— Bet ja nu Dua nolēmusi vispār nekad nedoties projām? Ko tad tu teiksi?
— Mums galu galā noteikti ir jādodas projām. Ja Dua grib tikai novilcināt trešā bērna radīšanu, es esmu ar mieru paciesties un varbūt pat pārliecināt Tritu. Bet, ja viņa negrib to radīt nekad … tas nav pieļaujams.
— Kāpēc?
Odīns apklusa, lai padomātu.
— Man grūti to paskaidrot, godājamais Lostcn, bet es zinu, ka mums ir jādodas projām. Ar katru ciklu es to vairāk apzinos un izjūtu, un brīžiem man gandrīz liekas, ka arī saprotu, kādēļ.
— Reizēm man šķiet, ka tu esi filozofs, Odīn,— Lostens sausi teica. — Padomāsim. Kad radīsies un izaugs trešais bērns, Trits būs izpildījis savu paterna misiju un varēs sagaidīt aiziešanu ar pilnvērtīgi nodzīvotas dzīves apziņu. Tev pašam dos apmierinājumu tas, ka esi daudz iemācījies, un arī tu varēsi doties projām ar pilnvērtīgi nodzīvotas dzīves apziņu. Bet Dua?
— Es nezinu, — Odīns nelaimīgs sacīja. — Pārējās emociones turas kopā visu mūžu, un acīmredzot nemitīgā pļāpāšana viņām sagādā prieku. Bet Dua no citām emocionēm vairās.
— Jā, Dua ir neparasta. Vai viņai tiešām nekas nepatīk?
— Viņai patīk klausīties, kad es stāstu par savām mācībām, — Odīns nomurmināja.
— Tev par to nav jākaunas, Odīn, — Lostens sacīja. — Ikviens racionālis stāsta par savām mācībām triādes labenim un viduvei. Jūs visi gan izliekaties, ka to nedarāt, tomēr darāt.
— Bet Dua manī klausās, godājamais Lostcn.
— Es ticu, ka klausās. Ne tā kā citas emociones. Un vai tev neliekas, ka pēc saplūsmes vina saprot labāk?
— Jā, dažreiz esmu to ievērojis. īpašu uzmanību gan neesmu tam pievērsis …
— Tādēļ, ka, pēc tavām domām, emociones tā-
<lns gudrības nespēj īsti saprast. Bet Duā, šķiet, Ir kaut kas no racionāļa.
(Odīns pēkšņā izbīlī satraucies pavērās Loslenā. Reiz Dua bija viņam stāstījusi, cik nelaimīga jutusies bērnībā. Tikai vienu reizi: par citu emo• ioņu skaļo klaigāšanu, par nejauko vārdu, kādā viņas Duu saukājušas, — kreisā Eme. Vai Lostens būtu to kaut kā uzzinājis? … Taču Cietnis klusēdams rāmi raudzījās Odīnā.)
— Man arī dažreiz tā ir licies, — Odīns teica un spēji izgrūda: — Es lepojos ar viņu tieši tāpēc.
— Tur nav nekā slikta, — Lostens sacīja. — Kāpēc viņai to nepateikt? Un, ja Duai patīk attīstīt ■evī racionālību, kāpēc to neatļaut? Vēl intensīvāk māci viņai, ko tu zini. Atbildi uz viņas jautājumiem. Vai tas apkaunos tavu triādi?
— Lai, man vienalga … Un kas tur apkaunojošs? Trits gan uzskatīs, ka tā ir velta laika šķiešana, bet es ar viņu tikšu galā.
— Izskaidro Tritam: ja Dua gūs vairāk no dzīves un izjutīs lielāku gandarījumu, varbūt viņa vairs nebaidīsies no aiziešanas un būs ar mieru ladīt mazo emocioni.
Draudošās nelaimes sajūta, kas tik ļoti nomāca Odīnu, bija kā ar roku atņemta. Viņš steigšus sacīja:
— Jums taisnība. Es jutu, jums ir taisnība. Jus visu saprotat, godājamais Lostcn. Cietņiem strādājot jūsu vadībā, mēs noteikti veiksmīgi īstenosim cita Universa projektu.
— Manā vadībā? — Lostens pasmējās. — Tu aizmirsti, ka tagad mūs vada Estvolds. Tas patiesībā ir viņa projekts. Bez viņa mēs neko nebūtu izdarījuši.
— Ak jā, — Odīns samulsis sacīja. Viņš vēl nekad nebija redzējis Estvoldu. Nebija arī sastapis citu Mīkstni, kas pats būtu ar Estvoidu ticies, kaut gan daži stāstīja, ka šad un tad pa gabalu viņu redzējuši. Estvolds bija jauns Cietnis — vismaz tik jauns, ka Odīns, bērns būdams, nekad netika dzirdējis viņu pieminam. Vai tad tas nenozīmēja, ka Estvolds ir bijis Cietņu bērns tajā laikā, kad Odīns bija Mīkstņu bērns?
Bet tas nu tā. Šobrīd Odīns gribēja iespējami ātrāk atgriezties mājās. Viņš nevarēja pateicībā pieskarties Lostenam, bet vēlreiz viņu tencināja un priecīgs steidzās projām.
