— Tāpēc, ka gribēju, — Odīns sacīja. — Tāpēc, ka man patik mācīt un es labprātāk mācu, neka daru ko citu. Vienīgi pašam mācīties man patīk vēl labāk.
— Un saplūst, protams … Nekas, — Dua piemetināja, lai atvairītu viņa iebildumus. — Nesāc skaidrot, ka tu runā par prātu un nevis par instinktu. Ja tu tiešām teici taisnību par mācīšanas prieku, ja es tiešām varu tev ticēt, tad varbūt tu sapratīsi, ko es tev teikšu. Kopš es jūs pametu, Odīn, es esmu daudz ko uzzinājusi. Nav svarīgi, kā. Bet tā tas ir. No emociones manī vairs nav palicis nekā, izņemot fizioloģiju. Savā dziļākajā būtībā es visa esmu racionālis, vienīgi ceru, ka manī ir vairāk līdzjūtības nekā jūsos. Un es esmu uzzinājusi, Odīn, kas mēs patiesībā esam. Tu un es, un Trits, un visas citas triādes uz šīs planētas. Kas mēs patiesībā esam un vienmēr esam bijuši.
— Kas tad? — Odīns jautāja. Viņš bija sagatavojies mierīgi klausīties, cik vien ilgi vajadzēs, lai tikai Dua atgrieztos mājās kopā ar viņu, kad būs pateikusi savu sakāmo. Viņš lūgs piedošanu, darīs visu, ko viņa vēlēsies. Bet Duai katrā ziņā jāatgriežas, un Odīnam bija kaut kāda neskaidra, miglaina nojausma, ka viņai tas jādara labprātīgi.
— Kas mēs esam? īstenībā — gluži nekas, Odīn, — Dua bezrūpīgi, gandrīz smiedamās, sacīja. — Vai tas nav dīvaini? Cietņi ir vienīgā dzīvo būtņu suga šajā pasaulē. Vai viņi nav tev to mācījuši? Ir tikai viena suga, jo mēs, Mīkstņi, neesam īsteni dzīvi. Mēs esam mašīnas, Odīn. Tam tā jābūt, jo vienīgi Cietņi ir dzīvi. Vai viņi nav tev to mācījuši, Odīn?
— Bet, Dua, tās ir mujķības, — Odīns apmulsis nomurmināja.
Duas balss kļuva skarbāka.
— Jā, mašīnas, Odīn! Mašīnas, ko Cietņi izgalavo un paši vēlāk iznīcina! Viņi, Cietņi, ir dzīvi. Vienīgi viņi. Viņi daudz par to nerunā. Tas nav vajadzīgs. Viņi visi tāpat to zina. Bet es esmu iemācījusies domāt, Odīn, un no tā mazumiņa, ko zinu, esmu to izsecinājusi. Cietņi dzīvo ārkārtīgi ilgu mūžu, bet galu galā tomēr mirst. Viņiem vairs nedzimst bērni, jo Saule dod par maz enerģijas. Un, tā kā Cietņi mirst,.kaut arī reti, bet bērni viņiem nerodas nemaz, viņu skaits lēnām
arūk. Nav jaunu Cietņu, kas ienestu jaunas asinis nu jaunas domas, tādēļ vecajiem, ilgi dzīvojošajiem Cietņiem ir briesmīgi garlaicīgi. Un kā tu domā, Odīn, ko vini dara?
— Ko tad?
Tas viss bija sava veidā valdzinoši. Pretīgi un reizē valdzinoši.
— Viņi izgatavo mehāniskus bērnus, ko var mācīt. Tu pats, Odīn, teici, ka labprātāk māci, nekā dari ko citu, vienīgi pašam mācīties un, protams, saplūst tev patīk vēl labāk. Racionāļi ir izgatavoti ar Cietņu mentalitāti. Cietņi nesaplūst, un mācīties viņiem ir ārkārtīgi sarežģīti, jo viņi jau bezgala daudz zina. Kas gan cits viņiem atliek kā vienīgi mācīšanas prieks? Racionāļi ir radīti tikai vienam nolūkam — lai tos mācītu. Emociones un paterni ir radīti tāpēc, ka tie ir nepieciešami sevi atražojošai mašinērijai, kas izgatavo jaunus racionāļus. Un jauni racionāļi vienmēr ir vajadzīgi, jo vecie vairs nav derīgi, kad tiem iemācits viss iespējamais. Pēc tam kad racionāļi ir uzņēmuši visu, ko var, tos iznicina, bet ar gudru ziņu iepriekš tiem iemāca saukt iznīcināšanas procesu par «došanos projām». Un, protams, emociones un paterni dodas projām kopā ar racionāļiem. Pēc tam kad ar viņu palīdzību ir izveidota jauna triāde, viņi vairs nav vajadzīgi.
— Tas nav taisnība, Dua, — Odīns ar pūlēm izteica. Viņam nebija argumentu, ko likt pretī šai murgainajai shēmai, bet viņš bija cieši pārliecināts, ka Dua maldās. (Vai tomēr mazs šaubu tārpiņš dziļi iekšienē negremzās, ka varbūt šī pārliecība viņam jau pašā sākumā tikusi iedvesta? … Nē, noteikti nē, jo tad jau arī Duai būtu iedvests, ka tas nav taisnība … Bet varbūt viņa ir nepilnvērtīga emocione, kas nav pienācīgi apstrādāta un … Ak, kas tā par domu! Viņš ir tikpat dulns kā Dua.)
