— Vai tu esi redzējis Duu? — Lostens jautāja.
Tas bija īsts, nevis pieklājības pēc izteikts jautājums. Odīns to uzreiz juta.
— Tikai vienreiz, god … (Viņš gandrīz izteica «godājamais Cietni», it kā būtu bērns vai paterns.)
Tikai vienreiz, Lostcn. Viņa negrib atgriezties inājās.
— Viņai jāatgriežas, — Lostens klusu sacīja.
— Es nezinu, kā to panākt.
Lostens sadrūmis pavērās Odīnā.
— Vai tu zini, ko viņa dara?
Odīns neuzdrošinājās paskatīties uz Cietni. Vai viņš būtu uzzinājis par Duas trakajām teorijām? Kas gan tad notiks?
Odīns klusēdams deva noliedzošu zīmi.
— Viņa ir ārkārtīgi neparasta emocione, Odīn, — Lostens sacīja. — Tu taču to zini, vai ne?
— Jā, — Odīns nopūtās.
— Arī tu esi savā ziņā neparasts, tāpat Trits. Domāju, ka nevienam citam paternam pasaulē nebūtu pieticis ne drosmes un uzņēmības nozagt enerģijas bateriju, ne arī attapības to pieslēgt barotavai, kā izdarīja viņš. Jūsējā ir ārkārtīgi neparasta triāde, kādas, cik mums zināms, nekad vēl nav bijis.
— Pateicos!
— Bet, no otras puses, šāda triāde sagādā arī nepatikšanas, ar ko mēs nebijām rēķinājušies. Mēs gribējām, lai tu māci Duu, jo tas šķita vispiemērotākais veids, kā pamudināt viņu labprātīgi izpildīt savu funkciju. Mēs neparedzējām, ka tieši tajā brīdī Trits ievilinās viņu barotavā. Patiesību sakot, mēs nedomājām arī, ka viņa tik vētraini reaģēs uz faktu, ka Otra Universa pasaulei jāiet bojā.
— Man vajadzēja būt piesardzīgākam, atbildot uz viņas jautājumiem, — Odīns bēdīgi sacīja.
— Tas nebūtu līdzējis. Viņa pati to uzzināja. Mēs arī ar to nebijām rēķinājušies. Odīn, man ļoti žēl, bet man tev tas jāpasaka: Dua ir kļuvusi ārkārtīgi bīstama. Viņa mēģina apstādināt Pozitronu Sūkni.
— Kā gan viņa to var? Viņa taču netiek tam klāt, un, ja arī tiktu, viņai nepietiek zināšanu, lai kaut ko izdarītu.
— Viņa var tikt tam klāt. — Mirkli vilcinājies, Lostens turpināja: — Viņa paslēpjas alu sienās, kur ir drošībā no mums.
Pagāja krietns brīdis, kamēr Odīns īsti aptvēra Lostena vārdu nozīmi.
— Neviena pieaugusi emocione ne… Dua nekad to .. . — viņš izstomīja.
— Tomēr tā ir. Viņa to dara. Netērē laiku, to apstrīdēdams … Dua var iekļūt itin visur. No viņas neko nevar noslēpt. Viņa ir izpētījusi ziņojumus, ko mēs esam saņēmuši no Otra Universa. Tiešu pierādījumu mums nav, bet nekā citādi nav izskaidrojams tas, kas notiek.
— Ak, ak, ak! — Odīns šūpojās uz priekšu un atpakaļ, aiz kauna un bēdām kļuvis pilnīgi necaurredzams. — Vai Estvolds to zina?
— Vēl ne, — Lostens drūmi sacīja. — Taču, bez šaubām, viņš to uzzinās.
— Bet kam Duai vajadzīgi šie ziņojumi?
— Viņa tos izmanto, lai izstrādātu metodi, kā nosūtīt uz turieni pati savus ziņojumus.
— Bet viņa taču neprot ne šīs zīmes iztulkot, ne transferēt ziņojumus.
— Viņa mācās gan vienu, gan otru. Viņa par šiem ziņojumiem zina vairāk nekā pats Estvolds. Dua ir bīstams fenomens — emocione, kas spēj domāt un nepakļaujas kontrolei.
Odīns nodrebēja. Nepakļaujas kontrolei? Tā mēdz teikt par mašīnām!
— Tik ļauni nevar būt, — viņš sacīja.
— Tā ir. Viņa jau ir nosūtījusi vienu ziņojumu, un es baidos, ka viņa iesaka Otra Universa būtnēm apstādināt Pozitronu Sūkņa savu daļu. Ja tas tiks izdarīts pirms viņu Saules eksplodēšanas, mēs būsim bezpalīdzīgi.
