Lostenam taisnība! Zināšanas vieš Duā apmierinātību ar dzīvi. Odīns sajuta viņā tādu juteklisku prieku, kādu gandrīz nekad agrāk nebija manījis.
— Tas ir tik mīļi no tevis, Odīn, ka tu man visu izskaidro, — viņa sacīja. — Tu esi labs kreisenis.
— Vai tu vēlies, lai es turpinu? — Odīns jautāja, glaimots un neizsakāmi iepriecināts. — Vai tu gribi vēl ko uzzināt?
— Daudz ko, Odīn, bet… bet ne tagad. Ne pašlaik, Odīn. Ak Odīn, vai tu zini, ko es vēlos?
Odīns tūlīt to uzminēja, bet neuzdrīkstējās bilst ne vārda. Erotisku vēlmju brīži Duai bija tik reti, ka vajadzēja izturēties piesardzīgi. Odīns izmisīgi cerēja, ka Trits nebūs pārāk aizņemts ar bērniem un viņiem nevajadzēs palaist garām šo izdevību.
Bet Trits jau bija klāt kā saukts. Vai viņš būtu gaidījis aiz durvīm? Vienalga. Nebija laika par to domāt.
Dua bija izplūdusi ārā no barotavas, un Odīna sajūtas piepildīja viņas skaistums. Tagad Dua atradās starp viņiem abiem, un Trits mirguļoja cauri viņai, kontūrām liesmojot brīnumainā krāsā.
Nekad vēl nebija bijis tā kā šoreiz. Nekad.
Odīns izmisīgi valdījās, Jaudams savai substancei pa atomam vien plūst cauri Duai un ienirt Tritā. Viņš visiem spēkiem turējās pretī Duas kaislajam strāvojumam un, cenzdamies saglabāt apziņu cik vien ilgi iespējams, nepadevās ekstāzei, līdz tā neatvairāmi pārņēma viņu un viss pagaisa intensīvā saplūsmes kulminācijas sajūtā,kas kā sprādziens bezgalīgi atbalsojās viņā.
Nekad triādes pastāvēšanas laikā saplūsmes neapziņas periods nebija bijis tik ilgs.
Trits bija apmierināts. Saplūsme bija bijusi tik brīnišķīga. Visas iepriekšējās salīdzinājumā ar šo šķita vājas un seklas. Viņš ārkārtīgi priecājās par to, kas bija noticis. Taču viņš klusēja. Juta, ka būs labāk, ja nerunās.
Arī Odīns un Dua bija laimīgi. Trits to juta. Pat bērni starot staroja.
Taču, dabiski, Trits bija pats laimīgākais no visiem.
Viņš dzirdēja Odīnu un Duu runājam. Viņš neko nesaprata, bet tas nebija svarīgi. Trits neņēma ļaunā, ka Dua un Odīns ir tik apmierināti viens ar otru. Viņam bija pašam savi prieki, un viņam pietika ar klausīšanos.
Reiz Dua sacīja:
— Vai viņi patiešām mēģina sazināties ar mums?
(Trits tā arī nevarēja īsti saprast, kas tie «viņi» varētu būt. Viņš apjauta, ka «sazināties» nozīmē to pašu, ko «runāi». Bet kāpēc viņi lietoja šo samāksloto vārdu un neteica «runāt»? Dažreiz Trits lauzīja galvu, vai viņam nevajadzētu iejaukties. Bet, ja viņš kaut ko jautātu, Odīns tikai noteiktu: «Ko nu tu, Trit,» un Dua nepacietīgi saviļņotos.)
— O jā, — Odīns sacīja. — Cietņi ir par to pilnīgi pārliecināti. Laiku pa laikam viņi saņem no Otra Universa atsūtītas zīmes un saka, ka ar šādām zīmēm esot pilnīgi iespējams sazināties. Arī Cietņi paši senāk tika sūtījuši turp savus ziņojumus, kad bija nepieciešams Otra Universa būtnēm izskaidrot, kā ierīkojams Pozitronu Sūknis pie viņiem.
— Man gribētos zināt, kādas izskatās Otra Universa būtnes. Kā tu domā, kādas tās ir?
— Pēc likumiem mēs varam izsecināt, kādas ir Otra Universa zvaigznes, jo tas ir vienkārši. Bet kā lai kaut ko izsecina par dzīvo būtņu īpašībām? To mēs nekad nespēsim.
— Vai viņi nevarētu paziņot, kādi izskatās?
— Ja mēs saprastu, ko viņi ziņo, tad varbūt varētu gūt aptuvenu priekšstatu. Bet mēs nesaprotam viņu zīmes.
Dua šķita sarūgtināta.
— Vai arī Cietņi nesaprot?
— Es nezinu. Ja saprot, tad nav man to teikuši. Lostens reiz man sacīja, ka neesot svarīgi, kādas šīs būtnes izskatoties, galvenais, lai darbotos Pozitronu Sūknis un palielinātos tā jauda.
