— Ak tā, — Selēna sacīja, — pavēle no augšas. Labi!
3
Lieluma ziņā pilnvarotā mītne neatšķīrās no parasta luniešu dzīvokļa. Uz Mēness trūka telpas, un pat augstām Zemes amatpersonām bija jāiztiek bez plašiem apartamentiem, kas kaut vai brīžiem ļautu justies kā uz dzimtās planētas. Un arī ar to negrozāmo faktu, ka uz Mēness jādzīvo pazemē un gravitācija ir niecīga, nācās samierināties pašam varenākajam zemietim.
— Cilvēks pierod pie visa! — nopūtās Luiss Montess. — Es esmu nodzīvojis uz Mēness divus gadus, un dažbrīd man ir uzmācies kārdinājums palikt, bet… es vairs neesmu nekāds jaunais. Man ir jau mazliet pāri četrdesmitiem, un, ja es vispār gribu kādreiz atgriezties uz Zemes, tad labāk darīt to tagad. Vēlāk es vairs nespētu no jauna piemēroties pilnai gravitācijai.
Konrādam Gotšteinam bija tikai trīsdesmit četri gadi, un viņš izskatījās vēl jaunāks. Viņam bija plata, apaļa seja ar parupjiem vaibstiem — luniešu vidū tādas sejas nebija sastopamas, tai līdzīgas viņi mēdza zīmēt zemiķu karikatūrās. Augumā viņš bija pasīks — druknus zemiešus sūtīt uz Mēnesi nebija izdevīgi —, tāpēc galva šķita ķermenim par lielu.
— Jūs it kā taisnojaties, —• Gotštcins sacīja (viņš runāja planētas kopvalodā ar manāmi citādu akcentu nekā Montess).
— Jā gan, tā ir, — Montess atteica. Pretstatā Gotšteina būtībā labsirdīgajai sejai viņa garenā, kalsnā fizionomija izskatījās gandrīz komiski traģiska. — Es jūtos tā kā vainīgs. Man negribas atstāt Mēnesi, jo tā ir pievilcīga un interesanta pasaule. Un mani mulsina šī negribēšana, es kaunos par to, ka baidos atkal uzņemties Zemes nastu — gravitāciju un visu citu.
— Jā, varu iedomāties, cik grūti no jauna pierast pie pārējām piecām sestdaļām, — Gotšteins sacīja. — Es esmu pavadījis uz Mēness tikai dažas dienas un jau tagad jūtu, ka viena sestdaļa gravitācijas ir ļoti patīkama.
— Jums tā vairs neliksies, kad sāksies aizcietējumi un būs jāpārtiek no minerāleļļas, — Montess nopūzdamies teica. — Bet tas pāries … Taču tāpēc vien, ka jūtaties tik viegls, neiedomājieties sākt lēkāt kā gazele. To vajag mācēt.
— Saprotu.
— Nē, Gotštein, jums tikai šķiet, ka saprotat. Vai esat redzējis, kā pārvietojas ķenguri?
— Pa televīziju.
— Tas vien nedod īsto priekšstatu. Vajag pašam izmēģināt. Tādā veidā ir visērtāk ātri pārvietoties pa līdzenu Mēness virsmu. Jūs atsperalies ar abām kājām un uzlidojat augšup kustībā, kas uz Zemes būtu vienkārši tāls lēciens. Kamēr jus atrodaties gaisā, kājas padodas uz priekšu, tad — īsi pirms pieskaršanās zemei — atkal paslieeas atpakaļ, paceļ jūs jaunā lēcienā, un tā joprojām. Pēc Zemes mērogiem kustība šķiet lēna, jo gravitācija ir zema, bet ar katru lēcienu cilvēks pārvietojas ap divdesmit pēdu, un muskuļu piepūle, kas nepieciešama, lai noturētos gaisā — ja gaiss būtu —, ir minimāla. Sajūta tāda, it kā jūs lidotu …
— Vai jūs mēģinājāt to darīt? Jūs to protat?
— Esmu mēģinājis, bet nevienam zemietim tas īsti nepadodas. Es esmu izdarījis piecus lēcienus pēc kārtas — pietiekami, lai iepazītu šo sajūtu un rastos vēlēšanās turpināt, bet tad nenovēršami notiek pārrēķināšanās, zūd sinhronizācija, jūs paklūpat un aizkūleņojat vai ceturtdaļjūdzi. Lunieši ir pieklājīgi un nekad par to nesmejas. Protams, viņiem tas ir viegli. Viņi sāk vingrināties jau bērnībā un bez pūlēm apgūst šo māku.
—• Tā ir viņu pasaule, — Gotšteins pasmiedamies sacīja. — Iedomājieties, kā lunieši justos uz Zemes.
— Viņi uz Zemi nemaz nedrīkst doties. Šai ziņā mums ir priekšrocība. Mēs varam uzturēties gan uz Mēness, gan uz Zemes. Viņi var dzīvot tikai uz Mēness. Mēs to. dažkārt aizmirstam, tāpēc ka jaucam luniešus ar imiķiem.
— Ar ko?
