Tagad visi akrobāti bija uzkāpuši augšā un izkārtojušies lielā aplī tieši zem margām: sarkanie vienā pusē, zilie — otrā. Pret cilindra vidu pavērstās rokas bija paceltas, un skatītāji skaļi aplaudēja. Tagad pie margām bija sapulcējies krietns pūlītis.
— Te vajadzētu ierīkot sēdekļus, — zemietis sacīja.
— Nekādā gadījumā. Tā nav izrāde. Tā ir vingrināšanās. Nav vēlams, lai skatītāju būtu vairāk, nekā var ērti stāvēt pie margām. Patiesībā mums jābūt tur lejā, nevis šeit.
— Tas nozīmē, ka arī jūs tā varat, Selēna?
— Šo to, protams, varu. Ikviens lunietis var. Taču es neesmu tik izveicīga kā šie te. Neesmu arī nevienā komandā .. . Tagad būs kopīgā sacensība brīvā stilā. Tā ir patiešām bīstama spēle. Visi desmit atradīsies gaisā, un katra komanda centīsies nogrūst pretiniekus kritienā.
— īstā kritienā?
— Tik īstā, cik vien iespējams.
— Vai negadās nelaimīgi kritieni?
— Gadās. Teorētiski uz šo sacensību veidu skalas šķībi. To tiešām uzskata par tukšu izpriecu, un mums nav tik daudz iedzīvotāju, lai varētu atļauties tāpat vien kādu padarīt par invalīdu. Tomēr brīvā stila sacensības ir ļoti populāras, un mēs nevaram panākt balsu vairākumu, lai tās oficiāli aizliegtu.
— Par ko jūs balsojat, Selēna?
Selēna nosarka.
— Ak, tas nav svarīgi. Skatieties!
Bungu ritms piepeši kļuva pērkondārdošs, un visi akrobāti kā bultas metās lielajā akā. Vienu mirkli vidū bija mežonīgs ņudzeklis, bet tūlīt tas pašķīrās un katrs cieši pieķērās pie stieņa. Skatītaji saspringti gaidīja. Lēca viens, tam sekoja nākamais, un atkal cilindrs bija pilns ar lidojošiem ķermeņiem. Tā tas atkārtojās vēl un vēl.
— Punktu skaitīšana ir diezgan sarežģīta, — Selēna sacīja. — Par katru lēcienu viens punkts, tāpat viens punkts par katru pieskaršanos pretiniekam; par izvairīšanos no pretinieka divi punkti, par pretinieka nogrūšanu lejā desmit punktu, dažādi sodi par neatļautiem paņēmieniem.
— Kas skaita punktus?
— Tiesneši skatās un dod savu novērtējumu, un strīda gadījumos tiek izmantots videoieraksts. Bieži vien pat pēc videoierakstiem nevar noteikt uzvarētāju.
Piepeši atskanēja satraukts kliedziens: meitene zilā, drāžoties garām jauneklim sarkanā, ar skaļu plīkšķi iesita viņam pa sānu. Puisis, zaudējis līdzsvaru, aiztenterēja līdz stienim un, tverdams pēc tā, ar ceļgalu neveikli ietriecās sienā.
— Kur bija viņa acis? — Selēna sašutusi iesaucās. — Viņš nemaz neredzēja viņu tuvojamies.
Cīņa kļuva arvien spraigāka, un zemietis vairs nejaudāja pilnībā izsekot tās norisei. Reizēm, kad kāds lēcējs tikai pieskārās stienim, bet nepaguva tam pieķerties, visi skatītāji noliecās pār margām, it kā būtu gatavi aiz līdzjūtības paši mesties šahtā. Tad Marko Fors dabūja belzienu pa rokas locītavu, un kāds iekliedzās: «Pārkāpums!»
Fors nepaspēja satvert stieni un krita. Zemieša acīm kritiens izskatījās lēns, un Fora vingrais ķermenis locījās un staipījās, tiekdamies pieķerties kādam stienim, bet nekad tas īsti neizdevās. Pārējie sportisti nogaidoši vēroja kritienu, un jebkura manevrēšana tika pārtraukta.
Tagad Fors krita jau krietni ātri, kaut gan divreiz bija piebremzējis savu kustību, ar roku pieskardamies stienim.
Viņš bija pavisam netālu no grīdas, kad pēkšņā izklupienā kā zirneklis ar labo kāju aizķēra šķērsstieni un palika karājamies ar galvu uz leju desmit pēdu augstumā. Rokas izplētis, viņš tur šūpojās, kamēr sāka dārdēt aplausi, tad uzsviedās stāvus un ašiem lēcieniem kāpa augšup.
— Vai pret viņu izdarīja pārkāpumu? — zemietis jautāja.
