«Dzīvu būtņu vieta ir uz Zemes,» Selēna mēdza teikt, «nevis uz Mēness.»
Arī tagad, atgriezusies mājās, viņa tur sastapa Neviļu. Berons zvilnēja uz vieglā dīvāna ar vienu sandali kājā. Otra bija nomesta līdzās uz grīdas, un sārtas svītras uz viņa vēdera tieši virs nabas liecināja, ka nupat viņš domīgi kasījis šo vietu.
— Uzvāri kafiju, Bcron, esi tik labs! — Se lēna sacīja un ar graciozu kustību veikli izslīdēj no savām drēbēm. Atviegloti nopūzdamās, viņa Jāva tām nokrist uz grīdas un ar kāju iespēra kaktā.
— Cik brīnišķīgi no tām atbrīvoties! — viņa nopriecājās. — Tas manā darbā ir visnepatīkamākais, ka jāģērbjas kā zemiķim.
Nevils rosījās virtuves nišā. Viņš nepievērsa Selēnas vārdiem uzmanību, jo bija tos dzirdējis ne reizi vien.
— Kas noticis ar tavu ūdens apgādi? — viņš jautāja. — Krāns tik tikko pil.
— Jā? — viņa attrauca. — Nu, laikam es būšu pārtērējusi limitu. Esi pacietīgs!
— Vai šodien bija kādas nepatikšanas?
Selēna paraustīja plecus.
— Nē. Tas pats, kas vienmēr. Skaties, kā viņi klunkurodami staigā, izliekas ar patiku ēdam mūsu barību un droši vien gaida, vai neaicinās viņus izģērbties … Tā tikai vēl trūka! Pretīgi pat iedomāties.
— Vai tu sāc kļūt klīrīga? — Berons uzlika uz galda divas mazas tasītes ar kafiju.
— Sai gadījumā tā nemaz nav klīrība. Viņi ir krunkaini, ļengani, uzburbuši un baciļu pilni. Kaut arī izgājuši karantīnu, tik un tā viņi ir baciļu pilni… Kas tev jauns?
Berons papurināja galvu. Lunietim viņš bija neparasti smagnējs, un paradums pastāvīgi turēt acis šauri piemiegtas piešķīra viņa sejai gandrīz īgnu izteiksmi. Citādi viņa vaibsti bija samērīgi un, pēc Selēnas domām, visai glīti.
— Nekā sevišķa, — viņš sacīja. — Mēs joprojām gaidām pilnvaroto maiņu. Jāredz, kas par putnu ir šis Gotšteins.
— Vai viņš var sagādāt grūtības?
— Ne lielākas, kā jau ir. Galu galā, ko viņi var i /.darīt? Iesūtīt spiegu? Nav iespējams nomaskēt zemiķi par lunieti. — Un tomēr Berons izskatījās noraizējies.
Selēna iesūca malku kafijas un vērīgi palūkojās viņā.
— Arī lunieši pēc savas pārliecības var būt zemiķi.
— Jā gan, bet kā lai zina, kuri tie ir. Dažreiz man liekas, ka es nevaru uzticēties… Nu, lai paliek. Es izšķiežu neticami daudz laika savam
inhrotrona projektam un netieku uz priekšu. Vienmēr atrodas kaut kas svarīgāks.
— Droši vien viņi neuzticas tev un ne bez pamata. Nevajag staigāt apkārt ar tādu sazvērniecisku ģīmi!
— Es to nemaz nedaru. Ar vislielāko prieku es aizietu no sinhrotrona un nekad vairs tur neatgrieztos, bet tad viņiem patiešām rastos aizdomas … Ja tu esi pēc velna šķiedusies ar ūdeni, Selēna, tad diez vai mēs varam cerēt uz otru tasīti.
— Nē, nevaram. Bet, ja runājam par ūdeni, tad tu pats esi palīdzējis man to pārtērēt. Pagājušo nedēļu tu šeit divreiz gāji zem dušas.
— Es tev aizdošu no savējā. Nezināju, ka tu tik smalki rēķini.
— Ne jau es — mans ūdens mērītājs.
Selēna pabeidza dzert savu kafiju un domīgi vērās tukšajā tasītē.
— Viņi, šie tūristi, vienmēr šķobās, dzerot mūsu kafiju, — viņa sacīja. — Un es tā arī īsti nesaprotu, kāpēc. Man tā garšo labi. Vai tu, Beron, esi kādreiz dzēris Zemes kafiju?
— Nē, — viņš īsi atteica.
— Es esmu. Vienreiz. Kāds tūrists bija slepeni ievedis paciņas ar tā saukto beznosēdumu kafiju.1 Viņš man piedāvāja dažas, cerēdams uz… nu, zināmu laipnību … Acīmredzot uzskatīja, ka viņa kafija ir tā vērta.
