— Tagad es zinu, kāpēc. Es esmu par to domājis kopš tā brīža, kad Lostens … Bet lai paliek. Arī Duai un tev jādodas projām. Tagad, kad es zinu, kāpēc, tu jutīsi, ka tas jādara, un es ceru… es domāju… Dua jutīs, ka arī viņai tas jādara. Un mums jādodas projām drīz, jo Dua apdraud pasaules eksistenci.
Trits kāpās atpakaļ.
— Neskaties uz mani tā, Odīn! Tu man liec … Tu mani spied …
— Es tevi nespiežu, Trit, — Odīns skumji sacīja. — Bet tagad es zinu, un tāpēc tev vajag… Taču mums jāatrod Dua.
— Nē, nē! — Trits izmisīgi mēģināja pretoties. Odīnā jautās kaut kas jauns un šausmīgs, un viņa paša pastāvēšana neglābjami tuvojās galam. Nebūs vairs ne Trita, ne rnazās viduves. Visiem citiem paterniem viņu mazās viduves bija ilgu laiku, bet Tritam tā būs gandrīz tūlīt jāzaudē.
Tas nebija taisnīgi. Ak, tas nebija taisnīgi!
— Tā ir Duas vaina, — Trits elsoja. — Lai viņa dodas projām pirmā.
Nesatricināmā mierā Odīns sacīja:
— Nē. Tas jādara mums visiem …
Un Trits zināja, ka tā ir… tā ir … tā ir …
6a
Dua jutās izdēdējusi, nosalusi, sarukusi. Kopš tās reizes, kad Odīns bija viņu atradis, viņa vairs nemēģināja atpūsties virspusē un uzsūkt Saules gaismu. Pie Cietņu baterijām viņa barojās neregulāri. Viņa baidījās palikt ilgi ārpus klints drošā patvēruma, tāpēc rija barību ātriem malkiem un nekad nepaguva paēst pietiekami.
Viņa pastāvīgi jutās izsalkusi, it īpaši kopš tā laika, kad uzturēšanās klintī sāka viņu nogurdināt. Bija tā, it kā viņa tagad tiktu sodīta par to, ka agrāk mēdza iziet virspusē tikai saulrietā un ēda tik maz.
Vienīgi doma par darāmo darbu deva Duai spēku panest nogurumu un izsalkumu. Reizēm viņai gandrīz gribējās, lai Cietņi viņu iznīcinātu — bet tikai pēc tam, kad viņa būs savu paveikusi.
Kamēr Dua atradās klintī, Cietņi bija bezspēcīgi. Dažreiz viņa tos sajuta ārpus klints. Cietņi bija nobijušies. Reizēm Duai likās, ka tie baidās par viņu, bet tā nevarēja būt. Kāpēc gan Cietņi lai baidītos viņas dēļ, baidītos, ka viņa dosies projām aiz barības trūkuma, aiz nespēka? Nē, Cietņi
baidījās no viņas, baidījās no mašīnas, kas nedarbojās tā, kā bija paredzēts; tāds brīnums viņus šausmināja, padarīja bezpalīdzīgus.
Dua uzmanīgi vairījās no Cietņiem. Viņa vienmēr zināja, kur tie atrodas, tādēļ tie nevarēja viņu ue notvert, ne aizkavēt.
Cietņi nevarēja vienlaikus būt visur. Turklāt Duai likās, ka viņas tuvumā Cietņu jau tā vājā -ajušanas spēja zūd pavisam.
Viņa izvirmuļoja no klints un pētīja no Otra Universa saņemto ziņojumu dublikātus. Cietņi nezināja, ka tieši tie Duu interesē. Ja arī viņi ziņojumus paslēptu, Dua tos tik un tā atrastu. Ja viņi los iznīcinātu, tam nebūtu nozīmes. Dua spēja tos atcerēties.
Sākumā Dua ziņojumus nesaprata, bet uzturēšanās klintīs vērta viņas uztveres spēju arvien asāku, tā ka vēlāk viņa it kā saprata bez saprašanas. Simboli, kuru nozīmi viņa nezināja, iedarbojās uz viņas sajūtām.
Dua atlasīja dažas zīmes un nolika tajā vietā, no kurienes tās varēja nokļūt Otrā Universā. Šīs zīmes bija B-A-Z-I-A-S. Duai nebija ne jausmas, ko tās varētu nozīmēt, bet to izskats iedvesa viņai baiļpilnu nemieru, un viņa centās šo sajūtu ielikt savā ziņojumā. Varbūt Otra Universa būtnes, to pētījot, arī jutīs bailes un nemieru.
Kad pienāca atbildes, Dua tajās juta satraukumu. Visas atbildes viņa nesaņēma. Dažreiz Cietņi tās atrada pirmie. Droši vien tagad viņi zināja, ko Dua dara. Taču viņi neprata iztulkot simbolus, nespēja pat sajust emocijas, ko tie pauda.
Tādēļ Dua neraizējās. Lai Cietņi zina, tie viņu nenotvers, kamēr viņa savu būs padarījusi.
Dua gaidīja ziņojumu, kurā būtu emocijas, ko viņa gribēja saņemt. Tas pienaca: SŪKNIS SLIKTS.
