Tagad nu likās, ka vienmēr būs daudz enerģijas, daudz barības — tiklīdz Estvolds un pānējie Cietņi iemācīsies padarīt jauno enerģiju garšīgu.
Vēl pirms dažām dienām Dua bija jautājusi Odīnam:
«Vai tu atceries to reizi, kad aizvedi mani uz Cietņu alām un es uztvēru Cietņu sarunu, un teicu, ka sajūtu lielu sauli?»
Vienu mirkli Odīns izskatījās samulsis.
«Lāgā neatceros. Bet turpini, Dua. Kas tad ir?»
«Es visu laiku par to domāju. Vai šī lielā saule ir jaunās enerģijas avots?»
«Ļoti labi, Dua,» Odīns priecīgi sacīja. «Gluži tā nav, bet tava intuīcija ir tiešām apbrīnojama.»
Tā, domās un atmiņās iegrimusi, Dua lēnām savā nodabā virzījās uz priekšu, .īpaši nevērodama ne laika ritējumu, ne apkārtni, līdz beidzot attapās, ka atrodas Cietņu alās. Viņa sāka šaubīties, vai drīkst aizkavēties tik ilgi un vai labāk nedoties mājās, kur neizbēgami būs jānoklausās Trita pārmetumi, kad piepeši — it kā to būtu izraisījusi doma par Tritu — sajuta viņu.
Sajūta bija tik spēcīga, ka tikai vienu mulsu mirkli pazibēja doma — varbūt viņa uztver Trita fluīdus tālumā, no mājām. Nē! Viņš bija šeit, Cietņu alās, tepat līdzās!
Bet ko Trits te dara? Izseko viņu? Grib ar viņu strīdēties šeit? Vai varbūt savā muļķībā atnācis sūdzēties Cietņiem? Tā tikai vēl trūka …
Tad saltā šausmu sajūta pagaisa, to nomainīja izbrīns. Trits nepavisam nedomāja par viņu. Viņš pat neapjauta Duas klātbūtni. Dua uztvēra vienīgi to, ka Trits ir kādas ciešas apņēmības pilns, un šai sajūtai piejaucās bailes un bažas par to, ko viņš grib darīt.
Dua būtu varējusi virzīties tālāk un vismaz kaut aptuveni noskaidrot, kas Tritam padomā, taču šobrīd viņai tas nenāca ne prātā. Tā kā Trits nezināja, ka Dua ir šeit, viņa vēlējās tikai vienu — lai viņš to arī neuzzina.
Un tad gandrīz instinktīvi viņa izdarīja kaut ko tādu, ko vēl pirms brīža būtu zvērējusi nekad un nekādos apstākļos nedarīt.
Varbūt tas notika tāpēc (vēlāk Dua tā domāja), ka viņa tikko bija atcerējusies bērnu dienu sarunas ar Dorclu un savu kādreizējo ložņāšanu pa klintīm. (Tā apzīmēšanai bija arī kāds sarežģīts pieaugušo vārds, bet tas Duai likās daudz mulsinošāks nekā teiciens, ko lietoja bērni.)
Lai nu kā, īsti pat neapzinādamās, ko dara, un vēlāk — ko ir izdarījusi, Dua steigšus ienira tuvākajā sienā.
Dziļi iekšā! Pilnīgi visa!
Šausmas par izdarīto mazināja prieks, ka izdevies tik veikli paslēpties. Trits pagāja garām pavisam tuvu un joprojām neapjauta, ka vienā vietā viņš būtu varējis tikai mazliet pasniegties un pieskarties savai viduvei.
Tagad Dua vairs neprātoja, ko Trits meklē Cietņu alās, ja nav nācis šurp, izsekodams viņu.
Dua pilnīgi aizmirsa Tritu.
Viņa nejuta neko citu kā vienīgi izbrīnu par savu stāvokli. Pat bērnībā Dua nekad nebija ienirusi klintī pavisam, nebija arī satikusi emocioni, kas būtu atzinusies šādā nedarbā (kaut gan vienmēr tika runāts par kādu, kas to izdarījusi). Pats par sevi saprotams, ka neviena pieaugusi emocione to nekad nebija darījusi un arī nevarēja izdarīt. Dua pat salīdzinājumā ar citām emocionēm bija neparasti izretināta (Odīns bieži viņai to teica), un vairīšanās no barības to vēl pastiprināja (Trits bieži viņai to pārmeta).
Tas, ko Dua nupat bija izdarījusi, pierādīja viņas neparasti augsto izretinājuma pakāpi pārliecinošāk nekā labeņa mūžīgā rāšanās, un Duai uz brīdi kļuva kauns un sametās žēl Trita.
Bet tad viņu pārņēma vēl dziļāks kauns. Ja nu viņu pieķer? Viņa, pieaugusi emocione .. .
