Dua novietojās starp elektrodiem. Lai to izdarītu, viņai nācās sarauties, un šajā brīdī īpaši dūrās acīs, cik viņa ir maza. Odīns arī pats bija izsalcis; viņš to apjauta tāpēc, ka elektrodi šķita spožāki nekā parasti; turklāt viņš iztālēm sajuta barības garšu un tā likās joti patīkama. Izsalkušais vienmēr sajūt barības garšu asāk un pa lielāku gabalu … Bet viņš ēdīs vēlāk.
— Neklusē, dārgais kreiseni! — Dua sacīja.
— Stāsti man! Es gribu zināt.
. Viņa bija pieņēmusi (neapzinīgi?) racionālim raksturīgo ovoīda formu, it kā likdama saprast, ka vēlas, lai ar viņu runā kā ar racionāli.
— Es nevaru izskaidrot visu, — Odīns sacīja.
— Tas ir, visu zinātni, jo tev nav nepieciešamo pamatzināšanu. Es centīšos stāstīt vienkārši, un tu tikai klausies. Vēlāk tu pateiksi, ko neesi sapratusi, un es skaidrošu tālāk. Nu, pirmkārt, viss pasaulē sastāv no mazām daļiņām, ko sauc par atomiem, un tie ir veidoti no vēl sīkākām subatomiskām daļiņām.
— Jā, jā, — Dua atsaucās. — Tāpēc mēs varam saplūst.
— Pareizi. Patiesībā mēs esam galvenokārt tukša telpa. Matērijas daļiņas mūsos ir tālu cita no citas, un tavas, manas un Trita daļiņas var visas saplūst kopā, jo katra struktūra ieiet abu pārējo struktūru tukšajā telpā. Mūsu substance tomēr pilnīgi nesairst, tāpēc ka šīs sīkās daļiņas spēj turēties kopā pāri telpai, kas tas šķir. Ir pievilkšanās spēki, kas tās apvieno, un stiprākos no tiem sauc par kodolspēkiem. Tie saista galvenās subatomiskās daļiņas /oti ciešās grupiņās, kas atrodas diezgan tālu cita no citas un tiek saturētas kopā vājāku spēku ietekmē. Vai tu to saproti?
— Tikai aptuveni, — Dua atbildēja.
— Nekas, vēlāk mēs pie tā atgriezīsimies … Matērija var eksistēt dažādos stāvokļos. Tā var būt ļoti izkliedēta — kā emocionēs, kā tevī, Dua.
Tā var būt mazāk izkliedēta — kā racionāļos un paternos. Vai arī vēl blīvāka — kā klintīs. Un tā var būt pavisam saspiesta un blīva — kā Cietņos. Tāpēc viņi ir cieti. Viņi ir viscaur pilni ar daļiņām.
— Tas nozīmē, ka viņos nemaz nav tukšas telpas?
— Ne gluži tā, — Odīns sacīja, pūlēdamies atrast veidu, kā labāk paskaidrot. — Arī viņos ir vēl tukša telpa, bet ne tik daudz kā mūsos. Daļiņām ir nepieciešams noteikts daudzums tukšas telpas, un, ja tas ir tikai tik liels, tad citas daļiņas nevar starp tām iespiesties. Ja tās iespiežas ar spēku, rodas sāpes. Tāpēc Cietņiem nepatīk, ka mēs viņiem pieskārāmies. Mums, Mīkstņiem, starp daļiņām ir vairāk telpas, nekā faktiski nepieciešams, tāpēc mūsos var ieplūst citas daļiņas.
Nepavisam neizskatījās, ka Duai viss būtu skaidrs.
— Otrā Universā, — Odīns steigšus turpināja, — likumi ir citādi. Kodolspēki tur ir vājāki nekā pie mums. Tas nozīmē, ka daļiņām vajag vairāk vietas.
— Kāpēc?
Odīns pašūpoja augšējo ovoīdu.
— Tāpēc… tāpēc, ka daļiņu viļņu formas izplatās tālāk. Es nevaru to labāk paskaidrot. Ja kodolspēki ir vājāki, daļiņām vajag vairāk vietas, un divi materiāli ķermeņi nevar saplūst kopā tik viegli kā mūsu Universā.
— Vai mēs varam redzēt Otru Universu?
— O, nē! Tas nav iespējams. Bet, zinot tā pamatlikumus, mēs varam izsecināt, kāda ir tā daba. Cietņi tomēr spēj izdarīt daudz ko. Mēs varam pārsūtīt matēriju uz turieni un saņemt matēriju no viņiem. Zini, mēs pat esam izpētījuši viņu matēriju. Un ierīkojuši Pozitronu Sūkni. Tu esi dzirdējusi par to, vai ne?
— Jā, tu man stāstīji, ka ar to tiek iegūta enerģija. Bet es nezināju, ka tas ir saistīts ar citu Universu … Kāds ir šis Universs? Vai viņiem arī ir zvaigznes un pasaules, tāpat kā mums?
