Stāstos par robotiem ir runa par samērā netālu nākotni; triloģijā «Dibināšana» un romānos, kas veido «trīsstūri» («Akmentiņš debesīs», «Zvaigznes kā putekļi», «Kosmosa plūsmas»), — par «galaktiskās ēras» cilvēci, kas apdzīvo miljoniem planētu.
Jaunībā lasītais Gibona darbs «Romas impērijas pagrimums un bojāeja» uzvedināja Azimovu uz domu radīt kaut ko līdzīgu Galaktikas mērogā. Cilvēces izveidotā Galaktiskā Impērija ar galvaspilsētu uz planētas Trantors sasniegusi neiedomājamu varenību, taču to plosa pretrunas: kari, intrigas, sazvērestības, despotu sāncensība, veikalnieku alkatība, verdzināto masu sacelšanās — apmēram tas pats, kas kādreiz notika Romas impēlijā un notiek jebkurā ekspluatatoru sabiedrība. Galu galā centrbēdzes spēki izposta šo konglomerātu. Galaktiskā Impērija sabrūk, atsevišķu planētu iedzīvotāji regresē. Perspektīvā — barbarisms tūkstošiem gadu, kamēr sāksies jauns atdzimšanas cikls uz demokrātiskiem, progresīviem pamatiem …
Pakāpeniska izvēršanās kosmosā — sākot ar tuvāko planētu kolonizāciju līdz iziešanai citās diinensijās un aiz Galaktikas robežām — tad arī ir ta «galaktiskā koncepcija», kas aptver tūkstošiem gadu cilvēces nākotnes vēstures, un par vienu no i tas radītājiem tiek uzskatīts Azimovs.
Sai iecerei veltīts noveļu cikls, kas veido epopeju Iris sējumos. Vērienīgais sižets, dzīvā darbība ar detektīva elementiem, veiksmīgi imitētie fragmenti no galaktiskās ēras 13. gadu tūkstoša Enciklopēdijas un pat iespaidīgais galvenā varoņa sociologa Harija Seldona tēls (paredzot Impērijas sabrukšanu, viņš izveido slepenu organizāciju «Dibināšana», kas uzņemas rūpes par civilizācijas atdzimšanu) — tas viss tomēr nepasargā Azimovu no naivām vēsturiskām analoģijām, ko pateicis priekšā tas pats Gibons.
Gatavu sociālo modeļu pārnešana tālā nākamībā , dod iespēju progresīva virziena rakstniekiem paplašinātā mērogā atklāt mūsdienu buržuāziskās sabiedrības vainas. Katrā ziņā Azimovs savos darbos, kas stāsta par tālu nākotni, uzstājas kā sociālā un zinātnes progresa kaismīgs aizstāvis.
Detektīvajā fantastiskajā diloģijā «Tērauda alas» un «Kailā saule» reakcionārajai oligarhijai, kas sadzinusi iedzīvotājus drūmās, smirdošās pazemes alās, stājas pretī citu planētu revolucionāras kopienas, kas atsūta uz Zemi savus pārstāvjus, lai gāztu cietsirdīgos valdniekus un palīdzētu
apspiestajiem sākt jaunu dzīvi. Kolosāli tehnikas sasniegumi tiek izmantoti par ļaunu cilvēkam arī romānā ar asprātīgu sižetu — «Mūžības beigas», kur oligarhu rīcībā ir temporālais lauks un viņi mēģina savās interesēs izdarīt «labojumus» vēsturē.
Tāda veida sacerējumos nevēlamas sociālās nākotnes modeļi dod iespēju parādīt, cik bīstama ir vienpusīga tehnikas attīstība. Azimovs nenoguris atkārto, ka mūsdienu apstākļos progresīvas pārmaiņas sabiedrībā var nodrošināt vienīgi zinātnes sasniegumu izmantošana humāniem mērķiem.
5
Šī aktualā tema vijas cauri arī romanam «Paši dievi».
Romāns veidots kā triptihs. Daļu nosaukumi ir citāts no Šillera: «Pret stulbumu … paši dievi… cīnās veltīgi?» Ar jautājuma zīmi Azimovs pauž šaubas par šā aforisma neapstrīdamību: jā, cilvēku stulbums ir liels, un tomēr tas atkāpsies saprāta priekšā!
Katra daļa pati par sevi ir pabeigts vesels, bet tās visas trīs apvieno temata attīstība: pie kā var novest dabā pastāvošās harmonijas izpostīšana, cik dārgi var maksāt neprātīga dzīšanās pēc izdevīguma. Šajā gadījumā enerģijas apmaiņa starp «paralēlām pasaulēm» izjauc enerģētisko līdzsvaru Visumā. Kosmiskā hiperbola ne tikai saasina sižetu, bet arī akcentē grāmatas centrālo problēmu: racionālisms bez cilvēcības noved pie ļaunuma.
