3a
Dua lēnām plūsmoja uz Cietņu alu pusi. Tagad, pēc Saules norietēšanas, virspusē vairs nebija ko darīt, bet viņai gribējās kaut kā novilcināt atgriešanos mājās, attālināt brīdi, kad būs jāpanes Trita uzbāzība un jāklausās pusmulsajos, pusrezignētajos Odīna aizrādījumos. Turklāt Cietņu alas pašas par sevi viņu pievilka ar dīvainu spēku.
Dua bija jutusi par tām interesi jau sen, patiesībā kopš mazām dienām, un nebija centusies to noslēpt. Uzskatīja, ka emociones nejūt šādu interesi. Dažreiz gan mazas emociones izrādīja nepiedienīgu ziņkāri (Dua bija pietiekami liela un pieredzējusi, lai to zinātu), bet tā ātri pagaisa vai, ja pietiekami ātri nepagaisa, tika nomākta.
Kad Dua pati vēl bija bērns, viņa stūrgalvīgi turpināja interesēties par pasauli un Sauli, un alām, .un visu citu, tā ka viņas paterns mēdza teikt: «Tu esi dīvains bērns, dārgā Dua! Tu esi jocīga mazā viduve. Kas no tevis iznāks?»
Sākumā Dua nesaprata, kāpēc gan zinātgriba ir tik dīvaina un jocīga. Bet diezgan drīz viņa aptvēra, ka paterns nevar atbildēt uz viņas jautājumiem. Reiz Dua mēģināja vaicāt savam kreisajam tēvam. Tas vis mīlīgi nesamulsa kā paterns, bet strupi noprasīja: «Kāpēc tu jautā, Dua?», un viņa skatiens šķita skaudri pētījošs.
Dua izbijusies aizskrēja projām un nekad vairāk kreisajam tēvam neko nejautāja.
Bet tad vienu dienu, pēc tam kad Dua bija pateikusi … viņa vairs neatcerējās, ko tieši, nu, kaut ko tādu, kas viņai tolaik šķita pilnīgi dabiski, kāda Duas vienaudze iespiedzās: «Kreisā Eme!» Dua nokaunējās, pati nezinādama, kāpēc, un pajautāja savam krietni vecākajam kreisajam brālim, kas ir «kreisā Eme». Viņš samulsis — acīm redzami samulsis — novērsās un nomurmināja: «Es nezinu», kaut gan bija skaidri redzams, ka viņš zina gan.
Padomājusi Dua piegāja pie paterna un jautāja:
— Tēt, vai es esmu kreisā Eme?
Un paterns atbildēja:
— Kas tevi tā nosauca, Dua? Nevajag atkārtot tādus vārdus.
Dua aplocījās ap viņa tuvāko stūri, mazliet padomāja un vaicāja:
— Vai tas ir kas slikts?
— Ar laiku tev tas pāries, — paterns sacīja un mazliet izliecās, lai Dua sašūpotos un sāktu vibrēt rotajā, kas viņai vienmēr bija patikusi. Bet tagad viņai negribējās rotājāties, jo bija pilnīgi skaidrs, ka paterns neatbildēja pēc būtības. Dua domīga devās projām. Paterns bija teicis: «Ar laiku tev tas pāries.-» Tātad tagad tas viņai piemita, bet kas?
Jau toreiz Duai bija maz īstu draudzeņu starp emocionēm. Tām patika barā čukstēties un ķiķināties, bet Duai daudz labāk tikās slidināties pār nelīdzenajām klintīm un izbaudīt to raupjumu. Tomēr bija dažas viduves, kas izturējās pret viņu l!li/i:an draudzīgi un šķita vieglāk paciešamas. •iHiieram, Dorela, kas gan bija tikpat dumja kā Bfilejas, bet reizēm čivināja tīri uzjautrinoši. (VēLk Dorela izveidoja triādi kopā ar Duas labējo lu,i li un jaunu kreiseni, kurš bija uzaudzis citā hIii kompleksā un Duai ne sevišķi patika. Dorela Inlil pat radīja kreiso bērniņu, drīz vien arī lalirjo un pēc ne visai ilga laika mazo viduvi. Tautu! Dorela bija kjuvusi tik blīva, ka triāde izskatīja . tā, it kā tajā būtu divi paterni, un Dua šaubījās, vai viņi vispār vairs var saplūst… Un toIIit*r Trits viņai mūžīgi dzēla, atgādinādams, cik lielisku triādi Dorela palīdzējusi izveidot.)
Reiz, kad viņas bija divas vien, Dua Dorelai čukstus jautāja:
— Dorel, vai tu zini, kas ir kreisā Eme?
Dorela noķiķināja, sarāvās, it kā gribētu kļūt neredzama, un sacīja:
— Tā ir emocione, kas izturas kā racionālis, nu, ka kreisenis. Saproti? Kreisā emocione — kreisā I me! Saproti?
