Tikai ar laiku viņš atklāja, ka mācīšanās ir patīkama, pat ļoti patīkama nodarbošanās, kaut arī ne bez savām ēnas pusēm.
Cietnis, kas pirmoreiz Odīnu nosauca par «kreiseni», kļuva par viņa pirmo skolotāju. Tas mācīja viņu tulkot viļņu ierakstus, tā ka jau pēc brīža šķietami nesaprotamais kods kļuva par vārdiem — tikpat skaidriem kā tie, ko Odīns varēja izteikt ar savu paša vibrāciju.
Bet tad šis pirmais skolotājs vairs nerādījās, un Odīnu savā ziņā pārņēma cits Cietnis. Odīns tūlīt to pat nepamanīja. Toreiz bērnībā bija grūti atšķirt Cietņus un viņu balsis. Bet drīz vien Odīns to ievēroja. Neapšaubāmi, tagad ar viņu nodarbojās cits Cietnis, un šī pārmaiņa Odīnu biedēja. Viņš nesaprata, ko tas nozīmē.
Saņēmis dūšu, viņš beidzot jautāja:
«Kur ir mans skolotājs, godājamais Cietni?»
«Gemeldens? … Viņš vairs nebūs kopā ar tevi, kreiseni.»
Uz brīdi Odīns zaudēja valodu. Tad viņš sacīja:
«Bet Cietņi taču nedodas projām …» Nepabeidzis teikumu, viņš aprāvās.
Jaunais Cietnis nekā nereaģēja, neko neteica, neko nepaskaidroja.
Odīns konstatēja, ka tā tas ir vienmēr. Cietņi par sevi nekad nerunāja. Par jebkuru citu tematu viņi stāstīja gari un plaši. Par sevi — nekad lieko.
Tomēr vēlāk, sastapies ar daudziem zīmīgiem faktiem, Odīns secināja, ka arī Cietņi dodas projām, ka viņi nav nemirstīgi (lai gan lielākā daļa Mīkstņu bija pārliecināti par pretējo). Taču nekad neviens Cietnis to neteica. Odīns un citi studējošie racionāļi dažreiz par to diskutēja — nedroši, it kā kautrēdamies. Katrs zināja kādu gadījumu, kas nepārprotami liecināja, ka Cietņi ir mirstīgi; viņi lo pārsprieda, bet nevēlējās secināt acīm redzamo un sāka runāt par ko citu.
Cietņi, kā likās, neņēma ļaunā jauno racionāļu minējumus par viņu mirstīgumu. Viņi necentās to slēpt. Bet arī nekad par to nerunāja. Un, ja jautājums tika uzdots tieši (dažreiz tas nebija novēršams), viņi neatbildēja: ne noliedza, ne apstiprināja.
Bet, ja Cietņi devās projām, tad viņiem bija arī jāpiedzimst, taču viņi neko par to nestāstīja, un Odīns nekad nebija redzējis Cietņu mazuli.
Odīns domāja, ka Cietņi saņem enerģiju nevis no Saules, bet no klintīm, pareizāk sakot, ka viņu ķermeņi absorbē melna akmens pulveri. Daži citi jaunie racionāļi domāja tāpat. Bet bija arī tādi, kas neparko negribēja tam ticēt. Tikt īstā skaidrībā nebija iespējams, jo neviens nekad nebija redzējis Cietņus ēdam un arī par to viņi nekad nerunāja.
Galu galā Odīns pieņēma Cietņu atturību kā pašu par sevi saprotamu viņiem raksturīgu īpašību. Varbūt to nosaka Cietņu individualitāte, viņš domāja, tas, ka viņi neveido triādes. Tāpēc viņi bija tādi kā čaulā ieslēgti.
Bet tad Odīns uzzināja kaut ko tik svarīgu un nopietnu, ka Cietņu personiskās dzīves jautājumi šķita galīgs sīkums. Viņš uzzināja, ka visa pasaule sarūk, kļūst mazāka …
To viņam pateica Lostens, viņa jaunais skolotājs.
Odīns viņam jautaja par tukšajam alam, kas nebeidzamiem labirintiem aizstiepās planētas dzīlēs, un Lostenam tas acīmredzot patika.
— Vai tu baidījies to jautāt, Odīn?
(Tagad viņš bija Odīns, nevis tikai viens no daudzajiem kreiseņiem. Odīns vienmēr jutās lepns, kad kāds Cietnis viņu uzrunāja vārdā. Daudzi tā darīja. Odīns bija izcili apdāvināts, un saukšana vārdā it kā uzsvēra šo faktu. Ne reizi vien Lostens bija izteicis apmierinājumu, ka viņam ir tāds skolnieks kā Odīns.)
Odīns patiešām bija baidījies un, mirkli vilcinājies, tā arī pateica. Vienmēr bija vieglāk atzīties savās vājībās Cietņiem nekā citiem racionāļiem, daudz vieglāk nekā atzīties Tritam, tas būtu kas neiedomājams … Duas tolaik vēl nebija.
— Tad kāpēc tu tomēr jautā?
