Dua sakustējās.
— Vai ar viņu viss kārtībā, Odīn? — Trits jautāja.
— Klusu, Trit! — Odīns sacīja. — Dua?
— Odīn? — Dua saviļņodamās čukstēja. —Man likās, ka esmu devusies projām.
— Vēl ne, Dua. Vēl ne. Vispirms tev jāpaēd un jāatpūšas.
— Vai arī Trits ir šeit?
— Te es esmu, Dua, — Trits sacīja.
— Nemēģiniet mani nest atpakaļ, — Dua sacīja. — Viss ir galā. Es esmu izdarījusi, ko gribēju. Pozitronu Sūknis drīz … drīz beigs darboties, es esmu par to pārliecināta. Cietņiem joprojām būs vajadzīgi Mīkstņi, un viņi rūpēsies par jums abiem vai vismaz par bērniem.
Odīns neteica ne vārda un aizliedza runāt arī Tritam. Viņš ļāva enerģijai lēnām, ļoti lēnām ieplūst Duā. Laiku pa laikam viņš atslēdza bateliju, lai Dua mazliet atpūstos, tad atkal turpināja barot viņu.
— Pietiek, pietiek … — Dua sāka murmināt. Viņas substance mutuļoja arvien spēcīgāk.
Tomēr Odīns joprojām baroja viņu.
— Dua, — viņš beidzot ierunājās. — Tev nebija taisnība. Mēs neesam mašīnas. ,Es skaidri zinu, kas mēs esam. Es būtu atnācis pie tevis ātrāk, ja būtu to uzzinājis agrāk, bet es to sapratu tikai pēc lam, kad Lostens lūdza mani domāt. Un es domāju, domāju ļoti intensīvi. Taču pat tā tas iznāca gandrīz pāragri.
Dua ievaidējās, un Odīns uz brīdi apklusa.
— Klausies, Dua, — viņš turpināja. — Patiešām, eksistē tikai viena dzīvu būtņu suga. Cietņi ir vienīgie dzīvie radījumi pasaulē. Tu to apjauti, un tiktāl tev bija taisnība. Bet tas nenozīmē, ka Mīkstņi nebūtu dzīvi; tas tikai nozīmē, ka mēs piederam pie tās pašas vienīgās sugas, Mīkstņi ir Cietņu nenobriedušās formas. Vispirms mēs esam Mīkstņu bērni, tad pieauguši Mīkstņi, pēc tam Cietņi. Vai tu saproti?
— Ko? Ko? — Trits apjucis iesaucās.
— Ne tagad, Trit, — Odīns sacīja. — Ne tagad. Gan arī tu sapratīsi, bet šobrīd es stāstu Duai. — Viņš visu laiku vēroja Duu, kuras substance pamazām kļuva necaurspīdīga.
— Redzi, Dua, — Odīns teica, — ikreiz, kad mēs saplūstam, ikreiz, kad triāde saplūst, mēs kļūstam par Cietni. Katrs Cietnis. ietver sevī trīs Mīkstņus, tāpēc viņš ir ciets. Saplūsmes laikā, kad apziņa zudusi, mēs esam Cietnis. Bet tikai uz laiku, un pēc tam mēs to neatceramies. Mēs nevaram ilgi palikt par Cietni, mums jāatgriežas. Bet visu savu mūžu mēs turpinām attīstīties, un šai attīstībai ir vairākas pakāpes. Katrs piedzimušais bērns iezīmē jaunu pakāpi. Pēc trešā bērna — mazās emociones rašanās mūsu attīstība sasniedz pēdējo pakāpi, kad racionāļa prāts viens pats, bez abiem pārējiem, spēj atcerēties šos Cietņa eksistences brīžus. Tad un tikai tad viņš spēj vadīt saplūsmi tā, ka tajā rodas pastāvīgs Cietnis un triāde sāk dzīvot jaunu, vienotu dzīvi, kurā galvenais ir mācīšanās un intelekts. Es tev jau tiku teicis, ka došanās projām ir līdzīga piedzimšanai no jauna. Toreiz es vēl visu īsti nesapratu, bet tagad zinu.
Dua raudzījās Odīnā un pūlējās smaidīt.
— Kā tu vari tam ticēt, Odīn? Ja tas tā būtu, vai tad Cietņi nebūtu tev to jau sen pateikuši? Un arī mums visiem?
