Odīns atrada Lostenu kopā ar diviem pusaugu racionāļiem Radiācijas telpā. Lostens caur stikla sienu tūlīt viņu ieraudzīja un iznāca laukā, rūpīgi aizvērdams aiz sevis durvis.
— Mans dārgais kreiseni, — viņš sacīja, izstiepdams savus locekļus draudzīgā žestā (tā ka Odīns, gluži kā agrāk, juta perversu tieksmi pieskarties, taču apvaldījās). — Kā tev klājas?
— Es negribu jūs traucēt, godājamais Losten.
— Traucēt? Tie divi kādu laiku gluži labi iztiks bez manis. Viņi droši vien priecājas, kad es aizeju, jo ar savu garo runāšanu esmu viņiem apnicis.
— Muļķības! — Odīns sacīja. — Jūs vienmēr valdzinājāt mani, un esmu pārliecināts, ka valdzināt arī viņus.
— Nu, labi, labi. Jauki, ka tu tā saki. Es bieži redzu tevi bibliotēkā un esmu dzirdējis, ka tev lieliski veicoties augstākajos kursos, bet man dažreiz ļoti pietrūkst sava labākā skolnieka. Kā klājas Tritam? Vai viņš savā tēvišķībā ir tikpat kategorisks kā vienmēr?
— Ar katru dienu kļūst prasīgāks. Viņš ir triādes pamats.
— Un Dua?
— Dua? Es esmu atnācis … Zināt, viņa ir ļoti neparasta.
Lostens pamāja.
— Jā, es zinu, — viņš sacīja ar tādu izteiksmi, ko Odīns bija iemācījies saprast kā skumju izpausmi.
Odīns brīdi klusēja, tad nolēma runāt tieši.
— Godājamais Losten, — viņš jautāja, — vai Dua tika atvesta mums, Tritam un man, tieši tāpēc, ka ir tik neparasta?
— Vai tev par to būtu jābrīnās? — Lostens atteica. — Tu pats, Odīn, esi ļoti neparasts un vairākkārt tiki man stāstījis, ka arī Trits nav tāds kā citi paterni.
— Jā, — Odīns pārliecināti sacīja. — Viņš ir neparasts.
— Vai tad nav pareizi, ka jūsu triādē ietilpst neparasta emocione?
— Neparastība var būt dažāda, — Odīns domīgi teica. — Duas dīvainā izturēšanās sarūgtina Tritu un liek raizēties man. Vai drīkstu lūgt jūsu padomu?
— Katrā laikā.
— Viņai nepatīk … saplūsme.
Lostens nopietni klausījās un nemaz nelikās samulsis.
— Pareizāk sakot, — Odīns turpināja, — kad mēs saplūstam, Duai saplūsme patīk, bet ne vienmēr ir viegli viņu uz to piedabūt.
— Ko Tritam nozīmē saplūsme? — Lostens jautāja. — Vai bez patīkamās sajūtas tā viņam vēl ko dod?
— Bērnus, protams, — Odīns atbildēja. — Es viņus mīlu, un arī Dua viņus mīl, bet Trits ir paterns. Vai jūs to saprotat? (Odīnam piepeši likās, ka Lostens varbūt nespēj uztvert visas triādes iekšējo attiecību nianses.)
— Es cenšos saprast, — Lostens sacīja. — Un man šķiet, ka Trits gūst no saplūsmes kaut ko vairāk, ne tikai baudu. Un kā ir tev? Ko tev dod saplūsme?
Odīns padomāja,
— Jūs taču to zināt. Sava veida garīgu stimulu.
— Jā, es zinu, bet gribēju pārliecināties, vai tu to apzinies, vai neesi aizmirsis. Tu man bieži teici, Ka pēc saplūsmes ar tās dīvaino laika sajūtas zudumu — dažreiz es tevi patiešām ilgi neredzēju — Iii piepeši saproti daudz ko, kas pirms tam likās neskaidrs.
— Ir tā, it kā mans prāts visu saplūsmes laiku paliktu aktīvs, — Odīns sacīja. — It kā šis laiks, Kaut arī es nejūtu tā ritējumu un neapzinos savu eksistenci, būtu man vajadzīgs, lai, izslēdzies no ikdienišķās dzīves, es varētu domāt dziļāk un intensīvāk.
— Jā, — Lostens piekrita, — un, kad tu atgriezies, tava izpratne bija it kā ar lēcienu sasniegusi augstāku pakāpi. Tā tas notiek ar visiem racionāļiem, taču man jāsaka, ka neviens vēl nav pilnveidojies tik lieliem lēcieniem kā tu. Es nudien domāju — visā mūsu vēsturē otra tāda racionāļa nav bijis.
