— Vai gadījies kas slikts, Odīn? — Trits bažīgi jautāja.
— Man bija smaga diena, un es baidos, ka līdz nākamajai saplūsmei nespēšu apgūt diferenciālvienādojumus.
(Trits precīzi neatcerējās to grūto vārdu. Bet apmēram tā Odīns sacīja. Viņš vienmēr lietoja grūtus vārdus.)
— Vai tu vēlies tagad saplūst?
— Ak, nē. Es tikko redzēju Duu ejam augšup, un tu zini, kā viņa reaģē, ja mēs mēģinām viņu aizkavēt. Un nav jau nekāda steiga, patiešām. Zini, ir parādījies jauns Cietnis.
— Jauns Cietnis? — Trits atkārtoja bez jebkādas intereses.
Odīns vienmēr ļoti tiecās pēc Cietņu sabiedrības, mi Tritam tas nepatika. Odīns daudz cītīgāk nodevas tam, ko viņš sauca par savu izglītošanos, nekā citi viņu zonas racionāļi. Tas nebija godīgi. Odīns bija pārāk aizņemts ar to. Dua bija pārāk aizņemta ar klaiņāšanu pa virspusi vienatnē. Nevienam, izņemot Tritu, īsti nerūpēja triāde.
— Viņu sauc Estvolds, — Odīns sacīja.
— Estvolds? — Trits juta pamostamies tādu kā interesi. Varbūt tāpēc, ka viņš centās uztvert Odīna jūtas.
— Es viņu vēl neeesmu redzējis, bet visi par viņu runā. — Odīna acis kļuva plakanas kā vienmēr, kad viņš domāja ko savu. — Viņš ir atbildīgs par to jauno ierīci, ko Cietņi izgudrojuši.
— Kādu jaunu ierīci?
— Pozitronu Sūk… Tu nesapratīsi, Trit. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Šī ierīce revolucionizēs visu pasauli.
— Ko tas nozīmē — revolucionizēs?
— Viss būs citādi.
Trits acumirklī satraucās.
— Nav vajadzīgs, lai viss būtu citādi.
— Viss būs labāk. Citādi vienmēr nenozīmē sliktāk. Un Estvolds ir atbildīgais. Viņš ir ļoti gudrs. Es to jūtu.
— Kāpēc tad viņš tev nepatīk?
— Es to neesmu teicis.
— Bet tev ir tāda sajuta, it kā viņš tev nepatiktu.
— Nekā tamlīdzīga, Trit. Tikai kaut kā … kaut kā … — Odīns pasmējās. — Es esmu greizsirdīgs. Cietņi ir tik gudri, ka Mīkstnis salīdzinājumā ar viņiem nav nekas, bet es pie tā biju pieradis, jo
Lostens vienmēr man teica, ka es esot ārkārtīgi spējīgs Mīkstnis. Bet tagad uzrodas šis Estvolds, un pat Lostens to vien zina kā jūsmot par viņu, un es patiešām vairs neesmu nekas.
Trits apaļīgi izlieca savu priekšējo plakni, lai tā saskartos ar Odīnu. Kreisenis pavērās viņā un pasmaidīja.
— Bet tas ir muļķīgi no manas puses, — viņš sacīja. — Kas man par daļu, cik gudrs ir kāds Cietnis? Nevienam no viņiem nav Trita.
Tad viņi abi tomēr devās meklēt Duu. Kā par brīnumu viņa bija jau beigusi klaiņāt un patlaban nāca lejup. Tā bija ļoti laba saplūsme, kaut arī ilga tikai apmēram vienu dienu. Trits tolaik raizējās saplūsmju dēļ. Eniss vēl bija tik mazs, ka Trits baidījās pat uz īsu laiku atstāt viņu vienu, lai gan allaž tuvumā bija citi paterni, kas par mazo parūpējās.
Pēc tam Odīns šad un tad pieminēja Estvoldu. Viņš vienmēr to sauca par «Jauno», arī vēlāk, kad bija jau pagājis krietns laiks. Odīns joprojām nebija viņu redzējis. «Man liekas, es no viņa izvairos,» Odīns reiz sacīja, kad arī Dua bija kopā ar viņiem, «tāpēc ka viņš zina tik daudz par jauno ierīci. Es negribu visu uzzināt pārāk ātri. Ir tik brīnišķīgi pašam mācīties.»
«Tu runā par Pozitronu Sūkni?» Dua jautāja.
Tā bija vēl viena Duas dīvainība, kas Tritu kaitināja. Viņa spēja izrunāt grūtos vārdus tikpat labi kā Odīns. Emocionei tādai nebija jābūt.
Tā nu Trits nolēma griezties pie Estvolda, jo Odīns bija teicis, ka šis Cietnis esot sevišķi gudrs. Turklāt Odīns nekad nebija ar viņu saticies. Estvolds nevarēs teikt: «Esmu par to runājis ar Odīnu, Trit, un tev nav ko raizēties.»
