— Tas izklausās nopietni.
— Es gribētu, lai jūs to uzņemat nopietni. Bet, atklāti sakot, tas izklausās muļķīgi. Mēness kolonijā ir tikai ap desmit tūkstoš cilvēku. Mazāk nekā puse ir dzimuši lunieši. Šeit ir visādas grūtības — nepietiek resursu, trūkst telpas, dzīve ir skarba, un tomēr… tomēr …
— Un tomēr? — Gotšteins uzmudinoši jautāja.
— Šeit kaut kas notiek … Es skaidri nezinu, kas, bet tas var būt bīstami.
— Kādā ziņā bīstami? Ko viņi var izdarīt? Uzsākt karu pret Zemi? — Gotštcina seja noraustījās tādās kā smaida trīsās.
— Nē, nē! Tas ir kaut kas daudz smalkāks. — Montess pārvilka ar plaukstu pār seju, īgni paberzēdams acis. — Es būšu atklāts ar jums. Zeme ir zaudējusi savu vitalitāti.
— Ko tas nozīmē?
— Nu, kā lai citādi to sauc? Tieši ap to laiku, kad tika nodibināta Mēness kolonija, Zeme pārdzīvoja Lielo krīzi. Man tas jums nav jāstāsta.
— Protams, ne, — Gotšteins norūca.
— Iedzīvotāju skaits, kas kādreiz bija sasniedzis sešus miljardus, tagad ir divi miljardi.
— Taču Zemei tas ir nācis par labu, vai ne?
— Jā, neapšaubāmi, kaut gan, manuprāt, būtu bijis labāk, ja iedzīvotāju skaita samazināšanās tiktu panākta citādā ceļā … Sekas ir mūžīga neuzticēšanās tehnikai, milzīgs inertums, nevēlēšanās kaut ko mainīt, baidoties no iespējamām blakus parādībām. Cilvēce ir atteikusies no lieliem un varbūt riskantiem pasākumiem, tāpēc ka bailes bijušas lielākas nekā vēlēšanās paveikt ko dižu.
— Jūs acīmredzot runājat par ģenētiskās inženierijas programmu.
— Tas, protams, ir visraksturīgākais gadījums, taču ne vienīgais, — Montess ar rūgtumu sacīja.
— Atklāti sakot, es gan neuztraucos par atteikšanos no ģenētiskās inženierijas. Tā bija viena vienīga neveiksme.
— Mēs zaudējām iespēju attīstīt intuitīvismu.
— Nav nemaz pierādīts, ka intuitīvisms ir tik vēlams, drīzāk gan otrādi… Bet kā tad ir ar Mēness koloniju? Tā nekādā ziņā neliecina par stagnāciju uz Zemes.
— Liecina gan! — Montess sparīgi atteica. — Mēness kolonija ir mantojums no pirmskrīzes perioda, pēdējais skumjais cilvēces izrāviens uz priekšu pirms lielās atkāpšanās.
— Jūs pārspīlējat, Montēs!
— Nepavisam. Zeme ir atkāpusies. Cilvēce ir atkāpusies visur, izņemot Mēnesi. Mēness kolonija ir cilvēces priekšpostenis ne vien fiziski, bet arī psiholoģiski. Šeit ir pasaule, kur nav dzīvās dabas, kas ietu bojā, nav kompleksas vides, kuras smalko līdzsvaru varētu izjaukt. Uz Mēness it viss, kas nepieciešams cilvēkam, ir cilvēku darināts. Mēness ir cilvēku konstruēta pasaule no paša sākuma un pašiem pamatiem. Šeit nav pagātnes.
— Nu, un tad?
— Uz Zemes mēs esam kļuvuši gļēvi, ilgodamies pēc idilliskās pagātnes, kura nekad nav eksistējusi un, ja arī būtu eksistējusi, nav atgriežama. Daudz kas ekoloģijā tika sagrauts Lielās krīzes laikā, un ar atlikušo mēs izrīkojamies tā, ka dzīvojam vienās bailēs… Uz Mēness nav pagātnes, pēe kuras ilgoties un par kuru sapņot. Seit nav cita virziena kā vienīgi uz priekšu.
Šķita, ka Montēšu iekvēlina viņa paša vārdi.
— Gotštein, es esmu vērojis šejienes dzīvi divus gadus; jūs to vērosiet vismaz divreiz ilgāk. Šeit, uz Mēness, ir nemitīga degsme, nemitīga rosme. Viņi izvēršas visos virzienos. Viņi izvēršas fiziski. Katru mēnesi tiek cirstas jaunas ejas, iekārtoti jauni mitekļi, sagādāta telpa jaunam iedzīvotāju kontingentam. Viņi paplašina arī savus resursus — atrod jaunus būvmateriālus, jaunus ūdens krājumus, jaunas derīgu izrakteņu iegulas. Viņi uzstāda arvien vairāk Saules enerģijas bateriju, paplašina savas elektroniskās rūpnīcas … Domāju, jums ir zināms, ka šie desmit tūkstoši cilvēku uz Mēness tagad apgādā visu Zemi ar elektroniskajām mikroierīcēm un augstas kvalitātes bioķīmiskiem preparātiem.
