Выбрать главу

—  Jā, patiešām, bet Saules baterijas ir cilvēka radītas. Tieši to es gribu uzsvērt. Bija ieplānots Elektronu Sūknis arī uz Mēness, tika mēģināts to ierīkot.

—   Un?

—  Tas nedarbojas. Paracilvēki nepieņema vol­framu. Nekas nenotika.

—  Man tas nebija zināms. Bet kāpēc?

Montess daudznozīmīgi uzrāva plecus un uzacis.

—   Kā to lai zina? Mēs varam, piemēram, pie­ņemt, ka paracilvēki dzīvo uz planētas, kam nav pavadoņa; ka viņi nespēj iedomāties eksistējam di­vas apdzīvotas pasaules tik tuvu vienu pie otras;

ka, atraduši vienu, viņi otru nemeklēja. Kas zina? … Fakts ir tāds, ka paracilvēki neatsaucās, un mēs paši vien bez viņiem neko nevarējām iz­darīt.

—       Mēs paši, — Gotšteins domīgi atkārtojam — Ar to jūs domājat Zemes cilvēkus?

—   Jā.

—   Bet lunieši?

—   Viņi šai pasākumā netika iesaistīti.

—   Vai viņi par to interesējās?

—       Es nezinu. Tieši tas ir manu šaubu … un bažu galvenais cēlonis. Luniešiem, it īpaši dzimu­šiem luniešiem, ir citāda psiholoģija nekā zemiešiem. Es nezinu, kādi ir viņu plāni un kas viņiem padomā. Es nespēju to izdibināt.

Gotšteins bija kļuvis domīgs.

—        Bet ko gan viņi var izdarīt? Vai jums ir pa­mats domāt, ka luniešiem ir nolūks mums kaitēt, ka viņi patiešām varētu Zemei nodarīt ko ļaunu, ja gribētu?

—        Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Viņi ir patīkami un inteliģenti cilvēki. Man šķiet, ka viņi nemaz nepazīst īstu naidu, īstas dusmas, pat īstas bailes ne. Bet varbūt man tikai tā liekas. Visvairāk mani uztrauc tas, ka es nezinu.

—       Šķiet, zinātniskās iekārtas uz Mēness atro­das Zemes pārziņā?

—        Pilnīgi pareizi. Protonu sinhrotrons. Radio­teleskops Mēness otrā pusē. Trīssimtcollīgais op­tiskais teleskops … Visas lielās iekārtas, kuras šeit darbojas jau piecdesmit gadu.

—   Un kas ir uzbūvēts pēc tam?

—   Zemieši te ir maz ko izdarījuši.

—   Un lunieši?

—       Es precīzi nevaru pateikt. Viņu zinātnieki strādā mūsu lielajos objektos, bet reiz es pārbau­dīju viņu darba kartītes un atklāju daudzus kavē­jumus.

—   Kavējumus?

—       Lielu daļu laika viņi pavada kaut kur citur. Gandrīz var domāt, ka viņiem ir pašiem savas la­boratorijas.

—       Nu, ja viņi ražo elektroniskās mikroierīces un augstas kvalitātes bioķīmiskos preparātus, vai tad tā nevarētu būt?

—       Jā, bet… Gotštein, es nezinu. Un šī neziņa mani biedē.

Labu brīdi viņi abi klusēja. Tad Gotšteins sa­cīja:

—       Es saprotu, Montēs, jus to visu man stāstāt, lai es būtu uzmanīgs un mēģinātu noskaidrot, ko lunieši dara.

—       Apmēram tā ir, — Montess nelaimīgs atbil­dēja.

—       Bet jūs taču pat nezināt, vai viņi vispār kaut ko dara.

—   Es to jūtu.

—        Dīvaini gan, — Gotšteins sacīja. — Man va­jadzētu mēģināt pārliecināt jūs, ka šīm mistiska­jām bailēm nav nekāda pamata, bet… tas ir dī­vaini …

—   Kas tad?

—       Ar to pašu kuģi, kas atveda mani uz Menesi, šeit ieradās vēl kāds cilvēks. Tas ir, lidoja liela grupa, bet viena seja sevišķi iekrita man acīs, it kā kaut ko atgādinot. Es netiku ar šo cilvēku ru­nājis — nebija tādas izdevības — un vairāk par to nedomāju. Bet tagad, kad mūsu saruna ievir­zījās šādā plāksnē, viņš man piepeši atkal ienāca prātā …

—   Jā?

—Reiz es biju kada komisijā, kas nodarbojas ar Elektronu Sūkņa problēmām, konkrēti — ar drošības jautājumu. — Gotšteins pasmaidīja.

—  Zeme ir zaudējusi vitalitāti, jūs teiktu. Mēs vi­sur raizējamies par drošību, un, sasodīts, tas ir labi, lai saka, ko grib. Detaļas es vairs neatceros, bet kādā šīs komisijas sēdē es tiku redzējis to cilvēku, kas tagad lidoja kopā ar mani. Esmu par to pārliecināts.