Odīna pacilātībā bija sava daļa patmīlības. Cerība tikt pie mazās viduves un doma par Trita prieku viņam šobrīd nebija galvenais. Un pat ne doma par Duas dzīves piepildījumu. Patlaban Odīnam galvenais bija tik vilinošā iespēja mācīt. Viņš varēs mācīt! Odīns bija pārliecināts, ka neviens cits racionālis nekad neizjutīs šo mācīšanas prieku, jo nevienā citā triādē taču nebija tādas emociones kā Dua.
Tas būs brīnišķīgi, ja vien izdosies ieskaidrot Tritam, ka tas ir nepieciešams. Nopietni jāparunā ar Tritu, kaut kā viņš jāpārliecina, lai ir pacietīgs.
Trita pacietības mērs bija pilns. Viņš nesaprata, kāpēc Dua tā rīkojas. Viņš nemaz necentās saprast. Viņam par to nebija nekādas daļas. Trits vispār nezināja, kāpēc emociones dara to, ko viņas dara. Un Dua pat nerīkojas tā kā citas emociones.
Viņa nekad nedomā par pašu svarīgāko. Viņa raugās uz Sauli, bet pati izretinās tā, ka gaisma un barība iet viņai cauri. Un saka — tas esot •.kaisti. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi ir ēst. Kāds ēšanai sakars ar skaistumu? Un kas tas vispār ir — skaisti?
Dua vienmēr grib saplūst citādi. Reiz viņa sacīja: «Vispirms parunāsimies. Mēs nekad par to nerunājam. Mēs nekad par to nedomājam.»
Un Odīns vienmēr saka: «Lai viņa to dara, kā pati grib, Trit. Tad saplūsme ir labāka.»
Odīns vienmēr ir pacietīgs. Viņš uzskata, ka būs labāk, ja viņi pacietīsies. Viņš vienmēr grib visu izdomāt līdz galam.
Trits lāgā nezināja, ko nozīmē šis Odīna «izdomāt līdz galam». Viņam šķita — tas nozīmē tikai to, ka Odīns nekā nedara.
Tā tas bija jau toreiz, kad viņiem vajadzēja emocioni. Odīns vēl joprojām tikai domāja par to. Bet Trits piegāja pie Cietņa un palūdza. Un tā bija pareizi.
Tagad Odīns neko nedara, lai ietekmētu Duu. Kā būs ar mazo emocioni? Tas taču ir pats svarīgākais. Nu, ja Odīns neko nedara, tad Trits darīs.
Un viņš jau darīja. Noņemdamies ar visām šīm domām, viņš neviļus bija sācis virzīties lejup pa garo gaiteni un tikai tagad attapās, ka aizgājis tik tālu. Varbūt tas nozīmēja «izdomāt līdz galam»? Nu, viņš nebaidīsies. Viņš negriezīsies atpakaļ.
Viņš flegmātiski pavērās apkārt. Tas bija ceļš uz Cietņu alām. Trits zināja, ka ne visai tālā nākotnē viņš ies pa to kopā ar savu mazo kreiseni. Odīns reiz viņam bija parādījis šo ceļu.
Trits nezināja, ko darīs, kad būs nonācis galā. Taču viņš nejuta ne mazāko baiļu. Viņš gribēja mazu emocioni. Viņam bija tiesības uz mazu emocioni. Nekas nebija svarīgāks par to. Cietņi gādās, lai viņš to dabū. Vai tad viņi neatveda Duu, kad Trits palūdza?
Bet kam viņš lūgs? Jebkuram Cietnim? Pusneapzināti Trits bija nolēmis, ka ar kuru katru vis viņš nerunās. Bija viens tāds Cietņa vārds, un viņš prasīs pēc tā. Un tad runās ar viņu.
Trits atcerējās šo vārdu. Viņš pat atcerējās, kad pirmoreiz to tika dzirdējis. Tas bija tad, kad mazais kreisenis bija tiktāl izaudzis, ka sāka pats mainīt savu formu. (Kas tā bija par dienu! «Nāc, Odīn, ātri! Eniss ir ovāls un ciets. Pats to dabūjis gatavu. Dua, skaties!» Un viņi abi atsteidzās. Toreiz Eniss bija vienīgais bērns. Viņiem tik ļoti ilgi bija jāgaida uz otro. Jā, viņi atsteidzās, bet Eniss tad jau bija saplacis kaktā. Viņš kūņojās un plāvoja pa savu atpūtas vietu kā šķidri māli. Odīns tūlīt aizgāja projām, jo bija nevaļīgs. Bet Dua sacīja: «Nekas, Trit, gan viņš atkal to izdarīs.» Viņi ilgi vēroja mazo un gaidīja, taču tas vairs nesacietinājās.)
Tritu apvainoja tas, ka Odīns nebija pagaidījis. Trits būtu viņu sabāris, bet Odīns vakarā izskatījās ļoti noguris. Viņa augšējā ovoīdā iezīmējās asas rievas. Un viņš pat necentās tās izlīdzināt.