— Vai patiešām? — Odīns sacīja, pūlēdamies neizskatīties pārlieku sajūsmināts.
— Var jau būt, ka es maldos. — Lostens šķita uzjautrināmies par to, cik pēkšņi Odīns pārstāja mirgot. — Bet lai nu paliek. Svarīgi ir tas, ka tu, tāpat kā Trits, gūsti no saplūsmes kaut ko vairāk nekā tikai pašu saplūšanas baudu.
— Jā. Noteikti.
— Bet ko saplūsme dod Duai?
Iestājās ilgs klusums.
— Es nezinu, — Odīns beidzot sacīja.
— Vai tu nekad neesi viņai jautājis?
— Neesmu.
— Redzi, — Lostens teica, — ja viņa no saplūsmes gūst tikai pašu saplūšanas baudu, bet tu un Trits iemantojat arī vēl ko citu, tad kāpēc gan lai viņa pēc tās tiektos tikpat dedzīgi kā jūs abi?
— Citām emocionēm, šķiet, nav vajadzīgs … , Odīns aizstāvēdamies iesāka.
— Citas emociones nav tādas kā Dua. Tu pats man to daudzkārt esi teicis un, manuprāt, ar lepnumu.
Odīns nokaunējās.
— Es domāju, ka iemesls ir cits.
— Kāds tas varētu būt?
— To ir grūti izskaidrot. Mēs triādē cits citu labi pazīstam, cits citu sajūtam un dažā ziņā visi trīs esam it kā viena būtne. Neskaidra būtne, kuras esamība te iezīmējas, te atkal zūd. Sī vienotība ir galvenokārt zemapziņā. Ja mēs sākam par to pārāk intensīvi domāt, viss tūlīt pagaist un līdz mūsu apziņai gandrīz nekas nenonāk. Mēs … — Odīns bezcerīgi apklusa. — Ir ļoti grūti izskaidrot triādi …
— Es tomēr mēģinu saprast. Tev liekas, ka esi uztvēris kaut ko no Duas iekšējā noskaņojuma, kādu domu, ko viņa cenšas noslēpt, jā?
— Es neesmu pārliecināts. Tas ir tikai tāds neskaidrs iespaids, šad tad pavīdējis manas apziņas stūrītī.
— Nu, un?
— Man dažreiz liekas, ka Dua negrib mazo emocioni.
Lostens nopietni paraudzījās Odīnā.
— Jums pagaidām ir tikai divi bērni, vai ne? Mazais kreisenis un mazais labenis.
— Jā, tikai divi. Jūs zināt, emocioni ir grūti radīt.
— Zinu.
— Un Dua ncpapūlas absorbēt nepieciešamo enerģiju. Pat nemēģina to darīt. Viņai vienmēr atrodas visādi iegansti, bet es neticu nevienam no tiem. Man šķiet, ka viņa kaut kāda iemesla dēļ
gluži vienkārši negrib radīt emocioni. Ja Dua tiešam pagaidām to nevēlas, es jau liktu viņai mieru, liet Trits ir paterns, un viņš grib trešo bērnu; viņam tas jādabū, un es nevaru darīt pāri Tritam, l>at Duas dēļ ne.
— Ja Duai būtu kāds saprātīgs iemesls, kura dēļ viņa nevēlas radīt emocioni; vai tu to ņemtu vērā?
— Es, protams, jā, bet ne Trits. Viņš nesaprastu.
— Bet vai tu censtos viņu pierunāt, lai paciešas?
— Jā, noteikti, cik ilgi vien spētu.
— Vai tu esi ievērojis, ka gandrīz neviens no Mīkstņiem … — Lostens sastomījās, it kā meklētu kādu vārdu, bet tad izlīdzējās ar Mīkstņu parasto teicienu, — nedodas projām, iekams nav piedzimuši visi trīs bērni, arī pēdējais — mazā emocione?
— Jā, es to zinu. — Odīns brīnījās, kā gan Loslens var domāt, ka viņš nezinātu tik elementāru lietu.
— Tātad mazās emociones piedzimšana nozīme, ka tuvojas laiks doties projām.
— Parasti tas notiek tikai tad, kad emocione ir pietiekami liela …
— Tomēr šis brīdis tuvojas. Vai nevarētu būt tā, ka Dua negrib doties projām?
— Tas nav iespējams, Losten! Ar došanos projām taču ir tāpat kā ar saplūsmi — kad pienāk laiks, tas ir jādara. Kā to var negribēt? (Cietņi nesaplūda; varbūt viņi to nesaprata.)