— Lielisks jautājums, Dua! — Tagad, saņēmis oficiālu ieteikumu runāt ar Duu, Odīns jo tīksmi izbaudīja savu skolotāja lomu. (Agrāk viņam vienmēr bija sajūta, ka izskaidrot pasauli emocionei ir sava veida slepena izvirtība.)
— Mēs nevaram redzēt Otru Universu, — viņš turpināja, — bet pēc tā likumiem varam izsecināt, kādam tam jābūt. Redzi, zvaigznes spīd tāpēc, ka daļiņu vienkāršas kombinācijas pakāpeniski pārvēršas sarežģītākās. Mēs to saucam par kodolsintēzi.
— Vai Otrā Universā arī tā ir?
— Jā. Bet, tā kā kodolspēki tur ir vājāki, sintēze notiek daudz lēnāk. Tas nozīmē, ka Otrā Universā zvaigznēm jābūt daudz, daudz lielākām, citādi kodolsintēze tajās nebūs pietiekama, lai tās spīdētu. Otrā Universā tik mazas zvaigznes kā mūsu Saule būtu aukstas un mirušas. No otras puses, ja mūsu Universā zvaigznes būtu lielākas, nekā ir, sintēzes apjoms būtu tik liels, ka tās eksplodētu. Tas nozīmē, ka mūsu Universā jābūt tūkstošiem reižu vairāk mazu zvaigžņu, nekā ir lielo zvaigžņu Otrā Universā …
— Mums ir tikai septiņas … — Dua iesāka un saminstinājās. — Vai, es aizmirsu!
Odīns piedodoši pasmaidīja. Bija taču tik viegli aizmirst neskaitāmās neredzamās zvaigznes, ko varēja saskatīt vienīgi ar speciāliem instrumentiem.
— Tas nekas. Bet vai es tevi negarlaikoju?
— Nepavisam! — Dua iesaucas. — Man ir ļoti interesanti. Laikam tāpēc pat barība šķiet tik garšīga. — Un viņa, tīksmi trīsuļodama, saviļņojās starp elektrodiem.
Odīns, kas nekad nebija dzirdējis, ka Dua slavētu barību, jutās gaužām aizkustināts.
— Protams, — viņš sacīja, — mūsu Universs nepastāvēs tik ilgi kā viņējais. Pie mums kodolsintēze notiek tādā ātrumā, ka pēc miljons paaudzēm visas daļiņas būs savienojušās.
— Bet ir taču'tik daudz citu zvaigžņu.
— Jā, bet šis process notiek visās vienlaikus. Un visam mūsu Universam tuvojas gals. Otrā Universā, kur zvaigžņu ir daudz mazāk un tās ir lielākas, sintēze notiek tik lēni, ka viņu zvaigznes pastāv tūkstošiem un miljoniem reižu ilgāk nekā mūsējās. Ir ļoti grūti salīdzināt, jo varbūt katrā Universā laiks rit dažādā ātrumā. — Un mazliet negribīgi Odīns piebilda: — To es pats lāgā nesaprotu. Tā ir daļa no Estvolda teorijas, un es tajā vēl neesmu ticis tik tālu.
— Vai to visu atklāja Estvolds?
— Lielāko tiesu.
— Tas ir brīnišķīgi, ka mēs saņemam barību no Otra Universa, — Dua sacīja. — Tātad tas nav nekas, ka mūsu Saule atdziest. Mēs visu nepieciešamo barību varam dabūt no Otra Universa.
— Pareizi.
— Bet vai nenotiek kas slikts? Man ir… tāda sajūta, ka notiek kaut kas slikts.
— Redzi, — Odīns teica, — lai darbotos Pozitronu Sūknis, mēs transferējam matēriju šurpu un turpu, un tas nozīmē, ka abi Universi mazliet sajaucas. Mūsu kodolspēki kļūst drusciņ vājāki, tāpēc sintēze mūsu Saulē nedaudz palēninās un tā atdziest mazliet ātrāk… Bet tikai mazliet, un mums jau Saule tik un tā vairs nav vajadzīga.
— Tas nav tas sliktums, ko es sajūtu. Ja kodolspēki kļūst mazliet vājāki, tad atomi aizņem vairāk vietas — vai nē? Bet kas tad notiek ar saplūšanu?
— Saplūst kļūst mazlietiņ grūtāk, bet tikai pēc daudziem miljoniem paaudžu tas būs praktiski manāms. Lai saplūsme vispār vairs nebūtu iespējama un Mīkstņi izmirtu, jāpaiet bezgala ilgam laikam, un līdz tam mēs visi jau sen būtu aizgājuši bojā no barības trūkuma, ja neizmantotu Otru Universu.
— Arī tas nav tas sliktums, ko es sajūtu … — Duas balss kļuva neskaidra. Viņa staipījās starp elektrodiem un Odīna apmierinātajām acīm izskatījās manāmi lielāka un kompaktāka. Šķita, ka viņa vārdi, tāpat kā enerģija, Duu barotu.