— Nepavisam, — viņa sacīja. — Bet vai tad jūs neesat kopā ar kādu šajā grupā?
Vīrietis papurināja galvu.
— Nē. Es esmu viens. Un, pat ja tā nebūtu, es sevišķi nejūsmoju par zemiķu sabiedrību.
Selēna atkal palūkojās uz viņu. Vīrietim bija gadu piecdesmit, un viņš izskatījās noguris, vienīgi spožās, zinātkārās acis šķita jauneklīgas. Tas neapšaubāmi bija gravitācijas sloga nomāktais Zemes cilvēks.
— «Zemiķis» ir Mēness izteiciens, turklāt ne visai jauks, — viņa sacīja.
— Es pats esmu no Zemes, — vīrietis atbildēja, — un tādēļ, man šķiet, droši varu to lietot. Ja vien jus neiebilstat.
Selēna paraustīja plecus, it kā teikdama: «Dariet, kā vēlaties.»
Acis viņai bija mazliet austrumnieciskas kā daudzām Mēness sievietēm, bet mati zaigoja medus krāsā un deguns bija paprāvs. Viņa nenoliedzami bija pievilcīga, nekādā ziņā nebūdama klasiski skaista.
Zemietis raudzījās uz vārda plāksnīti, ko Selēna nēsāja piespraustu pie blūzes kreisajā pusē virs augsto, ne pārāk lielo krūšu izliekuma. Selēna juta, ka viņš patiešām skatās uz plāksnīti, nevis uz krūtīm, kaut gan, gaismai krītot attiecīgā leņķī, blūze kļuva puscaurspīdīga un zem tās nekāda cita apģērba nebija.
— Vai šeit ir daudz Selēnu? — viņš jautāja.
— O jā. Simtiem. Arī Sintijas, Diānas un Artemīdas. Selēna ir mazliet apnicīgs vārds. Pusi no Selēnām, ko es pazīstu, sauc par Sellām un otru pusi par Enijām.
— Un kas esat jūs?
— Ne viena, ne otra. Es esmu Selēna — ar visām trim zilbēm. SE-LE-NA, — viņa sacīja, skaidri izrunādama katru zilbi, — tiem, kas sauc mani vārdā.
Zcmieša sejā parādījās smaids — mazliet neveikls, it kā viņš nebūtu radis smaidīt.
— Un ja kāds pajautā, vai jūs sastāvat no se lēna?
— Otrreiz viņš to nejautās! — Selēna atcirta
— Bet vispār jautā gan?
— Muļķu pasaulē netrūkst.
Pie galdiņa bija pienākusi oficiante un ar ātrām,
līganām kustībām nolika viņiem priekšā šķīvjus.
Zemietis bija acīm redzami sajūsmināts. Viņš teica oficiantei:
— Jums tie lidināt nolidinās uz galda.
Oficiante pasmaidīja un aizgāja tālāk.
— Neiedomājieties tikai jūs darīt tāpat, — Selēna sacīja. — Viņa ir pieradusi pie mūsu gravitācijas un prot tai piemēroties.
— Bet, ja es mēģinātu, man viss nokristu zemē? Jā?
— Jūs pamatīgi izblamētos.
— Labi, es nemēģināšu.
— Pilnīgi iespējams, ka drīz vien kāds to mēģinās. Un šķīvis izlidos no rokas, viņš pūlēsies to saķert, bet nevarēs un pats novelsies no krēsla. Es vienmēr tūristus brīdinu, bet tas nelīdz, viņi tikai vēl vairāk apjūk. Visi pārējie smejas, tas ir, tūristi. Mēs tādas ainas esam redzējuši pārāk bieži un nesaskatām tur nekā jocīga, vienīgi lieks uzkopšanas darbs.
Zemietis uzmanīgi cēla dakšiņu pie mutes.
— Jums taisnība. Pat visvienkāršākās kustības šķiet ērmotas.
— Jūs diezgan ātri pieradīsiet. Vismaz ēšanas iemaņas apgūsiet. Staigāt ir grūtāk. Es nekad vēl neesmu redzējusi Zemes cilvēku, kas būtu spējīgs šeit skriet. Pa īstam skriet.
Kādu brīdi viņi ēda klusēdami. Tad vīrietis jautāja:
— Ko nozīmē šis L? — Viņš atkal skatījās uz Selēnas vārda plāksnīti. Tur bija rakstīts: «Selēna Lindstroma L.»
— Tas nozīmē «Luna», — viņa vienaldzīgi atbildēja, — lai es atšķirtos no imigrantiem. Es esmu šeit dzimusi.
— Patiešām?
— Kas tur ko brīnīties? Jau vairāk nekā pusgadsimtu šeit dzīvo un strādā cilvēki. Vai jīis domājat, ka bērni viņiem nedzimst? Dažiem, kas paši te dzimuši, tagad ir jau mazbērni.
— Cik jums gadu?
