pamest viņus Tritam vienmēr bija grūti. Viņš klusēdams kādu brīdi pastāvēja, tad devās projām bērnu guļamnišas virzienā.
Odīns jutās atvieglots, taču arī mazliet skumīgs, jo Trits bija sadusmojies un aizgājis, tāpēc viņu abu savstarpējais kontakts kļuva vājāks un radās neapmierinātības barjera. Odīnu pārņēma melanholija. Likās, ka dzīves pulss būtu palēninājies.
Dažreiz Odīns prātoja, vai arī Trits to jūt… Nē, tas būtu netaisni. Tritam ar bērniem bija savas īpašas attiecības.
Bet Dua? Kas varēja pateikt, ko jūt Dua? Kas varēja pateikt, ko vispār jūt emociones? Viņas bija tik īpatnējas, ka iepretim viņām kreisenis un labenis šķita ļoti līdzīgi visādā ziņā, izņemot prātu. Taču, pat zinot emocioņu dīvaino iedabu, kas gan varēja pateikt, ko jūt Dua — īpaši Dua?
Tāpēc Odīns gandrīz nopriecājās, kad Trits aizgāja, jo pats bija neizpratnē par Duu. Trešā bērna radīšana patiešām pārāk novilcinājās, un pārliecināšana Duu ietekmēja arvien mazāk. Odīns juta sevī augam dīvainu, neskaidru nemieru, un viņam gribējās parunāties ar Lostcnu.
Viņš steigšus devās lejup uz Cietņu alām savā līganajā, plūstošajā gaitā, kas ne tuvu nebija tik necienīga kā emocioņu dīvaini satraucošā, trīsuļojošā un šaudīgā plūsmošana, ne arī tik jocīga kā paternu smagnējā valstīšanās.
(Odīna atmiņā spilgti iezīmējās aina: Trits neveikli dzenas pakaļ mazajam racionālim, kurš šajā
Vecuma, protams, ir tikpat nenotverams ka emocione, bet tad Dua aizšķērso mazulim ceļu un atnes viņu atpakaļ, un Trits nu nevar saprast, vai mazo dzīvlbiņu sapurināt vai ietīt savā substancē. Bērniem Trits spēja izretināties labāk nekā Odīnam, un, kad Odīns viņu par to pazoboja, Trits, kuram nemaz nebija humora izjūtas, nopietni atbildēja: «Ak, bērniem taču tas ir' vairāk nepieciešams.»)
Odīns pats bija ārkārtīgi apmierināts ar savu plūšanu, viņam tā šķita gracioza un efektīga. Reiz viņš bija par to ieminējies Lostenam, kuram kā savam Cietņskolotājam vienmēr visu izstāstīja, un Lostens tad bija teicis: «Bet vai tu neesi padomājis, ka emocionei un paternam sava gaita liekas likpat pievilcīga? Jūs katrs domājat atšķirīgi un rīkojaties atšķirīgi, tātad arī jūsu skaistuma izpratne ir atšķirīga. Redzi, triāde nepavisam neizslēdz individualitāti.»
Odīns lāgā nesaprata, kas ir individualitāte. Vai tas nozīmētu vienatnību? Cietņi, protams, bija vieni. Viņiem nebija triādu. Kā gan viņi tā varēja?
Odīns bija vēl pavisam jauns, kad to uzzināja. Viņa attiecības ar Cietņiem tikko bija sākušās, un tad piepeši viņam radās šaubas, vai tā ir taisnība, ka Cietņiem nav triādu. Mīkstņu vidū visi tā runāja, bet cik pareizas bija šīs runas? Odīns padomāja un nolēma, ka jājautā, ka nevar tam vienkārši noticēt.
Un Odīns pavaicāja Lostenam:
— Godājamais Cietni, vai jūs esat kreisenis vai labenis?
(Vēlāk, to atceroties, Odīns vienmēr sāka pulsēt. Bija neiedomājami naivi tā jautāt, un nekāds lielais mierinājums nebija arī tas, ka katrs racionālis agri vai vēlu — parasti visai drīz —uzdeva Cietnim šo jautājumu.)
— Ne viens, ne otrs, mazais kreiseni, — Lostens
mierīgi atbildēja. — Cietņu vidū nav labeņu un kreiseņu.
— Un vid … emociones?
— Viduves? — Cietņa pastāvīgais sajūtu apvidus pieņēma citu formu (vēlāk Odīns pārliecinājās, ka šāda izmaiņa pauž uzjautrinājumu vai patiku). — Nē. Nav arī viduvju. Ir tikai viena veida Cietņi.
Odīns nevarēja nejautāt. Tas izlauzās patvaļīgi, pret paša gribu:
— Bet kā jūs tā varat?
