… Kamēr viņu pieķēra.
Bet gudrais Odīns noteikti bija uzminējis Trita plānu, ievērojis jaunos vadus pie elektrodiem, sapratis Trita nolūku. Bez šaubām, viņš Tritam neko neteica; tas nabaga labeni būtu samulsinājis un pārbiedējis, un Odīns vienmēr izturējās pret Tritu ar mīlošu gādību.
Odīnam, protams, nekas arī nebija jāsaka. Viņam vajadzēja tikai atbalstīt Trita neveiklo plānu, lai tas izdotos.
Tagad Duai vairs nebija nekādu ilūziju. Viņa būtu pamanījusi barības lodes garšu, uztvērusi tās īpatnējo aromātu, apķērusies, ka tā piepilda viņu, neradot sāta sajūtu, — ja Odīns nebūtu novērsis viņas uzmanību ar runāšanu.
Tā bija viņu abu sazvērestība, vai nu Trits to apzinājās vai ne. Kā gan viņa varēja noticēt, ka Odīns pēkšņi kļuvis tik gādīgs, cītīgs skolotājs?
Kā varēja nesaskatīt viņa slepenos motīvus? Odīnam un Tritam Dua bija vajadzīga tikai jaunās triādes izveidošanai, viņa pati tiem neko nenozīmēja.
Jā…
Dua pēkšņi juta, cik viņa ir nogurusi, un ierausās klints plaisā, lai paslēptos no aukstā, dzeldīgā vēja. Viņa varēja redzēt divas no septiņām zvaigznēm un izklaidīgi tās vēroja, nodarbinādama savus ārējos jutekļus, jo tā bija vieglāk koncentrēties iekšējām domām.
Viņa jutās pievilta.
— Nodevība, — Dua pie sevis murmināja. — Nodevība!
Vai tiešām viņi neredz neko citu kā vienīgi paši sevi?
Ka Trits būtu gatavs redzēt kaut visu pasauli aizejam bojā, ja tikai justos drošs par saviem bērniem, tas ir saprotams. Viņš ir instinkta radījums. Bet Odīns?
Odīns ir prāta būtne. Vai tas nozīmē, ka sava prātā attīstīšanas labad viņš būtu ar mieru upurēt visu citu? Vai viss prāta radītais tiecas attaisnot savu eksistenci — par katru cenu? Vai tāpēc, ka Estvolds ir izgudrojis Pozitronu Sūkni, tas jālieto, lai visa pasaule — kā Cietņi, tā Mīkstņi — kļūtu atkarīga no tā un Otra Universa cilvēku žēlastības? Un kas notiks, ja Otra Universa cilvēki izbeigs to darbināt un pasaule paliks bez Pozitronu Sūkņa, ar bīstami atdzisušu Sauli?
Nē, viņi, šie cilvēki, to nedarīs, jo viņi tika pārliecināti sākt sūknēšanu un tiks pārliecināti to turpināt, kamēr paši aizies bojā … un tad viņi racionāliem, ne cietajiem, ne mīkstajiem, vairs nebūs vajadzīgi… tāpat kā viņa, Dua, tagad būs spiesta doties projām (aiziet bojā), jo nav vairs vajadzīga.
Kā viņa, tā Otra Universa cilvēki ir nodevības upuri.
Gandrīz to neapzinādamās, Dua spiedās arvien dziļāk un dziļāk klintī. Viņa iegremdējās tajā, vairs neredzēja zvaigznes, nejuta vēja pieskārienus, neapjauta pasauli. Viņa visa pārvērtās domā.
Dua ienīda Estvoldu. Viņš ķija savtīguma un cietsirdības iemiesojums. Viņš bija izgudrojis Pozitronu Sūkni un bez žēlastības iznīcinās veselu pasauli ar desmitiem tūkstošiem saprātīgu būtņu. Viņš dzīvoja tik noslēgti, ka nekad nebija sastopams, un bija tik varens, ka pat citi Cietņi it kā baidījās no viņa.
Nu, labi, tad Dua cīnīsies ar viņu! Viņa izjauks Estvolda plānus.
Otra Universa cilvēki bija palīdzējuši ierīkot Pozitronu Sūkni, vadīdamies pēc kaut kādiem Cietņu ziņojumiem. Odīns tos tika pieminējis. Kur šie ziņojumi glabājas? Kādi tie ir? Kā tos varētu izmantot turpmākas sazināšanās nolūkiem?
Cik skaidri viņa spēja domāt! Tas bija lieliski. Un kāda neizsakāma bauda — likt lietā savu prātu, lai uzvarētu nežēlīgos prāta kalpus!
Tie nevarēs viņu aizkavēt, jo viņa spēj ieiet tur, kur nespēj ieiet neviens Cietnis, neviens racionālis vai paterns un kur arī neviena cita emocione neuzdrīkstētos ieiet.