Protams, Dua saprata. Beidzot šis teiciens tika viņai izskaidrots. Dua jau arī pati tūlīt būtu to aptvērusi, ja būtu varējusi iedomāties, ka kaut kas lads vispār iespējams.
— Kā tu zini? — Dua jautāja.
— Man pateica vecākās emociones. — Dorelas substance sāka mutuļot, un Duai šī kustība likās nepatīkama. — Tas ir nepieklājīgi, — Dorela piebilda.
— Kapec?
— Tāpēc, ka ir nepieklājīgi. Emocionēm nevajag izturēties kā racionāļiem.
Dua nekad agrāk nebija par to domājusi, bet tagad tas viņu ieinteresēja.
— Ķāpēc nevajag? — viņa jautāja.
— Tāpēc! Vai tu gribi zināt, kas vēl ir nepieklājīgi?
Dua negribot jutās ieintriģēta.
— Kas tad?
Dorela neko neatbildeja, bet daļa tās ķermeņa piepeši izplētās un, pirms Dua paguva izvairīties, pieskārās viņai. Duai tas bija nepatīkami. Viņa parāvās atpakaļ un sacīja:
— Nedari tā!
— Vai tu zini, kas vēl ir nepieklājīgi? Tu vari ieiet klintī.
— Nē, nevaru, — Dua atteica. Bija muļķīgi tā melot, jo Dua bieži bija plūsmojusi cauri klints virskārtai un darījusi to ar patiku. Bet šobrīd Dorelas ķiķināšanas dēļ viņa iecirtās un visu noliedza, pat pati sev.
— Vari gan. To sauc par ložņāšanu pa klintīm. Emociones to var viegli izdarīt. Kreiseni un labeņi to var tikai pavisam maziņi. Kad viņi izaug, tad lien viens otrā.
— Es tev neticu. Tu to visu izgudro.
— Emociones to dara, kad es tev saku. Vai tu pazīsti Daimitu?
— Nē.
— Pazīsti gan. Nu, tāda ar biezu stūri, no C alas.
— Tā ar to jocīgo gaitu?
— Jā. Biezā stūra dēļ. Sī Daimita reiz ielīda klintī gandrīz visa, izņemot biezo stūri. Viņas kreisais brālis to redzēja un pastāstīja paternam. Vai, kā viņa par to dabūja! Un nekad vairs tā nedarīja.
Dua devās projām ļoti satraukta. Ilgu laiku pēc tam viņa nerunāja ar Dorelu, un viņas nekad vairs īsti nedraudzējās, taču Duas ziņkārība bija pamodināta.
Viņas ziņkārībā? Kapec neteikt — viņas kreisellilba?
Ivadu dienu, kad Dua bija pilnīgi droša, ka paiet na nav tuvumā, viņa ļāva savai substancei Ieplūst klintī — lēnītiņām, tikai mazliet. Kopš agrus bērnības viņa to vairs nebija darījusi un vistu nekad nebija uzdrošinājusies ienirt tik dziļi. <adās tīksma siltuma sajūta, bet, kad Dua atkal /nāca ārā, viņai likās, ka visi zina viņas nedarbu, I kā klints būtu viņu aptraipījusi.
Dua darīja to atkal šad un tad, nu jau drošāk, un izjuta arvien lielāku patiku. Protams, viņa nekad neienira klintī īsti dziļi.
Galu galā paterns Duu pieķēra un sabāra. Pēc tam viņa bija piesardzīgāka. Tagad Dua jau bija vecāka un skaidri zināja, ka, par spīti Dorclas ķiķināšanai, tas nav nekas neparasts. Gandrīz visas emociones mēdza šad tad ielīst klintī, un dažas to nemaz neslēpa.
Kad viņas kļuva vecākas, tas notika retāk, un Dua bija pārliecināta, ka neviena no pazīstamajām emocionēm pēc pievienošanās triādei, kad sākās īstas saplūsmes, to vairs nedara. Tas bija viens no Duas rūpīgi glabātiem noslēpumiem, ka viņa Šo paradumu nebija atmetusi un pāris reižu bija ienirusi klintī pat pēc triādes izveidošanās. (To darot, viņa vienmēr domāja: kas notiktu, ja Trits uzzinātu? … Šķita, ka sekas būtu gauži nepatīkamas, un tas sabojāja visu prieku.)
Pašas acīs Dua sevi mulsi attaisnoja ar to, ka citas emociones izturas pret viņu tik naidīgi. Kliedzieni «Kreisā Eme!» sekoja Duai visur kā publisks apkaunojums. Lai no tā izbēgtu, viņa vienu laiku bija spiesta dzīvot gandrīz pilnīgā vientulībā. Duai allaž bija paticis turēties savrup, un šī izzobošana vēl vairāk nostiprināja viņā šo tieksmi. Un, būdama viena, Dua rada mierinājumu klintīs. Ieplūšana klintī, vai nu tā bija nepieklājība, vai ne, notika vienatnē, un Dua taču bija spiesta būt viena.