— Un tu to paņēmi?
— Aiz ziņkārības. Tā bija rūgta, ar metālisku piegaršu. Man tā likās pretīga. Tad es šim tūristam pateicu, ka lunieši nemēdz ielaisties tādos sakaros ar zemiešiem, un viņš pats kļuva rūgts, ar metālisku piegaršu.
— Tu man to nekad neesi stāstījusi. Viņš taču nemēģināja uzmākties, ko?
— Patiesībā, kas tev par daļu? Nu, nē, viņš to nedarīja. Ja, par spīti nepierastajai gravitācijai, būtu mēģinājis, tad izlidotu no manas istabas kā korķis un atjēgtos pirmajā koridorā.
— Ak jā, — Selēna turpināja. — Šodien man piestāja vēl viens zemiķis. Par varēm gribēja sēdēt pie mana galdiņa.
— Un ko viņš piedāvāja apmaiņai pret to, ko tu tik delikāti dēvē par «zināmu laipnību»?
— Sēdēja kopā ar mani, un viss.
— Un blenza uz tavām krūtīm?
— Tāpēc jau tās ir, taču viņš to nedarīja. Viņš blenza uz manu vārda plāksnīti… Starp citu, nav svarīgi, ko viņš izfantazējās. Vēlmes var būt visādas, bet man tās nav jāizpilda. Vai tiešām tiiļ domā, ka es kāroju likties gultā ar zemieti? Redzēt, kā viņš nomokās, pūlēdamies piemēroties gravitācijas laukam, pie kura nav pieradis? Iespējams, ka tādi gadījumi ir bijuši, bet ne ar mani, un nekā laba es par šādiem romāniem neesmu dzirdējusi. Skaidrs? Vai varu atgriezties pie šī zemiķa? Viņam ir tā ap piecdesmit. Un acīmredzot nav bijis nekāds skaistulis pat divdesmit
gadu vecumā. Tomēr izskatās visai interesants.
— Labi. Portrets man nav vajadzīgs. Kas tad ir ar viņu?
— Viņš jautāja par protonu sinhrotronu!
Nevils pietrūkās kājās un mazliet salīgojās —
uz Mēness pēc straujas kustības tas bija gandrīz neizbēgami.
— Ko tieši viņš jautāja?
— Neko. Kāpēc tu tā uztraucies? Tu lūdzi mani vienmēr pastāstīt, ja kāds tūrists izturas neparasti, un šis gadījums man šķita neparasts. Nekad aglak man neviens nav jautājis par sinhrotronu.
— Nu, labi. — Nevils brīdi klusēja, tad normālā balsī vaicāja: — Kāpēc viņš interesējās par sinhrotronu?
— Man nav ne jausmas, — Selēna atteica.
Viņš tikai jautāja, vai nevarētu to apskatīt.
Iespējams, ka viņš ir tūrists, kas interesējas par zinātni. Bet varbūt viņš gluži vienkārši gribēja ieinteresēt mani.
— Un, šķiet, to panāca. Kā viņu sauc?
— Nezinu. Es nepajautāju.
— Kāpēc ne?
— Tāpēc, ka viņš mani neieinteresēja. Ko gan tu īsti gribi? Starp citu, pats viņa jautājums liecina, ka viņš ir parasts tūrists. Ja šis cilvēks būtu fiziķis, viņam nekas nebūtu jājautā. Viņš ierastos sinhrotronā, un viss.
— Mana dārgā Selēna, — Nevils sacīja, — es tev vēlreiz atgādināšu. Pašreizējos apstākļos ikviens, kas vēlas apskatīt protonu sinhrotronu, ir aizdomīgs tips, par kuru mēs gribam zināt visu. IJn kāpēc viņš jautāja tieši tev? — Nevils aši pastaigāja šurpu turpu pa istabu, it kā mazliet izlādēdamies, un tad turpināja: — Tu esi speciāliste šādās lietās. Vai tev viņš liekas intereses vērts
— Seksuālā ziņā?
— Tu saproti, ko es domāju. Jokus pie malas!
— Viņš ir interesants, — Selēna ar redzamu nepatiku sacīja, — pat intriģējošs. Bet es nezinu, kāpēc. Neko tādu viņš neteica, neko arī nedarīja.
— Interesants un intriģējošs, tiešām? Tad viņš tev vēl jāsatiek.
— Un kas man jādara?
— Kā lai es to zinu? Izdomā pati. Uzzini viņa vardu. Uzzini visu, ko vari. Tev taču ir dotas smadzenes, pārmaiņas pēc liec tās lietā, lai iegūtu derīgu informāciju.