— Viņi to nevarēja, Dua. Kādreiz, sensenos laikos, saplūsmē notika tikai ķermeņu atomu savienošanās. Bet evolūcija pamazām attīstīja prātu. Uzklausi mani, Dua: saplūsme nozīmē arī prātu savienošanos, un to panākt ir daudz grūtāk, daudz sarežģītāk. Lai pilnīgi un uz visiem laikiem sakausētu kopā triādes locekļu prātus, racionālim jāsasniedz noteikts attīstības līmenis. Tas ir sasniegts tad, kad viņš pilnīgi patstāvīgi izprot visas parādības un likumsakarības, kad viņa prāts ir kļuvis pietiekami ass, lai atcerētos, kas noticis līdzšinējo saplūsmju laikā. Ja racionālim to pateiktu, viņa attīstība apstātos un nebūtu iespējams pareizi noteikt pēdējās, galīgās saplūsmes laiku. Cietnis izveidotos nepilnvērtīgs. Kad Lostens lūdza mani domāt, viņš ļoti riskēja. Pat tas varēja … ceru, ka ne … Attiecībā uz mums, Dua, tas ir īpaši svarīgi. Paaudžu paaudzēm Cietņi ir ļoti rūpīgi veidojuši triādes, lai rastos sevišķi gudri Cietņi, un mūsu triāde bija vislabākā, kāda tiem jebkad bijusi. It īpaši tu, Dua. It īpaši tu. Lostens senāk bija triāde, kurā tu piedzimi kā viduve. Daļa no viņa bija tavs paterns. Viņš tevi labi pazina. Viņš tevi atveda pie Trita un manis.
Dua izslējās. Viņas balss bija gandrīz normāla.
— Odīn! Vai tu to visu stāsti, lai mani nomierinātu?
— Nē, Dua! — iejaucās Trits. — Es arī to jūtu. Es arī. Es skaidri nezinu, ko, bet es to jūtu.
— Tā ir, Dua, — Odīns sacīja. — Arī tu to jutīsi. Vai tu nesāc atcerēties, ka mūsu saplūsmes laikā esi bijusi Cietnis? Vai tu nevēlies saplūst tagad? Pēdējo reizi? Pašu pēdējo reizi?
Odīns pacēla Duu. Viņa drudžaini trīcēja un, kaut arī mazliet pretojās, sāka izretināties.
— Ja tas, ko tu stāsti, ir taisnība, Odīn, — viņa izdvesa, — ja mums jākļūst par Cietni, tad man šķiet, ka mēs būsim svarigs Cietnis. Vai ne?
— Pats svarīgākais. Labākais, kāds jebkad radies. Tā tiešām būs … Trit, nostājies tur! Tā nav šķiršanās, Trit! Mēs būsim kopā, kā vienmēr esam vēlējušies. Dua arī. Tu, Dua, arī.
— Tad mēs varēsim pārliecināt Estvoldu, ka Sūknis jāapstādina. Mēs piespiedīsim …
Sākās saplūsme. Cits pēc cita atkal ienāca Cietņi, lai būtu klāt svarīgajā brīdī. Odīns redzēja viņus neskaidri, jo sāka ieplūst Duā.
Tas nebija tā kā citās reizēs. Nekādas ekstāzes. Tikai maiga, vēsa, pilnīgi mierīga kustība. Odīns juta, ka kļūst par Duas daļu, un šķita, ka visa pasaule ieplūst viņa /viņas saasinātajās sajūtās. Pozitronu Sūknis joprojām vēl darbojās… viņš/ viņa to skaidri sajuta … Kāpēc tas vēl darbojās?
Viņš bija arī Trits, un rūgta zaudējuma sajūta ar dzeļošu asumu piepildīja viņa/viņas/viņa apziņu. Ak, mani bērniņi …
Un viņš iekliedzās. Tās bija pēdējais kliedziens ar Odīna apziņu, taču tai pašā laikā tas bija Duas kliedziens.
— Nē, mēs nevarēsim pārliecināt Estvoldu. Mēs esam Estvolds. Mēs …
Kliedziens, kas bija un reizē nebija Duas kliedziens, aprāvās, un Duas vairs nebija. Un nekad vairs nebūs. Nebūs arī ne Odīna, ne Trita.
7abc
Estvolds panācās uz priekšu un ar vibrējošiem gaisa viļņiem skumji sacīja gaidošajiem Cietņiem: — Tagad es vienmēr būšu kopā ar jums. Un ir tik daudz ko darīt…
III. …CĪNĀS VELTĪGI?
Selēna Lindstroma starojoši smaidīja un soļoja atsperīgā, it kā lēkājošā gaitā, kas pirmajā brīdī tūristus pārsteidza, bet drīz vien tika atzīta par savdabīgi graciozu.
— Laiks ieturēt lenču, — viņa jautri sacīja. — Viss pašražots, lēdijas un džentlmeņi. Varbūt garša jums liksies neparasta, bet kaloriju saturs ir augsts… Lūdzu šeit, ser! Domāju, jums nebūs nekas pretī sēdēt kopā ar dāmām … Vienu mirkli! Vietu pietiks visiem … Piedodiet, dzērienus jūs varēsiet izvēlēties, bet pamatēdiens būs viens. Teļa cepetis… Nē, nē! Kā smarža, tā konsistence ir mākslīgi radīta, bet tas patiešām nav slikts.
Tad, viegli nopūzdamās, apsēdās arī viņa pati, un starojošais smaids viņas sejā kļuva mazlietiņ blāvāks.
Viens no tūristiem nosēdās viņai pretī.
— Vai jums nebūs iebildumu? — viņš jautāja.
Selēna pavērās vīrietī ar ašu, pētījošu skatienu.
Viņai piemita spēja ātri novērtēt cilvēkus, un šis nelikās nepatīkams.