Taču reti kad tā bija emocione. Emociones atbalstīja cita citas triādi tik aktīvi, kā racionāļi un paterni nekad nedarīja. Ne velti bija sakāmvārds: «Racionālim ir savs skolotājs, paternam — bērni, bet emocionci — visas pārējās emociones.»
Emociones kopīgi pārsprieda triāžu dzīvi, un, ja kāda sūdzējās vai atzinās, ka tiek nonievāta, viņa atgriezās mājās, samācīta turēties nelokāmi, būt prasīgai! Un, tā kā saplūsme bija tik ļoti atkarīga no emociones un viņas izturēšanās, parasti savu viduvi lutināja kā kreisenis, tā labenis.
Bet Dua bija tik neparasta emocione! Viņa nelikās ne zinis par to, ka Odīns un Trits ir savstarpēji tik tuvi, un Duai arī nebija emocioņu vidū draudzeņu, kas viņu mudinātu protestēt. Un, protams, tas tā bija tāpēc, ka Dua tik ļoti atšķīrās no citām emocionēm.
Odīnam patika, ka Dua dzīvi interesējas par viņa nodarbībām, patika viņas atsaucība un apbrīnojamā vēlēšanās saprast, taču tā bija intelektuāla mīlestība. Spēcīgākas jūtas Odīnu saistīja ar flegmātisko, aprobežoto Tritu, kurš tik labi zināja savu vietu un nevarēja dot gandrīz neko vairāk kā pašu svarīgāko — rāmas ierastības drošību.
Bet patlaban Odīns juta īgnumu pret viņu.
— Vai tu Duu neesi manījis, Trit? — viņš jautāja.
Trits neatbildēja tieši.
— Es esmu aizņemts, — viņš sacīja. — Es atnākšu pie tevis vēlāk. Man daudz ko darīt.
— Kur ir bērni? Vai arī tu biji projām? No tevis izstaro prombūtnes fluīdi.
Trita balsī skaidri ieskanējās sapīkums.
— Bērni ir labi apmācīti. Viņi zina pietiekami daudz, lai atrastos kopienas aprūpē. Tik tiešām, Odīn, viņi vairs nav maziņi. — Taču Trits nenoliedza «prombūtnes fluīdus», kas vāri vibrēja ap viņu.
— Atvaino! Es tikai raizējos par Duu.
— Tev to vajadzētu darīt biežāk, — Trits teica. — Tu vienmēr saki man, lai lieku viņu mierā. Meklē pats viņu! — Un Trits devās dziļāk mājas alā.
Odīns mazliet pārsteigts noraudzījās pakaļ savam labenim. Citreiz līdzīgā situācijā viņš būtu sekojis Tritam un mēģinājis izdibināt iemeslu neparastajam satraukumam, kas acīm redzami jautās cauri paterna iesīkstējušajam flegmatiskumam. Ko Trits bija izdarījis?
Bet šobrīd Odīns gaidīja Duu un bažījās arvien vairāk, tādēļ ļāva Tritam aiziet.
Nemiers saasināja Odīna jutīgumu. Racionāļi parasti gandrīz vai lepojās ar savu sajūtu relatīvo nabadzību. Jutekliskā uztvere nebijā prāta joma; tā bija raksturīga emocionēm. Odīns, būdams izcilākais no racionāļiem, spriešanas spējas vērtēja augstāk nekā spēju sajust, taču tagad viņš izsvieda savas emocionālās uztveres nepilnīgo tīklu, cik tālu varēja, un vienu mirkli pat vēlējās būt līdzīgs emocionei, lai spētu to izplest tālāk un plašāk.
Taču galu galā Odīna pūliņi attaisnojās. Viņš sajuta Duas tuvošanos neparasti lielā attālumā un steidzās viņai pretī. Un, tā kā Odīns bija Duu uztvēris tik tālu, tad arī asāk nekā parasti sajuta viņas izretinātību. Dua visa bija smalka migliņa, nekas vairāk.
«Tritam taisnība,» Odīns pēkšņā satrauktībā domāja. «Dua jāpiespiež ēst un saplūst. Jāpanāk, lai viņai būtu lielāka interese par dzīvi.»
Odīns tik intensīvi domāja par šo nepieciešamību, ka tajā brīdī, kad Dua plūsmojot metās viņam pretī un, murminādama: «Odīn, man jāuzzina … man jāuzzina tik daudz …», apvijās apkārt, nelikdamās zinis, ka viņi nav savās mājās un kāds var ieraudzīt, viņš to uzņēma kā loģisku savas paša domas turpinājumu un pat nesaskatīja Duas rīcībā nekā savāda.
Viņš uzmanīgi pavirzījās atpakaļ, mēģinādams piešķirt abu tuvībai pieklājīgāku izskatu un tai pašā laikā cenzdamies Duu neatgrūst.