Ja kāds Cietnis iet garām un uzkavējas pie šīs sienas .. . Viņa taču nespētu sevi piespiest iznirt, ja kāds skatītos, bet cik ilgi var palikt klintī? Un kas notiks, ja viņu tur atklās?
Pat kaudamās ar šīm domām, Dua sajuta Cietņus un tūlīt arī kaut kādā veidā noprata, ka viņi ir tālu.
Dua centās nomierināties. Klints, kas bija viņā un ap viņu, padarīja uztverto mazliet pelēcīgu, bet ne neskaidru. Tieši otrādi, viņa visu uztvēra vēl asāk. Viņa joprojām sajuta apņēmīgi lejup ejošo Tritu tik asi, it kā viņš būtu tepat līdzās, un sajuta arī Cietņus, kaut gan tie atradās pavisam citā alu kompleksā. Viņa redzēja Cietņus, ikvienu no viņiem, spēja uztvert viņu vibrējošo runu līdz pēdējam sīkumam un pat šo to saprata.
Duas uztveres spēja bija tik asa kā nekad agrāk, par tādu viņa pat sapņojusi nebija.
Kaut gan tagad viņa varēja iziet no klints, droši zinādama, ka ir viena un netiek novērota, viņa tomēr to nedarīja; daļēji aiz izbrīna, daļēji tāpēc, ka pats saprašanas process viesa viņā dīvainu līksmi un viņai gribējās to paildzināt.
Duas jutība bija tāda, ka viņa pat zināja, kāpēc spēj tā just. Odīns bieži bija stāstījis, cik labi viņš visu saprot pēc saplūsmes, arī tad, ja iepriekš nav sapratis. Saplūsmes stāvoklis kaut kādā veidā ārkārtīgi paaugstināja uztveres spēju — vairāk varēja uzņemt, labāk saprast. Tas notiekot tāpēc, ka saplūsmes laikā esot lielāks atomu blīvums, Odīns bija paskaidrojis.
Dua gan īsti nezināja, ko nozīmē «lielāks atomu blīvums», bet tas radās saplūsmē, un vai viņas pašreizējais stāvoklis nelīdzinājās saplūsmei? Vai Dua nebija saplūdusi ar klinti?
Kad saplūda triāde, viss uztveres spējas palielinājums nāca par labu Odīnam. Racionālis to absorbēja, ieguva izpratni, un pēc atdalīšanās paturēja sev. Bet šajā saplūsmē Dua bija vienīgā apzinīgā būtne. Te bija tikai viņa un klints. No «lielāka atomu blīvuma» (tas taču radās?) guva labumu viņa vien.
(Vai tāpēc ložņāšana pa klintīm tika uzskatīta par perversitāti? Vai tāpēc emociones no tā brīdināja? Vai tas tā notika tikai ar Duu, tāpēc ka viņa bija tik izretināta? Bet varbūt tāpēc, ka viņa bija kreisā Eme?)
Dua mitējās prātot un visa aizrautīgi atdevās sajūtām. Gluži mehāniski viņa uztvēra, ka Trits atgriežas, paiet garām, dodas atpakaļ tajā virzienā, no kura bija atnācis. Tāpat gluži mehāniski Dua uztvēra — neskaidri juzdama nelielu pārsteigumu —, ka arī Odīns nāk augšā no Cietņu alām. Tā īsti viņa sajuta vienīgi Cietņus, tikai viņus, un pūlējās iespējami pilnīgāk izprast uztverto sajūtu jēgu.
Tikai pec ilgalaika Dua atraisījas un izplūsmoja no klints. Tagad viņa vairs nebaidījās, ka kāds to varētu redzēt. Viņa paļāvās uz savu aso uztveres spēju un zināja, ka tuvumā neviena nav.
Dziļi iegrimusi domās, Dua devās mājup.
3b
Kad Odīns atgriezās mājās, Trits viņu tur gaidīja, bet Dua vēl nebija pārnākusi. Šķita, ka Trits par to neuztraucas. Viņā jautās gan satraukums, taču ne par to. Trita emocijas bija pietiekami spēcīgas, lai Odīns varētu tās skaidri uztvert, bet šobrīd viņš nepūlējās izdibināt to cēloni. Odīnu darīja nemierīgu Duas prombūtne — tik lielā mērā, ka viņu kaitināja Trita klātbūtne tāpēc vien, ka Trits nebija Dua.
Odīns pats jutās par to pārsteigts. Viņš nevarēja neatzīties sev, ka Trits viņam ir mīļāks nekā Dua. Pēc idejas, protams, triāde bija viens vesels, un katram tās loceklim vajadzēja izturēties pret abiem pārējiem pilnīgi vienādi un just tos sev vienlīdz tuvus. Taču Odīns nekad nebija redzējis triādi, kur tā būtu; un vismazāk jau tas tā bija triādēs, kas skaļi deklarēja, ka šai ziņā ir ideālas. Viens no trijiem allaž tika mazliet atstumts un parasti arī pats to zināja.