Vismaz sev viņa tā iestāstīja.
Reiz Dua bija mēģinājusi dot pretī un uzklieguši ņirdzošajām viduvēm: «Jūs esat labējās Eines, pretīgu labējo Emju bars!»
Emociones tikai pasmējās, un Dua aizskrēja projām, apjukusi un nelaimīga. Bet viņas tādas bija. Gandrīz visas emociones, sasniegušas triādes veidošanas vecumu, sāka interesēties par bērniem un tinās ap tiem gluži kā paterni. Duai tas bija pretīgi. Viņa pati nekad nejuta tādu interesi. Bērni ir bērni; par tiem jābēdā labējam brālim.
Kad Dua kļuva vecāka, apsaukāšana pamazām rimās. Varbūt tāpēc, ka viņa ieguva meitenīgi retinātu struktūru un plusmoja tik gracioziem mutuļiem, kādus neviena nespēja atdarināt. Un, kad jaunie kreiseņi un labeni sāka izrādīt par Duu arvien lielāku interesi, citām emocionēm prāts vairs nenesās uz zobošanos.
Un tomēr … un tomēr arī tagad, kad neviens vairs neuzdrošinājās par Duu izteikties nicīgi (jo visās alās bija labi zināms, ka Odīns ir šīs paaudzes izcilākais racionālis un Dua ir viņa viduve), viņa pati apzinājās, ka ir nelabojama kreisā Eme.
Dua neuzskatīja to par nepieklājību — patiešām nē, bet reizēm pieķēra sevi pie domas, ka gribētu būt racionālis, un tad gauži nokaunējās. Diez vai arī citas emociones kādreiz … kaut retumis … bet varbūt taisni tāpēc … viņa negrib mazo emocioni … tāpēc ka pati nav īsta emocione… un pienācīgi nepilda savu pienākumu triādē …
Odīns neņēma ļaunā, ka Dua bija kreisā Eme, un nekad viņu tā nesauca. Odīnam patika Duas
interese par viņa dzīvi, patika viņas jautājumi, un viņš labprāt visu izskaidroja un priecājās, ka Dua spēj saprast. Odīns pat aizstāvēja viņu, kad Trits kļuva greizsirdīgs, nu, ne tieši greizsirdīgs, bet lads kā pikts, jo savā stūrgalvībā un aprobežotībā uzskatīja to par galīgi nepiedienīgu rīcību. ,
Odīns, vēlēdamies palepoties Duas priekšā, šad lad ņēma viņu līdz uz Cietņu alām un neslēpa savu prieku par to, ka spēj viņu valdzināt. Odīns luītiešām valdzināja Duu, taču ne tik daudz ar savam neapšaubāmajām zināšanām un gudrību, kā ar to, ka labprāt dalījās tajās ar viņu. (Dua atcerējās sava kreisā tēva aso atbildi toreiz, kad bija griezusies pie viņa ar jautājumu.) Dua visvairāk mīlēja Odīnu tajos brīžos, kad viņš tai ļāva piedalīties savā garīgajā dzīvē, — un arī tas izrietēja no Duas kreisemības.
Varbūt (viņai tas ienāca prātā atkal un atkal), būdama kreisā Eme, viņa kļuva arvien tuvāka Odīnam un attālinājās no Trita, un tas bija vēl viens iemesls, kāpēc Trita uzmācība izraisīja viņā riebumu. Odīns nekad nebija licis to manīt, bet varbūt Trits neskaidri juta šo attālināšanos, un, kaut arī nespēja pilnīgi izprast, ar to pietika, lai viņš būtu nelaimīgs, pats nezinādams, kāpēc.
Pirmoreiz nokļuvusi Cietņu alā, Dua dzirdēja divus Cietņus sarunājamies. Sākumā viņa, protams, nezināja, ka viņi runā. Dua tikai sajuta ļoti niru un mainīgu gaisa vibrāciju, kas dziļi viņas iekšienē izraisīja nepatīkamu sanēšanu. Viņa bija piesta izretināties un izlaist to sev cauri.
Viņi runā, — Odīns sacīja un, aizsteigdamies priekšā Duas jautājumam, paskaidroja: — Tāda ii viņu valoda. Viņi cits citu saprot.
Duai izdevās uztvert sarunas jēgu. Ātri saprast bija jo patīkamāk tāpēc, ka tas ļoti iepriecināja Odīnu. (Reiz viņš teica: «Visiem racionāļiem, ko jebkad esmu saticis, ir dumjas emociones. Man ir laimējies.» Dua bilda: «Bet liekas, ka citiem racionāļiem patīk muļķes. Kāpēc tu neesi tāds kā viņi, Odīn?» Odīns nenoliedza, ka citiem racionāļiem patīk muļķes. Viņš tikai sacīja: «Es nekad neesmu par to domājis un uzskatu, ka nav svarīgi to noskaidrot. Es esmu apmierināts ar tevi un jūtos apmierināts, ka esmu apmierināts.»)
— Vai tu saproti Cietņu valodu? — Dua jautāja.