— Trīsdesmit divi.
Zemietis pārsteigts palūkojās viņā, tad nomurmināja:
— Ak jā, protams.
Selēna uzrāva uzacis.
— Tātad jūs saprotat? Vairumam zemiešu tas ir jāpaskaidro.
— Es zinu pietiekami daudz, lai apjēgtu, ka lielākā daļa ārējo novecošanās pazīmju, kā, piemēram, vaigu noļukšana un krūšu nokarāšanās, ir gravitācijas spēka nenovēršamā uzvara pār audiem. Tā kā uz Mēness gravitācija ir sešreiz mazāka nekā uz Zemes, patiešām nav grūti saprast, ka cilvēki šeit ilgi izskatās jauni.
— Tikai izskatās, — Selēna sacīja. — Tas nenozīmē, ka mēs šeit būtu nemirstīgi. Mūža ilgums ir apmēram tāds pats kā uz Zemes, bet lielākā daļa no mums vecumā jūtas mundrāki.
— Tas, protams, ir ieguvums … Taču par to tiek arī pienācīgi samaksāts, man šķiet. — Viņš tikko bija iedzēris pirmo malku kafijas. — Jums jādzer šis … — Zemietis saminstinājās, meklēdams piemērotu vārdu, un to, kas prasījās uz mēles, tā arī nepateica.
— Mēs varētu importēt produktus un dzērienu no Zemes, — Selēna uzjautrināta sacīja, — be nelielā daudzumā, tā ka to pietiktu tikai niecīgai daļai no mums un neilgu laiku. Nav jēgas lieki noslogot kuģus, ja varam tos izmantot svarīgākām vajadzībām. Turklāt mēs esam pieraduši pie šīs suslas. Vai varbūt jūs gribējāt to apzīmēt ar vēl spēcīgāku vārdu?
— Kafiju ne, — zemietis atbildēja. — Es nolēmu to pataupīt ēdienam. Šī tiešām ir susla … Sakiet, mis Lindstroma, kāpēc tūristu maršrutā nav ietverts protonu sinhrotrons?
— Protonu sinhrotrons? — Selēna beidza dzert savu kafiju un lēnām pārlaida skatienu telpai, it kā apsvērtu, vai nav laiks aicināt visus celties no galda. — Tas ir Zemes īpašums un tūristiem netiek rādīts.
— Jūs gribat teikt, ka tas nav pieejams arī ķiniešiem?
— O nē. Nekā tamlīdzīga. Lielākā daļa sinhrotrona perspnāla ir lunieši. Tikai noteicēja pār to ir Zemes valdība. Tūristus tur neielaiž.
— Man ļoti gribētos to redzēt, — zemietis sacīja.
— Ticu, ka gribētos… Bet jūs esat atnesis man veiksmi: neviens nesūdzas par ēdienu, neviens no šīs sasodītās publikas nav nogāzies uz grīdas.
Selēna piecēlās un sacīja:
— Lēdijas un džentlmeņi, pēc apmēram desmit minūtēm mēs dosimies tālāk. Lūdzu, atstājiet uz galdiem visu, kā ir. Tie, kas vēlas, var sakārtoties tualetes istabās. Tagad mēs apskatīsim pārtikas ražošanas fabrikas, no kuru produkcijas tiek gatavotas tādas maltītes, kādu jūs tikko ieturējāt.
Selēnas dzīvoklis, protams, bija mazs un šaurs, h I savdabīgi izveidots un labiekārtots. Visos trīs logos bija redzama zvaigžņu panorāma; tā lēnām mainījās, zvaigznēm virknējoties. arvien jaunās grupās, kam nebija ne mazākās līdzības ar reāliem zvaigznājiem. Kad Selēna vēlējās, jebkuru no logiem varēja pārslēgt uz teleskopisku palielinājumu.
Berons Nevils šīs zvaigžņu ainas nevareja ciest. Viņš vienmēr mēdza pikti tās izslēgt un sacīja: <vKā tev tas var patikt? Tu esi vienīgā no maniem paziņām ar tik sliktu gaumi. Nerodas taču pat ilūzija, ka šie miglāji un zvaigžņu kopas reāli eksistētu.»
Un Selēna, vēsi paraustījusi plecus, mēdza atbildēt: «Ko nozīmē eksistēt? Kā tu zini, vai tās zvaigznes ārpusē patiešām eksistē? Manī šis skats vieš brīvības un kustības sajūtu. Kāpēc gan pati savā dzīvoklī es nevarētu to atļauties?»
Tad parasti Nevils kaut ko nomurmināja un negribīgi taisījās panorāmas ierīci atkal ieslēgt, bet Selēna sacīja: «Lai paliek.»
Mēbeles bija viegli noapaļotas formas, un sienas rotāja klusinātos, neuzbāzīgos toņos ieturēti dekori. Nekur nebija attēlots nekas tāds, ko varētu saukt par dzīvu būtni.