Varbūt kādreiz viņu notvers, bet šobrīd Dua par to nedomāja. Viņa bija gatava cīnīties, lai panāktu savu — par katru cenu … par katru cenu, kaut gan tas nozīmēja, ka viņai būs jāiet caur klintīm, jādzīvo klintīs, jāuzturas Cietņu alu tuvumā, nepieciešamības gadījumā jāzog barība no viņu akumulatoriem un, kad vien varēs, jābiedrojas ar citām emocionēm un jābarojas Saules gaismā
Bet galu galā viņi visi dabūs labu mācību un pēc tam lai dara, kā grib. Tad Dua būs gatava pat doties projām — bet tikai tad …
5b
Odīns bija klāt, kad piedzima mazā emocione. Bērns visādā ziņā bija pilnvērtīgs, taču Odīns nespēja par to īsti priecāties. Pat Trits, kas, kā jau paternam pienākas, cītīgi par mazo rūpējās, skaļi neizpauda savu sajūsmu.
Bija pagājis ilgs laiks, un Odīnam gandrīz šķita, ka Dua ir nozudusi pavisam. Taču projām devusies viņa nebija. Mīkstņi varēja doties projām tikai kopā ar visu triādi. Bet mājās Dua vairs nerādījās. Un tāpēc likās, ka viņa ir devusies projām, kaut gan tā tas nebija.
Odīns vienreiz bija viņu redzējis — tikai vienreiz, neilgi pēc tam, kad viņa, uzzinājusi, ka ir palīdzējusi radīt trešo bērnu, mežonīgā satraukumā bija aizbēgusi.
Klaiņādams pa virspusi muļķīgā cerībā, ka varbūt atradīs Duu, Odīns toreiz gāja garām emocioņu pulciņam, kas gozējās Saulē. Ieraudzījušas tuvumā racionāli, viņas sāka ķiķināt un koķeti izretinājās, savā stulbumā neko īpaši nedomādamas, tikai vēlēdamās parādīt, ka ir emociones.
Odīns pret viņām juta vienīgi nicinājumu, un viņa gludās aprises pat nenotrīcēja. Viņš domāja tikai par Duu — cik ļoti viņa atšķīrās no visām pārējām emocionēm. Dua nekad neizretinājās cita iemesla dēļ, kā vienīgi savas iekšējās nepieciešamības mudināta. Viņa nekad nemēģināja piesaistīt kāda uzmanību un tāpēc bija jo pievilcīgāka. Ja
-
Dua butu piebiedrojusies šim tukšgalvju baram, viņu viegli varētu pazīt (Odīns bija par to pārliecināts), jo viņa viena paliktu neizretinājusies, drīzāk gan sabiezinātos — tieši tāpēc, ka citas izrek tinājās.
Tā prātodams, Odīns pārlaida skatienu Saules apspīdētajām emocionēm un pamanīja, ka viena patiešām nav izretinājusies.
Odīns pagriezās un steigšus devās pie tās, neliekoties zinis par pārējām emocionēm, kas, mežonīgi spiegdamas, aizvirmuļoja sānis un izmisīgi čivināja, vairīdamās sajaukties cita ar citu, lai vismaz atklātībā un vēl racionāļa klātbūtnē tas nenotiktu.
Tā bija Dua. Viņa nemēģināja bēgt. Viņa palika uz vietas un klusēja.
— Dua, — Odīns pazemīgi sacīja, — vai tu nenāksi mājās?
— Man nav māju, Odīn, — Dua atbildēja. Ne dusmīgi, ne naidīgi — un tāpēc tas izklausījās jo draudīgāk.
— Dua, kā tu vari ļaunoties uz Tritu par to, ko viņš izdarījis? Tu taču zini, ka nabaga radījums nespēj domāt.
— Bet tu spēj, Odīn. Un tu aizņēmi manu apziņu, kamēr viņš sarīkojās mana ķermeņa barošanai, vai tā nebija? Tu saprati, ka vieglāk iemānīsi mani lamatās nekā Trits.
— Nē, Dua!
— Kā tad ne? Vai tu neizlikies, ka ļoti gribi mācīt mani, dot man zināšanas?
— Jā, bet es neizlikos, es patiešām to gribēju. Un ne tāpēc, lai palīdzētu Tritam. Es nezināju, ko Trits izdarījis.
— Es tam neticu.
Dua nesteigdamās aizplūsmoja projām. Odīns viņai sekoja. Nu viņi bija divi vien Saules sarkanīgajā starojumā.
Dua pagriezās pret Odīnu.
— Atļauj man uzdot tev vienu jautājumu, Odīn. Kāpēc tu gribēji mani mācīt?