— Varbūt viņam tikai nepatika, ka tu viņu apgrūtini?
— Es viņu nekad neapgrūtinu, — Odīns ērcīgi atteica.
— Ak, tu taču saproti, ko es domāju. Viņš gluži vienkārši negribēja tev sīkāk paskaidrot.
Tritam apnika klausīties. Dua un Odīns vēl labu brīdi turpināja strīdēties, vai Cietņi atļautu Duai apskatīt šīs zīmes vai ne. Dua teica, ka viņa varluīt spētu sajust, ko tās vēstī.
Tas Tritu mazliet sadusmoja. Galu galā Dua bija tikai Mikstne un pat ne racionālis. Diez vai Odīns darīja pareizi, Duai to visu stāstīdams. Jau la viņa nezin ko* no sevis iedomājās …
Dua redzēja, ka arī Odīns dusmojas. Sākumā viņš pasmējās. Tad sacīja, ka emocione tādas sarežģītas lietas nevarot saprast. Un pēc tam vispār vairs nerunāja. Duai nācās krietnu brīdi luncināties ap viņu, lai atkal salabtu.
Bet vienreiz sadusmojās Dua — briesmīgi sadusmojās.
Sākumā bija pavisam mierīgi. Tajā reizē arī abi bērni bija kopā ar viņiem, un Odīns tiem ļāva ar sevi rotaļāties. Viņš neņēma ļaunā pat to, ka mazais labenis Toruns sāka viņu raustīt. Odīns ļāva savam ķermenim izplūst visnepiedienīgākajā veidā un nelikās ne zinis, ka ir pilnīgi zaudējis formu. Tas skaidri nozīmēja, ka viņš ir priecīgā omā. Trits atpūzdamies zvilnēja kaktā un bija ļoti apmierināts ar notiekošo.
Dua smējās par Odīna ērmoto izskatu un koķeti pieskārās viņa puniem. Trits gan zināja, ka Dua gluži labi zina, cik ļoti jutīga ir kreiseņa virsma ārpus ovoīda.
— Es visu laiku domāju, Odīn … — Dua sacīja.
Ja Otra Universa likumi ar Pozitronu Sūkni
mazliet iekļūst mūsu Universā, vai tad mūsu likumi tāpat mazliet neiekļūst viņu Universā?
Odīns iebrēcās no Duas pieskāriena un centās izvairīties, nepagrūžot bērnus.
— Es nevaru atbildēt, ja tu neliksies mierā, nelietīgā viduve! — viņš noclsās.
Dua atkāpās, un Odīns sacīja:
— Tā ir loti laba doma, Dua. Tu esi apbrīnojams radījums. Protams, tas tā ir. Sajaukšanās notiek abos Universos .. . Trit, esi tik labs, aizved mazos.
Bet bērni jau paši aizsteidzās projām. Viņi vairs nebija nekādi mazie. Enisam drīz vien vajadzēja sākt izglītošanos, un Toruns jau bija gluži stūrains, kā īsts paterns.
Trits palika un domāja: Dua izskatās ļoti skaista, kad Odīns tā ar viņu runājas.
Dua sacīja:
— Ja Otra Universa likumi palēnina mūsu saules un tās atdzesē, tad mūsu likumi paātrina viņu saules un tās sakarsē.
— Pilnīgi pareizi, Dua. Racionālis nevarētu spriest labāk.
— Cik karstas kļūst viņu saules?
— Ak, tikai mazliet karstākas, pavisam mazdrusciņ.
— Bet tieši tā dēļ man visu laiku ir sajūta, ka notiek kas slikts, — Dua sacīja.
— Redzi, nelaime tā, ka viņu saules ir tik lielas. Ja mūsu mazās saules kļūst mazliet vēsākas, tas nav nekas. Pat ja tās pilnīgi atdzistu, tas nebūtu nekas, kamēr mums ir Pozitronu Sūknis. Bet ar lielām, milzīgām zvaigznēm, ja tās kļūst kaut vai mazliet karstākas, ir nelāgi. Ikvienā no šīm zvaigznēm ir tik daudz matērijas, ka pat niecīga kodolsintēzes paātrināšanās var likt tai eksplodēt.
— Eksplodēt! Bet kas tad notiek ar cilvēkiem?
— Kādiem cilvēkiem?
— Otra Universa cilvēkiem.
Odīns uz mirkli apmulsa, tad sacīja:
— Es nezinu.
— Nu, kas notiktu, ja mūsu Saule eksplodētu?
— Tā nevar eksplodēt.
(Trits nesaprata, par ko tāds uztraukums. Kā Saule var eksplodēt? Dua likās dusmīga, un Odīns izskatījās apjucis.)
— Bet ja tomēr eksplodētu? Vai tā kļūtu ļoti karsta?
— Droši vien.