— Vai tā mūs visus nogalinātu?
Odīns brīdi vilcinājās, tad, manāmi sapīcis, sacīja:
— Vai nav vienalga, Dua? Mūsu Saule neeksplodēs. Neuzdod muļķīgus jautājumus.
— Tu pats teici, lai es jautāju, Odīn, un tas nav vis vienalga, jo Pozitronu Sūknis strādā abos Universos reizē. Tā darbība tur un šeit mums ir vienlīdz nepieciešama.
Odīns cieši pavērās Duā.
— Es tev to nekad neesmu teicis.
— Es to jūtu.
— Tu daudz ko jūti. Dua …
Bet Dua jau kliedza. Viņa bija pilnīgi zaudējusi savaldīšanos. Trits viņu tādu nekad nebija redzējis.
— Negriez sarunu uz citu pusi, Odīn! — viņa sacīja. — Neizvairies un nemēģini mani pataisīt par pēdīgo muļķi — līdzīgu citām emocionēm. Tu pats teici, ka es esot gandrīz kā racionālis, un man ir pietiekami daudz prāta, lai apjēgtu, ka Pozitronu Sūknis nevarēs darboties bez Otra Universa būtnēm. Ja tās aizies bojā, Pozitronu Sūknis apstāsies, un mūsu Saule būs aukstāka nekā jebkad, un mēs visi nomirsim badā. Vai tev tas neliekas svarīgi?
Nu kliedza arī Odīns.
— Tas rāda, cik maz tu zini! Mums ir vajadzīga viņu palīdzība tāpēc, ka enerģijas koncentrācija ir zema un mums jāizmanto matērijas transferā cija. Bet, ja Otra Universa Saule eksplodēs, tur ra dīsies gigantiski enerģijas plūdi, kuru pietiks mii jons paaudzēm. Būs tik daudz enerģijas, ka mēs varēsim to sūknēt tieši, bez matērijas apmaiņas. Tātad viņi mums nav vajadzīgi, un nav svarīgi, kas notiek .,.
Tagad Odīns ar Duu gandrīz jau skārās viens otram klāt. Trits pārbijās. Viņš saprata, ka kaut kas jāsaka, jāizšķir viņi, jārunā, bet nevarēja izdomāt, ko lai saka. Taeu viņam nevajadzēja iejaukties.
Alas priekšā stāvēja Cietnis. Nē, trīs Cietņi. Viņi bija mēģinājuši runāt, bet neviens viņus nebija sadzirdējis.
— Odīn! Dua! — Trits iespiedzās.
Viss trīcēdams, viņš apklusa. Ar šausmām viņš nojauta, kāpēc Cietņi atnākuši, un nolēma lasīties projām.
Bet viens Cietnis izstiepa savu permanento, necaurredzamo ekstremitāti un sacīja:
— Paliec!
Cietņa balss skanēja skarbi, nedraudzīgi. Trits pārbijās vēl vairāk.
4a
Dua bija niknuma pārņemta — tā pārņemta, ka gandrīz nejuta Cietņus. Viņu smacēja dusmas un netaisnības sajūta, kas piepildīja viņu visu līdz malām. Tā bija netaisnība, ka Odīns mēģinājis viņai melot. Tā bija netaisnība, ka veselai cilvēku pasaulei jāiet bojā. Tā bija netaisnība, ka viņai ir tik viegli mācīties, bet nekad tas nav ļauts.
Kopš tās pirmās reizes klintī Dua vēl divreiz luja aizgājusi uz Cietņu alām. Vēl divas reizes, neviena nepamanīta, viņa bija ienirusi klintī un ikreiz kaut ko uztvērusi un sapratusi, un pēc tam vienmēr, kad Odīns ņēmās skaidrot, Dua jau iepriekš zināja, ko viņš skaidros.
Kāpēc gan Cietņi viņu nevarēja mācīt tāpat, kā lika mācīts Odīns? Kāpēc zināšanas deva tikai racionāļiem? Vai viņai šī spēja mācīties piemita likai tāpēc, ka viņa bija kreisā Eme, izvirtusi viduve? Nu, reiz viņa tāda bija, tad būtu mācījuši viņu. Bija netaisni atstāt viņu bez zināšanām.
Beidzot Cietņu vārdi nonāca līdz Duas apziņai. Tur bija arī Lostens, bet viņš nerunāja. Runaja kāds svešs Cietnis, kas stāvēja priekšā. Dua to nepazina, bet viņa jau vispār pazina tikai dažus Cietņus.
—' Kurš no jums nesen ir bijis lejas alās, Cietņu alās? — Cietnis jautāja.
Duā pamodās spīts. Cietņi ir atklājuši, ka viņa ložņā pa klintīm, bet viņai tas ir vienalga. Lai izstāsta visiem. Viņa pati to izdarīs.
— Es, — Dua sacīja. — Daudzas reizes.
— Viena pati? — Cietnis mierīgi jautāja.