— Es zinu, ka viņu devums ir nozīmīgs.
— Zeme bauda ērtības un ļaujas pašapmānam. Mēness ir galvenais aktivitātes centrs un, attīstībai notiekot tādā tempā, tuvā nākotnē var kļūt par vienīgo … Tas aug arī intelektuāli. Gotštein, man liekas, ka uz Zemes nav neviena jauna, apdāvināta zinātnieka, kas reizēm — un varbūt ne tikai reizēm — nesapņotu doties uz Mēnesi. Zeme ir pametusi novārtā tehniskās zinātnes, bet uz Mēness tiek nopietni strādāts.
— Šķiet, tas attiecas uz protonu sinhrotronu?
— Tas ir tikai viens piemērs. Kad uz Zemes tika uzbūvēts pēdējais sinhrotrons? Šis fakts ir pats redzamākais un sāpīgākais, taču ne vienīgais un arī ne pats svarīgākais. Ja jūs vēlaties zināt, kas ir visnozīmīgākā zinātniskā ierīce uz Mēness …
— Kaut kas tik slepens, ka man nekas nav stāstīts?
— Nē, kaut kas tik acīm redzams, ka neviens to ļ nepamana. Tie desmit tūkstoši labāko cilvēces ļ smadzeņu, kas strādā šeit. Vienīgā cieši saliedētā i] desmit tūkstoš cilvēku liela kopa, kas ar prātu un sirdi nododas zinātnei.
Gotšteins nervozi sakustējās un mēģināja maz1 liet pabīdīt savu krēslu. Tas. bija pieskrūvēts pie grīdas un nepadevās, bet Gotšteins, pūlēdamies krēslu izkustināt, pats gandrīz novēlās zemē. Montess pastiepa roku, lai palīdzētu viņam noturēties.
Gotšteins pietvīka.
— Atvainojiet!
— Drīz jūs pieradīsiet pie šejienes gravitācijas.
— Bet vai jūs neiztēlojat situāciju ļaunāku, nekā tā ir? — Gotšteins jautāja. — Zeme nepavisam nav tik atpalikusi. Mēs taču ierīkojām Elektronu Sūkni. Tas ir tīrs Zemes sasniegums. I Neviens lunietis tur nepielika ne pirksta.
Montess pašūpoja galvu un nomurmināja dažus vārdus savā dzimtajā spāņu valodā. Tie neizklausījās diezcik miermīlīgi.
— Vai jūs esat kādreiz ticies ar Fredriku Helamu? — viņš vaicāja.
Gotšteins pasmaidīja.
— Jā, protams, esmu. Elektronu Sūkņa Tēvs. % Droši vien šis teiciens ir ietetovēts viņam uz krūtīm.
— Jau tas vien, ka jūs smaidāt un izteicāt šo piezīmi, pierāda manu taisnību. Pajautājiet sev: vai tāds cilvēks kā Helams patiešām varēja radīt Elektronu Sūkni? Masas, kas nedomā, tic šai leģendai, bet fakts ir tāds — un jūs to sapratīsiet, ja mazliet padomāsiet —, ka Elektronu Sūknim nav tēva. To izgudroja paracilvēki, Parauniversa
būtnes, lai kādas tās būtu un lai kāds būtu šis Parauniverss. Helams bija tikai nejaušs viņu instruments. Visa Zeme ir nejaušs viņu instruments.
— Mēs bijām pietiekami gudri, lai izmantotu viņu iniciatīvu savā labā.
— Jā, tāpat kā govis ir pietiekami gudras, lai ēstu sienu, ko tām dodam. Sūknis nepavisam nenozīmē, ka cilvēce raugās uz priekšu. Tieši otrādi.
— Ja Sūknis ir solis atpakaļ, tad es balsoju par atpakaļiešanu. Es negribētu iztikt bez tā.
— Kurš gan gribētu? Galvenais ir tas, ka Sūknis lieliski atbilst Zemes pašreizējam noskaņojumam. Neizsmeļams enerģijas avots, kas praktiski nemaksā neko, izņemot uzturēšanas izdevumus, turklāt netiek piesārņota vide. Bet uz Mēness nav Elektronu Sūkņu.
— Man šķiet, te tie nav vajadzīgi, — Gotšteins sacīja. — Luniešiem nepieciešamo enerģiju dod Saules baterijas. Neizsmeļams enerģijas avots, kas praktiski nemaksā neko, izņemot uzturēšanas i/.devumus, turklāt netiek piesārņota vide… Tā pati dziesma, vai ne?