— Ja Džina Vonga patiešam sagraba Marko aiz rokas, nevis tikai pagrūda, tad tas bija pārkāpums. Taču tiesnesis to atzina par godīgu bloķēšanu, un es nedomāju, ka Marko sūdzēsies. Viņš jau sen varēja pārtraukt savu kritienu, bet viņam patīk demonstrēt šādu izglābšanos pēdējā momentā. Reiz viņš pārrēķināsies un savainos sevi… Oho!
Zemietis jautajoši pacēla acis, bet Selenas skatiens nebija pievērsts viņam. Viņa sacīja:
— Tas ir kāds no pilnvarotā kancelejas un acīmredzot grib satikt jūs.
— Kāpēc …
— Nevienu citu viņš nebūtu šeit nācis meklēt. Vienīgi jūs.
— Bet nav nekāda iemesla… — zemietis iesāka.
Taču kurjers, kas — spriežot pēc auguma — pats bija zemietis vai imigrants' un jutās neērti, redzot sev pievērstus vairāku desmitu slaidu, kailu luniešu šķietami vienaldzīgos, tomēr slēpta nicinājuma pilnos skatienus, nāca tieši pie viņa.
— Ser, — viņš sacīja, — pilnvarotais Gotšteins lūdz jūs …
5
Berona Nevila dzīvoklis nebija tik mājīgs kā Selēnas. Te visās malās mētājās grāmatas, kaktā rēgojās atsegta skaitļotāja izvadiekārta, uz lielā rakstāmgalda valdīja nekārtība. Logi vērās pretī akli un tukši.
Selēna ienāca un, sakrustojusi rokas, sacīja:
— Ja tu dzīvo kā sušķis, Beron, kā gan tavas domas var būt skaidras?
— Gan jau būs, — Berons īgni atbildēja. — Kāpēc tu neatvedi sev līdz to zemieti?
— Pilnvarotais man viņu nocēla. Jaunais pilnvarotais.
— Gotšteins?
— Tieši tā. Kāpēc tu nesagatavojies ātrāk?
— Tāpēc, ka man vajadzēja laiku, lai šo to noskaidrotu. Es negribu taustīties pa tumsu.
— Tagad mums nekas cits neatliek kā gaidīt,— Selēna sacīja
Nevils pagrauza īkšķa nagu un pēc tam domīgi to aplūkoja.
— Es nezinu, kā lai novērtēju šo situāciju … Ko tu par viņu domā?
— Man viņš patika, — Selēna noteikti sacīja. — Paturot vērā, ka viņš ir zemiķis, iespaids diezgan labs. Viņš nāca, kur es vedu. Izrādīja interesi. Neizteica kategoriskus spriedumus. Neizturējās augstprātīgi … Un man arī nebija īpaši jāuzmanās, lai viņu neaizvainotu.
— Vai viņš vēl ko jautāja par sinhrotronu?
— Nē, bet viņam vairs nebija vajadzības to darīt.
— Kāpēc?
— Es pateicu, ka tu gribi ar viņu satikties un ka tu esi fiziķis. Droši vien viņš visu, ko vēlas, jautās tev.
— Vai viņam nelikās dīvaini, ka tūristu pavadone ir labi pazīstama ar fiziķi?
— Kāpēc dīvaini? Es teicu, ka tu esi mans seksa partneris. Šādām attiecībām vienāds sabiedriskais stāvoklis nav nepieciešams, un fiziķis mierīgi var nolaisties līdz necilai tūristu pavadonei.
— Izbeidz, Selēna!
—' Ak… Redzi, Beron, man liekas tā: ja viņam būtu kāds slepens nodoms, ja viņš gribētu mani izmantot, lai tiktu klāt tev, tad es būtu viņā manījusi zināmu saspringtību. Jo sarežģītāks un stulbāks kāds plāns, jo riskantāks tas ir un vairāk jābažījas par izdošanos. Es tīšām izturējos pret viņu brīvi. Runāju par visu ko, izņemot sinhrotronu. Es aizvedu vinu uz sacensībām vingrotavā.
— Un?
— Viņš izrādīja interesi. Šķita izklaidējamies un skatījās ar aizrautību. Lai kas viņam būtu padomā, nekas briesmīgs tas nav.
— Tu esi par to pārliecināta? Tomēr pilnvarotais pasteidzās viņu sameklēt pirms manis. Vai tu to uzskati par labu zīmi?
— Kas tur slikts? Atklāts uzaicinājums uz tikšanos, izteikts tik daudzu luniešu klātbūtnē, arī nav nekas aizdomīgs.
Saņēmis rokas aiz pakauša, Nevils atliecās atpakaļ.
— Selēna, lūdzu, neuzplijies ar saviem spriedumiem, kad es no tevis to neprasu. Tas mani kaitina. Pirmkārt, šis cilvēks nav fiziķis. Vai viņš tev teica, ka ir?