— Ne gluži, — Odīns atbildēja. — Es nevaru uztvert vibrācijas nianses pietiekami ātri. Dažreiz es sajūtu, ko viņi saka, pat nesaprazdams, it īpaši pēc saplūsmes. Bet tikai dažreiz. Šāda sajušanas spēja ir raksturīga emocionēm, nelaime tikai tā, ka emocione nekad nevar izlobīt uztvertās sajūtas jēgu. Bet tu varbūt to spētu.
— Es baidos. Viņiem tas var nepatikt, — Dua iebilda.
— Nekas. Pamēģini! Man gribas zināt. Pamēģini, vai tu vari saprast, par ko viņi runā.
— Vai drīkstu? Patiešām?
— Nebaidies! Ja Cietņi tevi pieķers un sadusmosies, es teikšu, ka liku tev to darīt.
— Tu apsoli?
— Apsolu.
Gandrīz vibrēdama, Dua pasliecās uz Cietņu pusi un ieslīga pilnīgā pasivitātē, kas ļāva labāk ieplūst sajūtām.
— Satraukums! Viņi ir satraukti, — Dua sacīja. — Kāds jauns.
— Varbūt tas ir Estvolds, — Odīns bilda.
Tā bija pirmā reize, kad Dua dzirdēja šo vārdu.
— Cik jocīgi! — viņa sacīja.
— Kas jocīgi?
— Es sajūtu lielu sauli. Ļoti lielu sauli.
Odīns izskatījās domīgs.
— Iespējams, ka viņi runā par to.
— Bet kā gan tas var būt?
Tieši tajā brīdī Cietņi viņus pamanīja. Tie draudzīgi pienāca klāt un apsveicinājās, lietodami Mīkstņu runas veidu. Dua bija drausmīgi samulsusi un nevarēja saprast, vai Cietņi zina, ka viņa uztvērusi to sarunu. Ja arī tā bija, viņi tomēr neko neteica.
(Vēlāk Odīns Duai stāstīja, ka ļoti reti gadoties novērot Cietņus sarunājamies savā starpā. Tiklīdz parādoties Mīkstņi, viņi tūlīt pievēršot uzmanību tiem un pārtraucot savu darbu. «Viņi mūs tā mīl,» Odīns sacīja. «Viņi ir ļoti laipni.»)
Laiku pa laikam Odīns aizveda Duu lejā uz Cietņu alām — parasti tad, kad Trits bija aizņemts ar rūpēm par bērniem. Odīns Tritam nekad arī nestāstīja, ka ir ņēmis Duu sev līdz. Trits noteikti sāktu gausties, ka šāda Duas lutināšana tikai veicina viņas nevēlēšanos sauļoties un tieši tāpēc saplūsme nav efektīva … Ar Tritu gandrīz vispār nebija iespējams runāt par ko citu kā vienīgi par saplūsmi.
Pāris reižu Dua arī viena pati bija nogājusi lejā Cietņu alās. Viņai vienmēr bija mazliet bail to darīt, kaut gan tur sastaptie Cietņi allaž izturējās draudzīgi," bija «ļoti laipni», kā teica Odīns. Bet šķita, ka viņi neņem Duu nopietni. Kad Dua uzdeva jautājumus, viņi bija priecīgi, taču sevī par to it kā pasmējās — Dua to skaidri juta. Un viņu atbildes patiesībā neko nepaskaidroja. «Tā ir mašīna, Dua,» viņi mēdza sacīt. «Odīns varēs tev pastāstīt.»
Dua nezināja, vai kādreiz ir satikusi Estvoldu. Viņa nekad neuzdrošinājās Cietņiem jautāt, kā viņus sauc. (Dua pazina vienīgi Lostenu, ar kuru Odīns bija viņu iepazīstinājis un par kuru viņa bija daudz dzirdējusi.) Dažreiz viņai likās, ka kāds no redzētajiem Cietņiem varētu būt Estvolds. Odīns par viņu runāja ar lielu godbijību un tādu kā aizvainojumu.
Galu galā Dua nosprieda, ka Estvolds ir pārāk aizņemts ar ārkārtīgi svarīgu darbu, lai parādītos tajās alās, kas pieejamas Mīkstņiem.
No tā, ko Odīns viņai stāstīja, Dua mazpamazām izsecināja, ka pasaulei ir ārkārtīgi nepieciešama barība. Odīns gandrīz nekad neteica «barība», viņš sacīja «enerģija» un paskaidroja, ka Cietņi to apzīmējot ar šo vārdu.
Saule kjuva blāvāka un atdzisa, bet Estvolds bija atklājis iespēju iegūt enerģiju no kāda ļoti tāla avota, kurš atradās tālu aiz Saules, tālu aiz septiņām zvaigznēm, kas spīdēja tumšajās nakts debesīs. (Odīns teica, ka šīs septiņas zvaigznes esot septiņas ļoti tālas saules un eksistējot vēl daudzas citas zvaigznes, kas atrodoties vēl tālāk un esot pārāk nespodras, lai būtu saskatāmas. Trits, to padzirdējis, jautāja, kāda gan jēga zvaigznēm eksistēt, ja tās nevar redzēt, un paziņoja, ka neticot nevienam Odīna vārdam. Odīns tad iecietīgi noteica: «Ko nu tu, Trit.» Dua bija gribējusi jautāt gandrīz tāpat kā Trits, bet pēc tam pārlika.)