— Tā lunieši sauc ieceļotājus no Zemes — tos, kas ilgāku vai īsāku laiku pastāvīgi dzīvo uz Mēness, bet ir dzimuši un izauguši uz Zemes. Imigranti, protams, var atgriezties uz Zemes, bet īstajiem luniešiem nav ne tādu kaulu, ne muskuļu, kas spētu izturēt Zemes gravitāciju. Mēness apgūšanas sākuma posmā ir bijuši vairāki traģiski gadījumi.
— Patiešām?
— Jā gan. Cilvēki atgriezās kopā ar saviem uz Mēness dzimušajiem bērniem un… Mums tas ir jau aizmirsies. Mēs nesen bijām pārdzīvojuši savu Lielo krīzi, un dažu bērnu nāve nelikās svarīga salīdzinājumā ar milzīgajiem zaudējumiem divdesmitā gadsimta beigās un visu to, kas sekoja. Bet šeit, uz Mēness, atceras ikvienu lunieti, kas kritis par upuri Zemes gravitācijai… Manuprāt, tas palīdz viņiem justies neatkarīgiem un nošķirtiem savā pasaulē.
— Es domāju, ka esmu pamatīgi informēts uz Zemes, — Gotšteins sacīja, — bet tagad šķiet, ka man vēl daudz kas būs jāapgūst.
— Nav iespējams uzzināt visu par Mēnesi, strādājot uz Zemes, tādēļ es jums atstāšu izsmeļošu apskatu, tāpat kā mans priekšgājējs atstāja man. Jūs redzēsiet, Mēness ir valdzinošs, bet dažā ziņā arī mokošs. Šaubos, vai esat ēdis Mēness barību uz Zemes, un, ja jūs par to spriežat tikai pēc aprakstiem, tad nebūsiet sagatavots realitātei… Bet jums būs pie tās jāpierod. Ievest šeit Zemes gardumus būtu slikta politika. Mums jālieto tikai vietējie produkti un dzērieni.
— Jūs to esat darījis divus gadus. Domājams, arī es izdzīvošu.
— Neesmu to darījis pastāvīgi. Ir periodiski atvaļinājumi, kas jāpavada uz Zemes. Tie ir obligāti, vai jūs gribat vai ne. Droši vien jums tas tika teikts.
— Jā, — Gotšteins apstiprināja.
— Lai kā jūs šeit trenētos, laiku pa laikam ir nepieciešams pakļaut sevi pilnai gravitācijai, lai kauliem un muskuļiem atgādinātu, kāda tā ir. Un, kad jūs būsiet uz Zemes, varēsiet"izēsties pēc sirds patikas. Gadās jau ari, ka slepeni tiek ievesti šādi tādi produkti.
— Mana bagāža, protams, tika rūpīgi pārbaudīta, — Gotšteins sacīja, — bet vēlāk es mēteļa kabatā atradu kārbu liellopa gaļas. Es nebiju to pamanījis. Un arī kontrole ne.
Montess pasmaidīja un vilcinādamies bilda:
— Man ir aizdomas, ka jūs gribat tajā dalīties ar mani.
— Nē, — Gotšteins diskrēti sacīja, saraukdams savu lielo, apaļo degunu. — Es gribu teikt ar visu cēlsirdību, uz kādu vien esmu spējīgs: «Lūdzu, Montēs, ņēmi to visu! Tava vajadzība ir lielāka par manējo.» — To teikdams, viņš mazliet sastomījās, jo planētas kopvalodā reti bija lietojis otro personu vienskaitļa formā.
Montesa smaids izstaroja pār visu seju un tad apdzisa. Viņš pakratīja galvu.
— Nē. Pēc nedēļas es varēšu ēst visus Zemes labumus, cik vien vēlēšos. Jūs nevarēsiet. Vairākus gadus jūsu maltītes būs trūcīgas, un jūs gauži nožēlosiet savu tagadējo devību. Paturiet to visu sev … Es kategoriski atsakos. Negribu izpelnīties jūsu ienaidu post factum.
Montess kļuva nopietns un, uzlicis roku Gotšteinam uz plcca, raudzījās viņam tieši acīs.
— Bez tam, — viņš turpināja, — es gribu ar jums parunāt par vienu jautājumu. Esmu šo sarunu arvien atlicis, jo nezinu, kā to labāk uzsākt, un uzdāvinātā konservu kārba varētu būt par ieganstu tālākai atlikšanai.
Gotšteins tūlīt noglabāja Zemes konservus. Viņa seja nespēja nopietnībā sacensties ar Montesa seju, bet balss skanēja nosvērti.
— Vai tas ir kaut kas tāds, ko jūs nevarējāt ietvert savos ziņojumos, Montēs?
— Es mēģināju to darīt, Gotštein, bet, tā kā nepratu pietiekami skaidri izteikties un Zeme nevēlējās saprast manus mājienus, rezultāts nebija apmierinošs. Ceru, ka jums veiksies labāk. Viens no iemesliem, kāpēc es nelūdzu pagarināt manu dienesta laiku šeit, ir tas, ka, nespēdams pārliecināt Zemi, es vairs nevaru uzņemties atbildību par sekām.