— Viena pati. Daudzas reizes, — Dua atcirta. Bija tikai trīs reizes, bet lai!
— Es, protams, šad tad esmu bijis lejas alās, — Odīns nomurmināja.
Cietnis likās to nedzirdam. Viņš pagriezās pret Tritu un asi vaicāja:
— Un tu, labeni?
Trits nodrebēja.
— Jā, godājamais Cietni.
— Viens pats?
— Jā, godājamais Cietni.
— Vairākkārt?
— Vienu reizi.
Dua juta īgnumu. Nabaga Trits bija tā pārbijies ne par ko. Viņa bija to darījusi un ir gatava par sevi atbildēt.
— Lieciet viņu mierā! — Dua sacīja. — Es esmu tā, kas jums vajadzīga.
Cietnis lēnām pagriezās pret viņu.
— Kāpēc?
— Lai … jūs paši to zināt. — Tagad, nonākusi aci pret aci, Dua tomēr nespēja sevi piespiest izstāstīt, ko darījusi. Odīna klātbūtnē ne.
— Labi, pienāks arī tava kārta. Vispirms mēs parunāsim ar labeni … Tevi sauc Trits, vai ne tā? Kāpēc tu viens pats gāji uz lejas alām?
— Lai parunātu ar Cietni Estvoldu, godājamais Cietni.
Dua atkal kaismīgi iejaucās:
— Vai jūs esat Estvolds?
— Nē, — Cietnis īsi atteica.
Odīns bija sapīcis, it kā viņu mulsinātu tas, ka Dua nepazīst šo Cietni. Dua nelikās ne zinis.
— Ko tu paņēmi no lejas alām? — Cietnis jautāja Tritam.
Trits klusēja.
— Mēs zinām, ka tu kaut ko paņēmi, — Cietnis, nepauzdams nekādas emocijas, sacīja. — Mēs gribam noskaidrot, vai tu zini, kas tas ir. Tam var būt loti bīstamas sekas.
Trits joprojām klusēja. Tad iejaucās Lostens un laipnākā tonī bilda:
— Lūdzu, pasaki mums, Trit! Mēs tagad zinām, ka tas biji tu, un mums negribētos būt bargiem.
— Es paņēmu barības lodi, — Trits nomurmināja.
— Ahā! — Atkal ierunājās pirmais Cietnis. — Ko tu ar to darīji?
Nu Tritam spruka vaļā.
— Es to paņēmu Duai. Viņa negribēja ēst. Es lo viņai.
Dua aiz pārsteiguma palēcās un sabiezēja.
Cietnis tūlīt pievērsās viņai.
— Tu to nezināji?
— Nē!
— Un tu arī nezināji? — Cietnis jautāja Odīnam.
Tas, stāvot kā sasalis, atbildēja:
— Nē, godājamais Cietni.
Kādu brīdi gaiss bija pilns ar nepatīkamu vibrāciju, jo Cietņi, ignorēdami triādi, sāka runāties savā starpā.
Dua nevarēja pateikt — un arī nemaz necentās analizēt —, vai atkārtotā ieiešana klintī padarījusi viņu jutīgāku, vai varbūt tas bija nesenās emociju brāzmas dēļ, taču viņa pēkšņi apjauta, ka spēj kaut ko saprast no šīs vibrācijas — ne vārdus, bet jēgu …
Cietņi zudumu bija atklājuši jau pirms laba laika. Klusībā to meklējuši. Tad ar nepatiku nākuši uz domām, ka vainīgi varētu būt Mīkstņi. Pētījuši un taujājuši, līdz ar vēl lielāku nepatiku apstājušies pie Odīna triādes. (Kāpēc? To Dua nepaspēja uztvert.) Negribējies ticēt, ka Odīns būtu varējis rīkoties tik muļķīgi vai Duai piemistu tāda tieksme. Par Tritu viņi nemaz nedomājuši.
Tad Cietnis, kas līdz šim nebija teicis Mīkstņiem ne vārda, atcerējies, ka redzējis Tritu Cietņu alās. (Taisnība, Dua domāja. Tas bija tajā dienā, kad viņa pirmoreiz ienira klintī. Viņa bija Tritu sajutusi. Bet vēlāk aizmirsusi.)
Sākumā tas šķitis pilnīgi neiespējami, bet galu galā, kad nekāds cits izskaidrojums zudumam neatradies un aizritējis jau bīstami ilgs laiks, viņi nākuši šurp. Viņi gribējuši konsultēties ar Estvoldu, bet tobrīd, kad radušās aizdomas uz Tritu, Estvolds nav bijis sastopams.
To visu Dua uztvēra aizgūtnēm un tagad pagriezās pret Tritu, juzdama reizē izbrīnu un dusmas.
Lostens satraukti vibrēja, ka nekas ļauns nav noticis, ka Dua izskatās labi, ka tas īstenībā ir noderīgs eksperiments. Cietnis, kas bija runājis ar Tritu, piekrita, bet otrs vēl izstaroja bažas.