— Nāc! — viņš sacīja. — Es tevi gaidīju. Pasaki, ko tu gribi zināt. Es izskaidrošu visu, ko varēšu.
Viņi ātri devās mājup, un Odīns cītīgi piemērojās emocioņu plūsrnošanai raksturīgajam viļņojumam.
— Pastāsti man par Otru Universu, — Dua sacīja. — Kāpēc tas ir citāds? Un kāda ir atšķirība? Pastāsti man visu par to.
Dua pat neapjauta, cik daudz viņa prasa. Odīns gan saprata, pēc kādas brīnumainas zināšanu bagātības viņa tiecas, un gandrīz gribēja vaicāt: «Kā tu uzzināji pietiekami daudz par Otru Universu, lai tas tevi tik ļoti ieinteresētu?»
Viņš neizteica šo jautājumu. Dua nāca no Cietņu alu puses. Varbūt Lostens bija runājis ar viņu, iedomādamies, ka Odīns aiz savas racionāla lepnības tomēr negribēs noņemties ar viduves mācīšanu.
Tā vis nav, Odīns nodomāja. Viņš neko nejautās. Viņš stāstīs un skaidros.
Kad viņi pārradās mājās, Trits bija varen rosīgs.
— Ja jūs abi gribat runāties, ejiet Duas istaba. Es būšu aizņemts šeit. Man jāgādā, lai bērni būtu tīri un vingrinātos. Tagad nav laika saplūsmei. Saplūsmes nebūs.
Ne Dua, ne Odīns nedomāja par saplūsmi, bet neklausīt viņiem nenāca ne prātā. Paterna māja bija viņa pils. Racionālim bija savas Cietņu alas lejā un emocionei satikšanās vietas virspusē. Paternam bija vienīgi viņa māja.
Tādēļ Odīns sacīja:
— Labi, Trit. Mēs tevi netraucēsim.
Dua mīļi pasniecās pret Tritu un nodudināja:
— Ir tik jauki satikt tevi, dārgais labeni!
(Odīns sevī minēja, vai šo Duas maigumu daļēji nav izraisījis tas, ka Trits neuzplijās ar saplūsmi. Viņš šai ziņā mazliet pārspīlēja, bija daudz prasīgāks nekā citi paterni.)
Savā istabā Dua tūlīt paskatījās uz barotavu. Parasti viņa to ignorēja.
Tā bija Odīna ideja. Viņš zināja, ka tādu barotavu var ierīkot, un izskaidroja Tritam: ja Duai nepatīk būt kopā ar citām emocionēm, ir iespējams novadīt Saules enerģiju lejā alā, lai Dua varētu ēst tepat.
Trits bija pārbijies. Tā nemēdzot darīt. Citi smiešoties. Tas apkaunošot triādi. Kāpēc Dua neuzvedoties, kā vajag?
«Jā, Trit,» Odīns toreiz sacīja, «viņa neuzvedas kā vajag, bet kāpēc gan nesagādāt viņai ērtības?
Vai tas ir tik briesmīgi? Viņa ēdīs viena pati, uzbarošies, darīs mūs laimīgākus, kļūs pati laimīgāka un varbūt galu galā sāks biedroties ar citām emocionēm.»
Trits piekāpās, un pat Dua, mazliet pastrīdējusies pretī, bija ar mieru, bet pastāvēja uz to, lai ierīce būtu vienkārša. Tur bija tikai divi stieņi, kas noderēja par elektrodiem un pievadīja Saules enerģiju, un starp tiem vieta Duai.
Dua reti kad izmantoja šo barotavu, bet tagad viņa palūkojās uz to un sacīja:
— Trits to ir izpušķojis … Vai varbūt tu, Odīn?
— Es? Protams, ne.
Katra elektroda pamatni rotāja krāsaina māla veidojums.
— Man liekas, Trits tādējādi ir gribējis atgādināt, ka viņš vēlas, lai es to lietotu, — Dua sacīja.
— Un es arī esmu izsalkusi. Turklāt, ja es ēdīšu, Trits neuzdrīkstēsies mūs traucēt, vai ne?
— Nekādā ziņā, — Odīns pārliecināti sacīja.
— Trits apturētu pasauli, ja iedomātos, ka tās kustība traucē tevi ēst.
— Jā … es tiešām esmu izsalkusi, — Dua atkārtoja.
Odīns uztvēra viņā tādu kā vainas sajūtu. Trita dēļ? Vai tāpēc, ka ir izsalkusi? Kādēļ gan Duai vajadzētu justies vainīgai par to, ka gribas ēst? Vai varbūt viņa ir darījusi ko tādu, kas patērē enerģiju, un tagad jūtas …
Odīns nepacietīgi atvairīja šīs domas. Dažreiz racionālis bija pārlieku racionāls un centās katru domu izdomāt līdz galam, pametot novārtā galveno. Patlaban galvenais bija runāt ar Duu.