Tagad abās cilindra pusēs divi sacensību dalībnieki ātri kāpa augšup, un bija dzirdama klusināta bungu rīboņa. Sākumā šķita, ka sportisti rāpjas gluži kā pa redeļkāpnēm, no stieņa uz stieni, bet viņu ātrums arvien pieauga, un, kad bija sasniegts cilindra vidus, viņi lidoja augšup, vairs tikai pieskardamies stieņiem ar skanīgu plakšķi.
— Uz Zemes to nevarētu izdarīt tik graciozi, zemietis apbrīnodams sacīja. — Laikam vispār nevarētu, — viņš piemetināja.
— Tas nav tikai zemās gravitācijas dēļ, — Selēna teica. — Ja neticat, pamēģiniet! Tas prasa nebeidzamus treniņus.
Kāpēji sasniedza margas un nostājās uz rokām. Tad abi reizē pārmeta gaisā kūleni un sāka krist.
— Viņi, ja grib, var kustēties ātri, — zemietis bilda.
— Mhm, — Selēna apstiprināja, skatītāju aplausiem skanot. — Man ir aizdomas, ka zemiešiem — īstajiem zemiešiem, kas nekad šeit nav bijuši, — priekšstats par pārvietošanos uz Mēness allaž saistās ar staigāšanu pa virspusi skafandros. Tā, protams, ir lēna kustība. Masa, kam nāk klāt vēl skafandrs, ir milzīga, līdz ar to inerce liela, ko zemas gravitācijas apstākļos grūti pārvarēt.
— Pilnīgi pareizi, — zemietis sacīja. — Es esmu redzējis klasiskās filmas par pirmajiem astronautiem, kuras skatās visi skolas bērni, un tur kustības ir tādas kā pārvietojoties zem ūdens. No šā iespaida grūti atbrīvoties pat tad, kad zinām vairāk.
— Jūs būtu pārsteigts, redzot, cik ātri mēs tagad protam pārvietoties pa Mēness virsmu ar visiem skafandriem, — Selēna sacīja. — Un šeit apakšā mēs bez skafandriem varam kustēties tikpat ātri kā uz Zemes. Zemās gravitācijas ietekme tiek pārvarēta, pareizi lietojot muskuļus.
— Bet jūs varat kustēties arī lēnām. — Zemietis vēroja akrobātus. Augšā tie bija tikuši ātri, bet lejup planēja ļoti lēni, šad tad, lai piebremzētu kritienu, pieskardamies stieņiem, kas iepriekš bija noderējuši kāpiena paātrināšanai. Kad viņi nonāca lejā, savu māku demonstrēja divi citi. Un tad vēl divi. Un vēl divi. Pārmaiņus no katras komandas pāri sacentās veiklībā.
Katrs pāris saskaņotām kustībām uzkāpa augšā; katrs pāris krita lejup, izdarot arvien sarežģītākas kombinācijas. Abi akrobāti reizē atspērās, slaidā lēcienā šķērsoja cilindru, tā vidū pašaudamies viens otram garām nepieskaroties, un pieķērās stienim, ko partneris tikko bija pametis. Tas izraisīja skaļus aplausus.
— Baidos, ka pieredzes trūkuma dēļ neprotu pienācīgi novērtēt sportistu mākas smalkākās fineses, — zemietis sacīja. — Vai tie visi ir dzimuši lunieši?
— Jā, protams, — Selēna atbildēja. — Vingrotava ir atvērta visiem Mēness pilsoņiem, un daži imigranti uzrāda samērā labus rezultātus. Taču šādu virtuozitāti var sasniegt tikai īstie lunieši, kas šeit dzimuši. Viņiem ir piemērota fiziskā adaptācija, vismaz labāka nekā zemiešiem, turklāt viņi trenējas kopš agras bērnības. Lielākajai daļai no šiem vingrotājiem vēl nav astoņpadsmit.
— Šķiet, tas ir bīstami pat ar visu zemo gravitāciju.
— Kaulu lūzumi gadās diezgan bieži. Cik zinu, nosities gan nav neviens, bet ir bijis viens mugurkaula lūzuma un paralīzes gadījums. Tas bija briesmīgi, es toreiz biju klāt… Bet pagaidiet, tūlīt mēs redzēsim improvizācijas.
— Ko?
— Līdz šim tika demonstrētas noteiktas vingrojumu kombinācijas, kas paredzētas sacensību programmā.
Bungu rīboņa pieklusa, kad akrobāts, kas bija uzkāpis augšā, piepeši metās lejup. Ar vienu roku viņš pieķērās šķērsstienim, vertikāli apsviedās tam apkārt un palaida vaļā.
Zemietis uzmanīgi skatījās.
— Apbrīnojami! — viņš sacīja. — Viņš riņķo ap šiem stieņiem gluži kā gibons.