— Bet tad …
— Viņa jāsavalda, Odīn.
— Bet… bet kā? Vai jūs gribat uzspridzināt … — Odīna balss aizlūza. Viņš neskaidri zināja, ka Cietņiem ir ierīces alu izveidošanai planētas pamatiezī, bet nu jau sen, kopš pasaules iedzīvotāju skaits bija sācis sarukt, tās tikpat kā vairs netika lietotas. Vai Cietņi būtu nolēmuši fiksēt Duas atrašanās vietu un uzspridzināt klinti kopā ar viņu?
— Nē! — Lostens noteikti sacīja. — Mēs nevaram iznīcināt Duu.
— Varbūt Estvolds …
— Arī Estvolds nevar viņu iznīcināt.
— Ko tad lai dara?
— Tu, Odīn, vienīgi tu vari palīdzēt. Mēs esam bezspēcīgi, tāpēc mums jāpaļaujas uz tevi.
— Uz mani? Bet ko es varu darīt?
— Domā par to, — Lostens uzstājīgā tonī sacīja. — Domā!
— Par ko?
— Vairāk es nevaru teikt, — Lostens atbildēja, izstarodams ciešanas. — Domā! Laika ir tik maz.
Viņš pagriezās un devās prom, kustēdamies neparasti ātri, it kā nebūtu drošs par sevi un baidītos pateikt pārāk daudz.
Odīns — izbiedēts, apjucis, izmisis — noraudzījās viņam pakaļ.
5c
Trits bija ļoti aizņemts. Bērni allaž prasīja daudz rūpju, bet pat divi mazi kreiseni un divi mazi labeņi kopā būtu vieglāk aprūpējami nekā viena mazā viduve — it īpaši tāda brīnišķīga viduve kā Derola. Viņu vajadzēja vingrināt un mierināt, pastāvīgi uzraudzīt, lai neiesūcas katrā priekšmetā, kam viņa pieskārās, pierunāt sabiezināties un atpūsties.
Trits ilgi nebija redzējis Odīnu un patiesībā nemaz pēc tā netiecās. Derola paņēma visu viņa laiku. Bet tad reiz Trits nejauši uzdūrās Odīnam, kad tas savas nišas kaktā tik saspringti kaut ko domāja, ka laistījās visās varavīksnes krāsās.
Piepeši Trits atcerējās.
— Vai Lostens bija dusmīgs Duas dēļ? — viņš jautāja. Odīns spēji atģidās.
— Lostens? … Jā, viņš bija dusmīgs. Dua dara lielu ļaunumu.
— Viņai vajadzētu atgriezties mājās, vai ne?
Odīns cieši palūkojās uz Tritu.
— Trit, — viņš sacīja, — mums Dua jāpārliecina atgriezties mājās. Bet vispirms mums viņa jāatrod. Tu to vari izdarīt. Tagad, kad mums ir mazs bērniņš, tavs paterna jutīgums ir ļoti augsts. Tu vari to izmantot, lai atrastu Duu.
— Nē, — Trits sašutis atbildēja. — Tas ir vajadzīgs Derolai. Nebūs pareizi to izmantot Duai. Turklāt, ja Dua negrib nākt mājās, kaut gan maza viduve ilgojas pēc viņas … un Dua pati arī kādreiz bija maza viduve … varbūt mēs iemācītos iztikt bez viņas.
— Bet, Trit, vai tu nekad vairs nevēlies saplūst?
— Nu, triāde tagad ir pabeigta.
— Tas vēl nav viss, ko dod saplūsme.
— Bet kur mums jāiet, lai viņu atrastu? Es esmu vajadzīgs mazajai Derolai. Viņa ir smalks bērniņš. Es negribu viņu atstāt.
— Cietņi gādās, lai Derola tiktu aprūpēta. Mēs abi dosimies uz Cietņu alām un sameklēsim Duu.
Trits domāja. Dua viņu neinteresēja. Viņu vairs neinteresēja pat Odīns. Bija vienīgi Derola. Viņš sacīja:
— Vēlāk. Vēlāk, kad Derola būs paaugusies. Tagad ne.
— Trit, mums jāatrod Dua, — Odīns uzstāja.
— Citādi… citādi mums atņems bērnus.
— Kas? — Trits jautāja.
— Cietņi.
Trits klusēja. Viņš nezināja, ko teikt. Kaut ko tādu viņš nekad nebija dzirdējis. Viņš nespēja to aptvert.
— Trit, mums jādodas projām, — Odīns sacīja.