—   Jūs domājat, viņa ierašanās nav nejaušība?

—        Nezinu. Man šī seja asociējas ar kaut ko satraucošu. Ja es vēl padomāšu, varbūt atcerēšos. Būs jādabū pasažieru saraksts un jāpaskatās, vai kāds vārds man kaut ko neizsaka. Tas ir bries­mīgi, Montēs, bet šķiet, ka jūs esat arī mani no­biedējis.

—   Tas nemaz nav slikti, — Montess sacīja.

—   Es par to priecājos. Var jau būt, ka šis cilvēks ir visparastākais tūrists un pēc divām nedēļām dosies projām, taču man prieks, ka jūs esat sācis domāt par …

Šķita, ka Gotšteins neklausās.

—        Viņš ir fiziķis vai kāds cits zinātnieks, — viņš murmināja. — Esmu par to pārliecināts, un man šis cilvēks asociējas ar briesmām …

4

—   Hello! — Selēna jautri uzsauca. Zemietis pagriezās. Un gandrīz momentā viņu

pazina.

—   Selēna! Vai es nemaldos? Selēna?

—       Tieši tā! Manu vārdu jūs esat precīzi iegau­mējis. Nu, kā patīk pie mums?

—   Ļoti labi, — zemietis nopietni sacīja. — Ti­

kai tagad es īsteni apjaušu, cik unikāls ir mūsu gadsimts. Vēl nesen es biju uz Zemes, jutos no­guris no savas pasaules, apnicis pats sev. Un tad es domāju: ja es dzīvotu pirms simt gadiem, vie­nīgā iespēja atstāt šo pasauli būtu nomirt, bet ta­gad — es varu doties uz Mēnesi. — Viņš pasmai­dīja bez īstas jautrības.

—       Un šeit, uz Mēness, jūs esat laimīgāks? — Selēna jautāja.

—       Mazliet. — Zemietis pavērās apkārt. — Kur tad tūristu bars, kas jums jāaprūpē?

—   Man ir brīvdiena, — viņa jautri atteica.

—  Varbūt es paņemšu vēl dažas. Tas ir garlaicīgs darbs.

—       Cik nepatīkami, ka pat savā brīvajā dienā jūs uzdūrāties tūristam.

—       Es jums neuzdūros. Es pati jūs uzmeklēju. Un arī tas nebija viegli. Jums nevajadzētu klaiņot apkārt uz savu roku.

Zemietis ieinteresēts pavērās Selēnā.

—       Kāpēc jūs mani uzmeklējāt? Vai tad jums tā patīk zemieši?

—   Nē, — Selēna dabiskā atklātībā sacīja.

—  Man viņi ir līdz kaklam. Es principā viņus ne­ciešu, un tas, ka darbā man pastāvīgi ar viņiem jānoņemas, vērš manu nepatiku vēl lielāku.

—       Tomēr jūs nācāt mani meklēt, kaut gan ne­kas Zemes virsū — uz Mēness, es gribēju teikt — nespētu mani pārliecināt, ka esmu jauns un skaists.

—        Pat ja jūs tāds būtu, tas nelīdzētu. Zemieši mani neinteresē, to zina visi, izņemot Beronu.

—   Kāpēc tad jūs mani uzmeklējāt?

—       Tāpēc, ka var būt arī citāda interese, un tā­pēc, ka par jums interesējas Berons.

—   Kas ir šis Berons? Jūsu draugs?

Selēna pasmējās.

—       Berons Nevils. Viņš man ir daudz vairāk nekā draugs. Mēs guļam kopā, kad ir tāda vēlē­šanās.

—   Nu, tieši to jau es domāju. Vai jums ir bērni?

—       Viens dēls. Viņam ir desmit gadu. Viņš dzīvo galvenokārt zēnu nometnē. Lai aiztaupītu jums nākamo jautājumu — Berons nav viņa tēvs. Varbūt es dzemdēšu Berona bērnu, ja mēs vēl bū­sim kopā, kad man atļaus otru bērnu … ja man to atļaus … Esmu pārliecināta, ka atļaus.

—   Jūs esat ļoti atklāta.

—       Tāpēc, ka nesaskatu te nekā slēpjama? Pro­tams … Nu, ko jūs tagad gribētu darīt?

Viņi gāja pa pienbaltā klintī izcirstu eju, kuras pulētajās sienās bija iestrādātas tumšas drumslas no «Mēness dārgakmeņiem», kas bija atrodami gandrīz visos Mēness virspuses sektoros. Selēnai kājās bija sandales, kas šķita gandrīz neskarainies pie grīdas; zemietim — smagi biezzoļu zā­baki, kas ar savu svaru vilka viņu lejup un palī­dzēja noturēt līdzsvaru.