Pret stulbumu sāk ciņu jaunais zinātnieks PTters Lemonts. Viņš ir sapratis, ka «Elektronu Sūkņa» izmantošana, ar kuru tiek iegūta lēta enerģija no «Parauniversa», draud ar… Saules eksploziju. Taču cilvēki nedomā par nākotni. Lemontam neviens netic… «Paši dievi» — augsta intelekta būtnes, kas dāvājušas cilvēkiem šo atklājumu, — nevar pārtraukt enerģijas sūknēšanu, jo viņām tas ir vienīgais līdzeklis dzīvības uzturēšanai uz planētas ar gandrīz atdzisušu spīdekli… Novērst katastrofu cenšas Bendžamins Denisons. Viņš ir atklājis iespēju ierīkot uz Mēness «sūkņus» ar pretēju lādiņu, kuru darbība neitralizētu «Elektronu Sūkņu» ietekmi. Cīņa tikko sākas. Bet vai Denisons un viņa domubiedri cīnās veltīgi? Romāna fināls sola izeju no strupceļa, paver iepriecinošu perspektīvu.
Romānā apvienojas reālisms ar nosacītību, ierastā Zemes pasaule un tajā valdošās attiecības (kādu to redz amerikāņu rakstnieks) ar zinātniskas pasakas poētisko pasauli, kur fantāzija nepazīst robežu un tai pašā laikā pakļaujas loģikai — cēloņu un seku loģikai, ko nosaka pieņēmums par augsti organizētas dzīvības formas eksistenci izrelinātas matērijas recekļu veidā. Bet arī tur, uz šīs «Paralēlā Universa» planētas, «cilvēcība» stājas pretī saltam egoismam, savtīgumam, nežēlībai. Labā un ļaunā kategorijas ir absolūtas ikvienā Visuma stūrītī, lai kāds miesisks vai bezmiesisks veidols būtu saprātīgajām būtnēm. Šās romāna daļas varone, daiļā, caurspīdīgā Dua, uzzinājusi, ka jaunais enerģijas avots novedīs pie bojāejas «paralēlo pasauli», kā spēdama aizstāv augstākās morāles principus.
Autors apbrīnojami izteiksmīgi apraksta saprātīgas būtnes, kas spēj izretināties un sabiezēt, pulsēt un mainīt formu, saplūst kopā pa trim un galu galā pārvērsties par Cietni, kurš intelekta ziņā ir pārāks par triādi. Interesanti ir ne tikai spilgtie šo būtņu dzīves un izturēšanās apraksti, bet arī raksturi, psiholoģija, individuālās īpatnības. Varbūt tās ir pašas labākās lappuses, ko uzrakstījis Azimovs.
Par to, kā sākusies fantastiskā enerģijas apmaiņa ar dabā neeksistējošā plutonija 186 palīdzību, par šīs «paracilvēku» piegādātās vielas nejaušo atklāšanu un neapdāvinātā zinātnieka Helama, kurš pasludināts par «Elektronu Sūkņa Tēvu», žilbinošo karjeru romānā pastāstīts retrospektīvi. Pirmās daļas sociālais fons — konservatīvā, akadēmiskā vide, kur laurus plūc Helama tipa stulbeņi, — pazīstams jau no Azimova agrākā romāna «Nāves dvesma».
Fantastiskais atklājums ir tikai iemesls. Tas dod visādus labumus, nodrošina vieglu dzīvi. («Līdz tam neviens lielāks tehnikas jaunums nebija ieviesies tik ātri un plaši kā Elektronu Sūknis.») Un tādēļ ikviens, kas uzdrošinās apšaubīt «cilvēces labdara» Helama neapstrīdamo autoritāti, neizbēgami cieš sakāvi. Helamu aizsargā Nobela prēmija, sabiedriskā doma, valdība. Šādos apstākļos vienpatņa Lemonta cīņa jau iepriekš nolemta neveiksmei. Taču arī uz apdzīvotā Mēness (darbība notiek 21. gadsimta beigās) Lemonta domubiedrs Denisons savus eksperimentus izdara slepeni un tikai laimīgas sagadīšanās dēļ atrod brīvprātīgus palīgus. Mēness pilsētas apraksts, luniešu un zemiešu attiecību notēlojums autoram neapšaubāmi ir izdevies, kaut arī salīdzinājumā ar abām pirmajām trešā daļa ir acīm redzami vājāka.
Kopumā Azimova romānā jūtama asi kritiska
attieksme pret zinātnes un tehnikas cilvēkiem, kam pašreizējais labums svarīgāks par vēsturisko perspektīvu. Fantastiskais «Elektronu Sūknis» tikai vēl vairāk akcentē problēmu par zinātnieku un politisko darbinieku morālo atbildību. Zīmīgi, ka romāns «Paši dievi» 1973. gadā saņēma abus ASV augstākos apbalvojumus par labākajiem zinātniskās fantastikas darbiem — Hjugo prēmiju un Nebila prēmiju.