Tajā bija bailes un naids. Tieši to Dua bija gribējusi. Viņa nosūtīja to atpakaļ izvērstākā formā — vairāk baiļu, vairāk naida … Tagad Otra Universa būtnes sapratīs. Tagad viņas apstādinās Sūkni. Cietņiem būs jāmeklē cita izeja, cits enerģijas avots, no Otra Universa viņi to! vairs nesaņems, un visi daudzie tūkstoši turienes! radījumu neaizies bojā.
… Ieslīgusi tādā kā transā, Dua ilgi kvernēja klintī. Viņa izmisīgi alka pēc barības un gaidīja brīdi, kad varēs izlīst laukā un piekļūt pie Cietņu akumulatora. Bet vēl kaislāk viņa vēlējās, lai šis akumulators būtu tukšs. Viņa vēlējās izsūkt no tā pēdējo barības drusciņu un zināt, ka enerģija vairāk nepienāks un viņas uzdevums ir paveikts.
Beidzot Dua iznira no klints un pārdroši ilgi palika ārā, iesūkdama sevī vienas baterijas saturu. Viņa gribēja to iztukšot līdz pēdējam, pārliecināties, ka tā vairs neuzpildās, bet… enerģijas avots bija neizsīkstošs … neizsīkstošs …
Dua saviļņojās un riebumā atrāvās no baterijas. Tātad Pozitronu Sūknis joprojām darbojās. Vai viņas ziņojumi nebija pārliecinājuši Otra Universa radījumus izbeigt sūknēšanu? Vai viņi tos nebija saņēmuši? Vai nebija sapratuši to nozīmi?
Viņai jāmēģina vēlreiz. Jāpasaka tas skaidrāk par skaidru. Viņa ietvers ziņojumā visas simbolu kombinācijas, kas likās viešam briesmu sajūtu, visas kombinācijas, kas varētu aiznest uz Otru Universu lūgumu izbeigt sūknēšanu.
Dua sāka izmisīgi atveidot simbolus metālā, bez apdoma izmantodama enerģiju, ko tikko bija uzsūkusi no baterijas, līdz tā visa bija iztērēta un viņa jutās tik nogurusi kā vēl nekad.
SŪKNIS NĒ IZBEIGT NE IZBEIGT MĒS NĒ IZBEIGT SŪKNIS MĒS NĒ DZIRDĒT BRIESMAS NĒ DZIRDĒT NĒ DZIRDĒT JŪS IZBEIGT LUDZU IZBEIGT JŪS IZBEIGT TAD MĒS IZBEIGT LŪDZU JŪS IZBEIGT BRIESMAS BRIESMAS BRIESMAS IZBEIGT IZBEIGT JŪS IZBEIGT SŪKNIS
Tas bija viss, ko viņa varēja darīt. Viņā vairs nebija nekā, vienīgi plosošas sāpes. Viņa nolika ziņojumu vietā, no kurienes to varēja transferēt, negaidīja, lai Cietņi to neviļus nosūtītu. Slīgdama mokpilnā miglā, viņa manipulēja ar slēdžiem, kā bija redzējusi darām Cietņus, brīnumainā kārtā atrazdama sevī vēl enerģiju to paveikt.
Ziņojums izgaisa skatienam un tāpat pagaisa ala purpursārtā reiboņa mirgā. Viņa… devās projām … zaudējusi pēdējos spēkus …
Odīn … Tri …
6b
Odīns nāca. Viņš plūsmoja tik ātri kā vēl nekad. Viņš bija sekojis Trita saasināto jutekļu uztverei, bet tagad jau atradās pietiekami tuvu, lai arī pats ar saviem trulākajiem jutekļiem samanītu Duu. Viņš juta, kā plaiksnījot dziest Duas apziņa, un steidzās pie viņas, bet Trits sparīgi klunkuroja nopakaļ, elsdams un saukdams: — Ātrāk! Ātrāk! …
Odīns atrada Duu sabrukušu, tik tikko dzīvu, sarāvušos tik maziņu, kādu viņš pieaugušu emocioni nekad vēl nebija redzējis.
— Trit, — Odīns sacīja, — atnes šurp bateriju! Nē, nē, nemēģini nest viņu! Viņa ir pārāk izretināta. Ja viņa iesūksies grīdā …
Tagad šeit sāka pulcēties arī Cietņi. Viņi, protams, bija nokavējušies, jo nespēja tālumā sajust citas dzīvības formas. Ja nebūtu atsteigušies Odīns ar Tritu, būtu bijis par vēlu Duu glābt. Viņa nebūtu devusies projām, viņa būtu patiešām gājusi bojā … un … un reizē ar viņu būtu iznīcināts kas vairāk, nekā viņa pati apzinājās.
Tagad, kad Dua, uzņemot enerģiju, lēnām atguva dzīvības spēkus, Cietņi klusēdami stāvēja līdzās.
Odīns izslējās — tas bija cits, jauns Odīns, kurš precīzi zināja, kas notiek. Ar dusmīgu žestu viņš valdonīgi pavēlēja Cietņiem aiziet… un tie paklausīja. Klusēdami. Neiebilzdami.