Cietņi uzskatīja: runāt ar racionāli nozīmē ruuāt ar triādi. Paterniem neviens nepievērsa uzmanību. Bet šoreiz būs tas jādara.
Trits jau atradās Cietņu alās, un te viss izskatījās tik savādi. Nebija nekā, ko Trits spētu saprast. Viss bija tā, kā nevajag, un biedēja. Taču Trits savā ciešajā apņēmībā satikt Estvoldu neļāvās bailēm. Viņš teica sev: «Man vajag mazo viduvi.» Tas deva viņam spēku justies pietiekami cietam, lai turpinātu ceļu.
Beidzot Trits ieraudzīja Cietni. Vienu pašu. Tas kaut ko darīja; bija noliecies pār kaut ko un kaut ko darīja. Odīns reiz bija Tritam stāstījis, ka Cietņi vienmēr strādājot pie saviem … kā nu tos sauca. Trits neatcerējās un arī nepūlējās atcerei ies.
Viņš līgani pievirzījās klat un apstājās.
— Godājamais Cietni, — viņš bilda.
Cietnis palūkojās uz Tritu, un gaiss ap viņu sāka vibrēt, kā tas mēdzot būt, kad divi Cietņi runājot viens ar otru (Odīns bija Tritam to stāstījis). Beidzot Cietnis, šķiet, pa īstam ieraudzīja Tritu un sacīja:
— Tas taču ir labenis. Kāpēc tu te esi atnācis? Vai tu atvedi savu mazo kreiseni? Vai šodien sākas mācību semestris?
Trits izlikās nedzirdam.
— Kur es varu satikt Estvoldu, godājamais Cietni? — viņš jautāja.
— Ko satikt?
— Estvoldu.
Cietnis labu brīdi klusēja. Tad sacīja:
— Ko tu gribi no Estvolda, labeni?
Trits jutās nelokāms.
— Man ļoti vajag ar viņu parunāt. Vai jūs esat Estvolds, godājamais Cietni?
— Nē, es tas neesmu … Kā tevi sauc, labeni?
— Trits, godājamais Cietni.
— Ahā. Tu esi Odīna triādes labenis, vai ne tā?
— Jā.
Cietņa balss it kā atmaiga.
— Baidos, ka pašlaik tu nevarēsi satikt Estvoldu. Viņa te nav. Ja kāds cits var tev palīdzēt …
Trits nezināja, ko atbildēt. Viņš stāvēja nekustēdamies.
— Ej vien tagad mājās, — Cietnis sacīja. — Parunā ar Odīnu. Viņš tev palīdzēs. Jā? Ej mājās, labeni!
Cietnis aizgriezās. Šķita, ka viņu loti nodarbina pavisam kas cits, nevis Trits, un Trits vēl kādu brīdi stāvēja neziņā. Tad, bez skaņas plūsmodams, viņš nogriezās uz citu sektoru. Cietnis pat nepaskatījās.
Sākumā Trits pats nesaprata, kāpēc dodas tieši šajā virzienā. Viņš tikai juta, ka dara pareizi. Pēc tam viss kļuva skaidrs. Ap viņu virmoja liegs barības siltums, un Trits neviļus sāka to iebaudīt.
Viņš nepavisam nebija juties izsalcis, bet tagad ēda ar patiku.
Saules nekur nebija. Trits instinktīvi palūkojās augšup, bet, protams, viņš atradās alā. Taču barība garšoja labāk nekā jebkad virspusē. Trits brīnīdamies pavērās apkārt. Un visvairāk viņš brīnījās par to, ka pēkšņi jutās ieinteresēts.
Dažreiz viņš bija pukojies uz Odīnu, tāpēc ka tas interesējās par visādām nesvarīgām lietām. Tagad viņš pats — Trits! — bija ieinteresējies. Bet viņa interesi rosināja kaut kas svarīgs. Piepeši viņš apjauta tā svarīgumu. Spēji viss žilbi nomirgodams, viņš saprata, ka šīs intereses nebūtu, ja kaut kas iekšā viņam neteiktu, cik tas ir svarīgi.
Pārsteigts pats par savu drosmi, Trits rīkojās atri. Pēc brīža viņš devās atpakaļ. Pagāja atkal garām Cietnim, ar kuru pirmīt bija runājis. Un sacīja tam: — Es eju uz mājām, godājamais Cietni!
Cietnis nomurmināja kaut ko nesakarīgu. Viņš joprojām kaut ko darīja; noliecies pār kaut ko, viņš nodarbojās ar niekiem un neredzēja, kas ir svarīgi.
«Ja Cietņi ir tik diženi un vareni, un gudri,» Trits domāja, «kā gan viņi var būt tādi muļķi?»