Duas uzmanība vairs nebija pievērsta tikai Cietņiem. Viņa raudzījās uz Tritu.
— Kur tagad ir barības lode, Trit? — pirmais Cietnis jautāja.
Trits parādīja.
Tā bija rūpīgi noslēpta, un savienojumi izskatījās neveikli, bet pamatīgi.
— Vai tu pats to izdarīji, Trit? — Cietnis vaicāja.
— Jā, godājamais Cietni.
— Kā tu to mācēji?
— Es apskatījos, kā tas bija darīts Cietņu alās. Es iztaisīju tieši tāpat, kā redzēju tur.
— Vai tu nezināji, ka vari nodarīt ļaunu savai viduvci?
— Nezināju. Es nebūtu… Es … — Šķita, ka Trits uz mirkli zaudējis valodu. Tad viņš sacīja: — Tas nebija, lai darītu viņai ļaunu. Tas bija, lai viņu barotu. Es pievienoju to viņas barotavai, un es izpušķoju barotavu. Es gribēju, lai viņa pamēģina. Un viņā ēda! Pirmoreiz pēc ilga laika viņa labi paēda. Mēs saplūdām. — Trits apklusa, tad skaļi, satraukti iekliedzās: — Beidzot viņai pietika enerģijas, lai radītu mazo emocioni. Viņa paņēma no Odīna sēklu un iedeva to man. Tā tagad aug manī. Mazā emocione aug manī!
Dua nespēja izteikt ne vārda. Viņa pakāpās atpakaļ un metās uz durvīm tik spēji, ka Cietņi nepaguva pagriezt ceļu. Dua atdūrās pret priekšējā Cietņa ekstremitāti, ietriecās dziļi tajā un tad ar griezīgu skaņu izrāvās.
Cietņa ekstremitāte ļengani nokarājās, un viņš saviebās aiz sāpēm. Odīns dzīrās aizlocīties Cietnim garām, lai sekotu Duai, bet tas ar manāmu piepūli sacīja:
— Ļauj viņai iet. Jau tā ir pietiekami nelāgi. Mums jābūt piesardzīgiem.
4b
Odīnam šķita, ka tas viss ir murgs. Dua bija aizbēgusi, Cietņi aizgājuši. Vienīgi Trits vēl atradās šeit. Viņš klusēja.
Kā tas varēja notikt? — Odīnu tirdīja doma. Kā Trits viens bija atradis ceļu uz Cietņu alām? Kā viņš varēja paņemt akumulatoru, kas bija uzlādēts ar Pozitronu Sūkni un deva daudz koncentrētāku enerģiju nekā Saules gaisma, kā viņš uzdrīkstējās …
Odīnam nebūtu pieticis dūšas to izdarīt. Kā gan to varēja Trits — neveiklais, aprobežotais Trits? Vai arī viņš bija neparasts? Odīns — gudrais racionālis; Dua — zinātkārā emocione; un Trits — drosmīgais paterns?
— Trit, kā tu to varēji? — Odīns jautāja.
— Ko tad es izdarīju? — Trits kaismīgi atcirta. — Es pabaroju viņu. Es pabaroju viņu tā, kā viņa vēl nekad nebija pabarota. Tagad beidzot mums būs mazā emocione. Vai mēs netikām pietiekami ilgi gaidījuši? Mums būtu jāgaida mūžīgi, ja mēs gaidītu uz Duu.
— Bet vai tad tu nesaproti, Trit? Tu varēji viņai nodarīt ļaunu. Tā nav parastā Saules gaisma. Tas ir eksperimentāls radiācijas avots, kura enerģija var būt pārāk koncentrēta un tāpēc bīstama.
— Es nesaprotu, ko tu saki, Odīn. Kā tā var kaitēt? Es nogaršoju barību, ko Cietņi izgatavoja agrāk. Tā bija negaršīga. Arī tu to esi pamēģinājis. Tā bija riebīga, tomēr mums nekaitēja. Tā bija tik negaršīga, ka Dua nebūtu tai pieskārusies. Tad es uzgāju barības lodi. Šī barība garšoja labi. Es drusku ieēdu, tā bija brīnišķīga. Kā garda barība var kaitēt? Tu pats redzēji, Dua to ēda. Viņa kārtīgi paēda. Un tā mēs tikām pie mazās emociones. Kā es varu būt rīkojies nepareizi?
Odīns saprata, ka mēģināt izskaidrot ir bezcerīgi. Viņš sacīja:
— Dua būs ļoti dusmīga.
— Gan tas viņai pāries.
— Šaubos. Dua nav tāda kā pārējās emociones, Trit. Tāpēc mums ar viņu dzīvot ir tik grūti un tai pašā laikā tik brīnišķīgi. Varbūt viņa nekad vairs negribēs ar mums saplūst.
Trita kontūras bija robusti līdzenas.
— Nu, un kas par to? — viņš izmeta.
— Kas par to? Un tā saki tu? Vai tu gribi atteikties no saplūšanas?