— Tu izskaties apjucis, Odīn, — Dua teica. — Vai tu tiešām esi pārliecināts, ka es maldos? Protams, tagad viņiem ir Pozitronu Sūknis un ir vai būs visa nepieciešamā enerģija. Drīz viņiem atkal radīsies bērni. Varbūt tas jau notiek. Un Mīkstņu mašīnas viņiem vairs nebūs vajadzīgas, un mēs visi tiksim iznīcināti, piedošanu, mēs visi dosimies projām.
— Nē, Dua! — Odīns dedzīgi sacīja, vairāk sev nekā viņai. — Es nezinu, kā tu esi nākusi uz šīm domām, bet Cietņi nav tādi. Mēs netiekam iznīcināti.
— Nemelo pats sev, Odīn! Viņi ir tādi. Sava labuma dēļ viņi ir gatavi iznīcināt veselu pasauli ar tās būtnēm, veselu Universu, ja būs vajadzīgs. Vai gan viņi kavēsies iznīcināt nedaudzus Mīkstņus, kas kļuvuši lieki? … Bet viņi ir pieļāvuši vienu kļūdu. Mašinērija ir mazliet samežģījusies, tin racionāļa prāts iekļuvis emociones ķermenī. Es esmu kreisā Eme, vai tu to zini? Mani tā sauca, kad biju bērns, un tā ir taisnība. Es spēju spriest kā racionālis un just kā emocione. Un, būdama šāds savienojums, es cīnīšos pret Cietņiem.
Odīns briesmīgi satraucās. Dua noteikti bija sajukusi, taču viņš neuzdrošinājās to pateikt. Viņam vajadzēja Duai kaut kā pielabināties un dabūt viņu atpakaļ uz mājām.
— Dua, mēs netiekam iznīcināti, kad dodamies projām, — Odīns sirsnīgi sacīja.
— Nē? Kas tad notiek?
— Es… es nezinu. Manuprāt, mēs ieejam citā pasaulē, labākā un laimīgākā, un kļūstam līdzīgi . .. līdzīgi… nu, daudz labāki, nekā esam.
Dua iesmējās.
— Kur tu to dzirdēji? Vai Cietņi tev to pateica?
— Nē, Dua. Es pats esmu nācis pie tādas pārliecības. Kopš tu esi aizgājusi, es par to esmu ļoti daudz domājis.
— Tad domā mazāk, un tu nebūsi tik dumjš! Nabaga Odīn! Ardievu! — Un Dua atkal aizplūsmoja projām. Viņa izskatījās ļoti nogurusi.
— Pagaidi, Dua! — Odīns iesaucās. — Vai tu tiešām nevēlies redzēt savu mazo viduvīti?
Dua neatbildēja.
— Kad tu atgriezīsies mājās? — Odīns kliedza.
Dua neatbildēja.
Un Odīns vairs nesekoja viņai, bet dziļi nelaimīgs nolūkojās, kā viņa nozūd tālumā.
Odīns neteica Tritam, ka sastapis Duu. Kāda tam būtu jēga? Un vairāk viņš Duu netika redzējis, kaut gan bieži uzturējās emocioņu iemīļotajās sauļošanās vietās, par spīti tam, ka šad tad tur parādījās viens otrs paterns un noraudzījās viņā
ar stulbām aizdomām. (Trits salīdzinājumā ar lielāko daļu paternu bija gara milzis.)
Duas prombūtne sāpēja ar katru dienu vairāk. Un ar katru dienu skaidrāk Odīns juta, ka viņu māc bailes par Duu. Bet viņš nezināja, kāpēc.
Reiz, kad Odīns atgriezās mājas alā, viņu tur gaidīja Lostens. Cietnis nopietni un pieklājīgi uzklausīja Tritu, kas viņam rādīja jauno bērniņu, pūlēdamies noturēt mazo miglas kamoliņu tā, lai tas nepieskartos Cietnim.
— Patiešām skaists bērns, Trit, — Lostens sacīja. — Viņas vārds ir Derala?
— Derola, — Trits izlaboja. — Es nezinu, kad pārnāks Odīns. Viņš ļoti daudz klaiņā apkārt…
— Te es esmu, Losten! — Odīns steidzīgi bilda. — Trit, aiznes bērnu, esi tik labs!
Trits paklausīja, un Lostens, acīm redzami atvieglots, pagriezās pret Odīnu.
— Tu droši vien esi ļoti laimīgs, ka nu triāde ir pabeigta, — viņš sacīja.
Odīns gribēja atbildēt ar kādu nenozīmīgu pieklājības frāzi, taču nespēja un nožēlojami klusēja. Pēdējā laikā viņa un Cietņu attiecības bija kļuvušas gandrīz biedriskas, viņš sāka neskaidri apzināties sevi līdzīgu Cietņiem un runāt ar tiem bez īpašas bijības. Bet Duas trakā iedoma bija visu sabojājusi. Odīns zināja, ka viņai nav taisnība, un tomēr tagad tuvojās Lostenam tikpat stīvi kā senās dienās, kad uzskatīja sevi par daudz zemāku radījumu nekā Cietņi, par… mašīnu?