— Kas? — Selēna jautāja.
— Gibons. Pērtiķis. Tā ir vienīgā pērtiķu suga, kas vēl eksistē savvaļā. Viņi… — Zemietis pavērās Selēnas sejā un steigšus piebilda: — Es nepavisam negribēju jūs apvainot, Selēna. Giboni ir ļoti graciozi radījumi.
— Es esmu redzējusi pērtiķu attēlus, — Selēna, uzacis saraukusi, sacīja.
— Bet droši vien jūs neesat redzējusi gibonus kustībā … Nenoliedzu, ka daži zemiķi, nosaucot luniešus par «giboniem», ar to varētu paust tādu pašu nievājumu kā jūs, sacīdami «zemiķis». Bet es tā nebiju domājis.
Viņš atspiedās ar abiem elkoņiem pret margām un vēroja akrobāta kustības. Izskatījās, ka tas dejo gaisā.
— Kā jūs izturaties pret imigrantiem no Zemes, Selēna? — zemietis jautāja. — Nu, pret tiem, kas nolēmuši palikt šeit uz visu mūžu. Tā kā viņiem nav tādu spēju kā īstajiem luniešiem …
— Kas par to? Imiķi ir Mēness pilsoņi. Pie mums nav diskriminācijas… legālas diskriminācijas.
— Ko tas nozīmē? Nav legālas diskriminācijas?
— Jūs pats to jau pateicāt. Imigranti tomēr dažā ziņā atšķiras no luniešiem. Viņu medicīniskās problēmas ir citādas, un parasti viņiem ir sliktāka veselība. Pusmūžā viņi jau izskatās … veci.
Zemietis samulsis novērsa skatienu.
— Vai imigranti var precēties ar luniešiem?
— Protams. Tas ir, viņi var radīt bērnus.
— Jā. Tieši to es domāju.
— Noteikti. Kāpēc gan imigrantam nevarētu būt vērtīgi gēni? Ari mans tēvs bija imiķis, kaut gan no mātes puses es esmu otrās paaudzes luniete.
— Droši vien jūsu tēvs šeit ieradās, kad bija vēl… Ak dievs!… — Zemietis pieplaka pie margām, tad nodrebinādamies dziļi ievilka elpu. — Man likās, ka viņš nesatvers-stieni.
— Velti cerēts! — Selēna sacīja. — Tas ir Marko Fors. Viņam patīk tā — pieķerties pēdējā momentā. Patiesībā tas ir slikts stils, un īsti čempioni tā nerīkojas. Taču … Manam tēvam bija divdesmit divi gadi, kad viņš ieradās šeit.
— Tā laikam vajag. Emigrēt jaunībā, kad organisms spēj vieglāk piemēroties un cilvēkam uz Zemes vēl nav ciešu emocionālu saišu. Spriežot no Zemes vīrieša viedokļa, es varu iedomāties, cik patīkamām jābūt dzimumattiecībām ar…
— Dzimumattiecībām! — Selēna šķietami uzjautrināta iesaucās, bet viņas balsī jautās patiess sašutums. — Vai jūs tiešām domājat, ka manam tēvam ar māti bija dzimumattiecības? Ja mana māte to dzirdētu, vina uz vietas jūs atsēdinātu.
— Bet…
— Ta, protams, bija mākslīgā apaugļošana. Dzimumattiecības ar zemieti?\parZemietis sadrūma.
— Man šķiet, jūs teicāt, ka diskriminācijas nav.
— Tā nav diskriminācija. Tikai saprātīga rīcība. Zemietis nespēj pienācīgi tikt galā ar gravitācijas lauku. Lai kā viņš būtu pielāgojies mūsu apstākļiem, kaisles brīdī adaptācija var zust. Es nekad uz to neielaistos. Lempīgais muļķis var salauzt savu roku vai kāju… vai vēl ļaunāk — manējo. Gēnu kombinācijas ir viena lieta, sekss — pavisam kas cits.
— Atvainojiet… Vai mākslīgā apaugļošana nav pretrunā ar likumu?
Selēna aizrautīgi vēroja vingrotājus.
— Tas atkal ir Marko Fors. Kad viņš necenšas būt pārlieku efektīgs, viņš ir patiešām lielisks. Un viņa māsa ir gandrīz tikpat izveicīga. Kad viņi vingro pārī, tā ir īsta kustību poēzija. Skatieties! Viņi saies kopā un riņķos abi ap vienu stieni, gluži kā viens ķermenis. Marko dažreiz ir par daudz ārišķīgs, bet nevar noliegt, ka viņš brīnišķīgi pārvalda savu muskulatūru… Jā, Zemes likums aizliedz mākslīgo apaugļošanu, bet tā tiek atļauta, ja to prasa medicīniski apsvērumi, kā bieži vien arī ir vai vismaz tiek teikts.