Odīns atkal sastomījās. Tad lēnām sacīja:
— Man ir bail no šīm tukšajām alām, jo, kad es biju mazs, man tika stāstīts, ka tur mītot visādi briesmoņi. Bet pats es neko skaidri nezinu; zinu vienīgi to, ko stāstīja citi bērni, kuri jau arī paši neko nevarēja zināt. Es gribēju izdibināt patiesību, un šī vēlēšanās auga augumā, kamēr zinātkāre ņēma virsroku pār bailēm.
Lostens izskatījās apmierināts.
— Ļoti labi! Zinātkāre ir derīga, bailes — nederīgas. Tava iekšējā attīstība, Odīn, norisinās lieliski. Un iegaumē: tava iekšējā attīstība ir pats svarīgākais. Mūsu palīdzībai nav būtiskas nozīmes. Reiz tu gribi zināt, tad man nav grūti pastāstīt, ka tukšās alas patiešām ir tukšas. Tur neviens nedzīvo. Tur nav nekā, izņemot senos laikos pamestas nevajadzīgas lietas.
— Kas tās tur pametis, godājamais Cietni? — Odīns jutās spiests lietot šo godbijīgo uzrunas formu vienmēr, kad skaidri apzinājās, ka otrs zina to, ko viņš nezina.
— Tie, kas tur senos laikos dzīvojuši. Pirms tūkstošiem ciklu pasaulē bija daudzi tūkstoši Cietņu un miljoniem Mīkstņu. Tagad mūsu ir stipri mazāk nekā kādreiz, Odīn. Ir vairs tikai nepilni trīs simti Cietņu un desmit tūkstoš Mīkstņu.
— Kāpēc? — Odīns satriekts jautāja. (Palikuši likai trīs simti Cietņu! Tā nu bija atklāta atzīšanās, ka arī Cietņi dodas projām, bet patlaban nebija īstais laiks domāt par to.)
— Tāpēc, ka enerģijas kļūst arvien mazāk. Saule atdziest. Ar katru ciklu kļūst grūtāk radīt bērnus un dzīvot.
(Nu, vai tas nenozīmēja, ka arī Cietņi rada bērnus? Un ka viņi barības ziņā tāpat ir atkarīgi no Saules, nevis no klintīm? Odīns paturēja šo domu prātā, lai vēlāk pie tās atgrieztos.)
— Vai tas tā turpināsies? — viņš jautāja.
— Saule galu galā izdzisīs pavisam, Odīn, un kādu dienu vairs nedos barību.
— Vai tas nozīmē, ka mēs visi, Cietņi un arī Mīkstņi, dosimies projām?
— Ko gan citu tas var nozīmēt?
— Mēs visi nevaram doties projām. Ja mums vajadzīga enerģija un Saule to vairs nedos, jāat rod citi avoti. Citas zvaigznes.
— Bet, Odīn, visas zvaigznes atdziest. Un vi sain Universam pienāks gals.
— Ja zvaigznes atdziest, vai tad barību nevar dabūt kur citur? Vai nav kāds cits enerģijas avots?
— Nē, visi enerģijas avoti mūsu Universā izsīkst.
Odīns, nespēdams samierināties, padomāja un sacīja:
— Tad jāmeklē citos Universos. Mēs nedrīkstam padoties tikai tāpēc, ka mūsu Universu gaida gals. — To teikdams, viņš intensīvi pulsēja un nepiedodami nepieklājīgi plētās plašumā, kamēr kļuva gluži caurspīdīgs un krietni lielāks par Cietni.
Bet Lostens pauda vienīgi ārkārtīgu prieku.
— Brīnišķīgi, mans dārgais kreiseni! — viņš sacīja. — Tas jāpastāsta pārējiem.
Odīns atkal saplaka normālā lielumā, juzdams reizē mulsumu un prieku, tāpēc ka Lostens viņu nosauca par «dārgo kreiseni» — nekad neviens viņu tā nebija uzrunājis, izņemot, protams, Tritu.
Drīz pēc tam Lostens pats atveda viņiem Duu. Odīns sākumā prātoja, vai tikai tam nav kāds sakars ar neseno sarunu, bet tad šo domu atmeta. Trits vienā laidā skandināja, ka Lostens to darījis pēc viņa lūguma, un Odīns, lai sevi lieki nemulsinātu, vispār par to vairs nedomāja.
Bet tagad viņš atkal devās pie Lostena. Kopš tām dienām, kad Odīns uzzināja, ka Universs ies bojā un ka (tas atklājās vēlāk) Cietņi neatlaidīgi strādā, lai, par spīti visam, dzīve turpinātos, bija pagājis ilgs laiks. Odīns pats jau bija kļuvis speciālists daudzās nozarēs, un Lostens atzinās, ka
fizikā viņš Odīnam vairs nevar iemācīt neko tādu, ko Mīkstnis spētu sekmīgi apgūt. Turklāt bija citi jauni racionāļi, ar kuriem vajadzēja nodarboties, tāpēc Odīns ar Lostenu vairs nesatikās tik bieži kā senāk.