— Mums viss ir citādi, mazais kreiseni. Mēs pie tā esam pieraduši.
Vai arī Odīns varētu pie tā pierast? Līdz tam visa viņa dzīve bija saistīta ar vecāku triādi, un viņš droši zināja, ka kādreiz ne pārāk tālā nā; kotnē izveidos pats savu triādi. Kāda var būt dzīve bez tās? Reizēm Odīns intensīvi par to domāja. Par visiem jautājumiem, kas radās, viņš domāja intensīvi. Un dažkārt viņam atplaiksnījās nojausma, ko tas varētu nozīmēt. Cietņiem bija tikai viņi paši; nebija ne kreisā brāļa, ne labējā brāļa, ne vidējās māsas; nebija ne saplūsmes, ne bērnu, ) ne paternu. Cietņiem bija vienīgi prāts, vienīgi Universa izzināšana.
Varbūt viņiem ar to pietika. Kad Odīns kļuva vecāks, viņš arvien vairāk izjuta izzināšanas prieka saldmi. Ar to pietika … gandrīz pietika … Bet tad viņš iedomājās Tritu un Duu un nosprieda, ka pat viss Universs tomēr nespēj aizstāt triādi.
Ja nu vienīgi… Tas bija dīvaini, bet dažreiz Odīnam pēkšņi šķita, ka var pienākt laiks, rasties tādi apstākļi, situācija, kad… Pēc tam šī neskaidrā nākotnes jausma, šis acumirklīgais uzd/.irkstījums apdzisa un pagaisa. Taču tas uzzibsnīja atkal un atkal, un pēdējā laikā Odīnam likās, ka šī sajūta kļūst spēcīgāka, uzkavējas ilgāk un gandrīz jau ienāk apziņā.
Bet patlaban Odīns par to nedomāja, viņam prātā bija vienīgi Dua. Viņš devās pa labi pazīstamo ceļu, pa kuru Odīnu pirmoreiz bija vedis Viņa paterns (tāpat kā Trits drīz vien vedīs viņu jauno racionāli, viņu kreiso bērniņu).
Un, protams, tūlīt atkal iegrima atmiņās.
Toreiz viņš bija gaužām nobijies. Uz Cietņu alām gāja arī citi jaunie racionāļi, kas visi pulēja, mirgoja un mainīja apveidus, kaut gan palerni abās pusēs nemitīgi signalizēja turēties stingriem un gludiem un neapkaunot triādi. Kāds mazs kreisenis, Odīna rotaļu biedrs, bija galīgi saplacinājies, gluži kā mazulis, un, par spīti visiem viņa briesmīgi uztrauktā paterna pūliņiem, neparko nespēja atgūt pareizo formu. (Vēlāk šis racionālis kļuva par pilnīgi normālu studentu… gan ne Odīnam līdzīgu, kā viņš neviļus pašapmierināti nodomāja.)
Tajā pirmajā skolas dienā viņi satika daudzus Oietņus. Jaunie racionāļi apstājās pie katra, lai dažādos īpašos veidos tiktu fiksēti viņu vibrācijas paraugi un Cietņi varētu izlemt, vai pieņemt viņus mācībā tūlīt vai vēl kādu laiku nogaidīt un, ja pieņemt, tad kā apmācīt.
Tuvojoties Cietnim, Odīns ar izmisīgām pūlēm saspringa gluds un turējās netrīcēdams.
Cietnis sacīja (un, tiklīdz atskanēja viņa dīvainā balss, Odīna apņēmība būt pieaugušam gandrīz pagaisa): «Sis ir gluži stingrs racionālis. Kā tevi sauc, kreiseni?»
Tā bija pinnā reize, kad Odīnu kāds nosauca par «kreiseni», nevis par «kreisenīti» vai «kreiso brālīti». Viņš uzreiz jutās tik ciets kā vēl nekad un droši pateica: «Odīns, godājamais Cietni», lietodams pieklājīgo uzrunas formu, ko paterns viņam bija rūpīgi iemācījis.
Odīns neskaidri atcerējās, kā viņu vadāja pa Cietņu alām ar tur novietotajām iekārtām, mašīnām, bibliotēkām, kā viņu mulsināja neizprotamo skatu un skaņu haoss. Spilgtāk nekā uztvertos ārējos iespaidus viņš atminējās savu iekšējo izmisuma sajūtu. Ko Cietņi ar viņu darīs?
Paterns bija Odīnam teicis, ka viņam būs jāļ mācās, bet mazais racionālis vēl nezināja, ko īsti nozīmē «mācīties», un, kad viņš to jautāja paternam, arī tas neprata paskaidrot.