— Nē, bet, ja viņa negribēs, lai negrib. Man ir mans trešais bērniņš, un es vairs neraizējos. Es zinu visu par Mīkstņiem senos laikos. Tad dažās triādēs bērni dzimuši divreiz. Bet es pēc tā netiecos. Pilnīgi pietiek ar šiem trim.
— Bet, Trit, bērni vēl nav viss, ko dod saplūsme.
— Ko tad vēl? Es reiz dzirdēju tevi sakām, ka tu pec saplūsmes varot ātrāk iemācīties. Nu, mācies vien lēnāk. Tā nav mana darīšana. Man ir mans trešais bērniņš.
Odīns trīcēdams novērsās un raustīdamies izplūsmoja no telpas. Kāda jēga bārt Tritu? Viņš tik un tā nesaprastu. Odīns nebija pārliecināts, ka arī pats visu saprot.
Kad piedzims un mazliet paaugsies trešais bērns, pienāks laiks doties projām. Un viņam, Odīnam, būs pārējiem jādod signāls, jāpasaka, kad tieši tam jānotiek. Projām doties vajag bez bailēm, citādi — negods vai vēl ļaunāk. Un tomēr Odīns bez saplūsmes to nespētu pat tagad, kad radīti visi trīs bērni.
Saplūsme kaut kādā veidā izgaisinātu bailes … Varbūt tāpēc, ka saplūsme bija līdzīga aiziešanai. Tās laikā nebija apziņas, tomēr nekas ļauns nenotika. Saplūsme līdzinājās neeksistēšanai, bet bija tik vilinoša. Ja viņi saplūstu vēl un vēl, Odīns iegūtu drosmi doties projām bez bailēm un bez . ..
Ak, Saule un visas zvaigznes! Tā nebija «došanās projām». Kāpēc sevi apmānīt ar šo teicienu? Odīns zināja citu vārdu, ko neviens nekad nelietoja, izņemot bērnus, kuri gribēja kaut kā šokēt pieaugušos. Tā bija … nomiršana. Viņam vajadzēja būt gatavam mirt bez bailēm, un Duai un Tritam vajadzēja mirt kopā ar viņu.
Un viņš nezināja, kā . .. Bez saplūsmes …
4c
Trits palika viens — nobijies, ļoti nobijies, taču cieši apņēmies neuztraukties. Viņam bija viņa trešais bērns. Viņš juta to sevī.
Tas bija pats svarīgakais. Tikai tas bija svarīgi. Bet kāpēc tad kaut kur dziļi iekšienē viņu urdīja neskaidra sajūta, ka ne tikai tas ir svarīgi?
5a
Dua jutās drausmīgi apkaunota. Pagāja ilgs laiks, kamēr viņa apspieda šo kaunu, apspieda tiktāl, ka spēja atkal domāt. Aklā steigā viņa bija metusies projām, bēgusi no mājas alas šausmām, pati nezinādama, kurp dodas, neko ap sevi neredzēdama.
Bija nakts, kad neviens pieklājīgs Mīkstnis, pat visfrivolākā emocione, nerādās virspusē. Un līdz Saules uzlēkšanai vēl bija ļoti ilgi. Dua jutās priecīga. Saule bija barība, un šobrīd viņa ienīda barību un to, kas ar viņu izdarīts.
Bija arī auksts, bet Dua nelikās par to zinis. Kāpēc baidīties no aukstuma, ja reiz viņa bija tā uzbarota, lai izpildītu savu pienākumu, — uzbarota miesā un garā. Tagad aukstums un badošanās bija viņas draugi.
Viņa redzēja cauri Tritam. Nabadziņš, viņam bija tik viegli redzēt cauri! Viņa rīcību noteica tikai instinkts, un patiesībā viņš pelnīja uzslavu par vīrišķību, ar kādu sekoja savam paterna instinktam. Nelokāmas apņēmības pilns viņš bija nācis mājās no Cietņu alām ar barības lodi (toreiz Dua viņu sajuta un būtu arī uztvērusi, kas notiek, ja Trits nebūtu tik nobijies par izdarīto, ka neuzdrīkstējās par to domāt, un ja Dua pati nebūtu tik pārņemta ar sevi un nepieredzēti saasi
nāto jušanas spēju, ka palaida garām neuztvertu pašu svarīgāko).
Neviena nepieķerts, Trits bija pārnesis barības lodi mājās un uzrīkojis šīs nožēlojamās lamatas, izrotādams barotavu, lai Duu pievilinātu. Viņa bija atgriezusies, tīksmi izjuzdama savu klintī iegūto izretinātību, kaunēdamās par to un pilna žēluma pret Tritu. 5ā kauna un žēluma ietekmēta, viņa bija ēdusi un palīdzējusi rasties trešajam bērnam.
Kopš tās reizes viņa, kā parasti, ēda |oti maz un tikai virspusē. Izmantot barotavu viņai negribējās, un Trits arī neuzstāja. Viņš izskatījās ļoti apmierināts (protams!), tā ka Dua vairs nejutās vainīga. Un Trits atstāja barības lodi turpat, neuzdrošinādamies riskēt un nest to atpakaļ. Viņš bija dabūjis, ko gribēja. Bija vieglāk un ērtāk atstāt akumulatoru barotavā un vairāk par to nedomāt.