Selēna brīdi padomāja.
— Es viņu nosaucu par fiziķi. Viņš to nenoliedza, bet neatceros arī, ka būtu apstiprinājis. Un tomēr … un tomēr es esmu pārliecināta, ka viņš tas ir.
— Tā bija izlocīšanās, Selēna. Varbūt viņš pats sevi uzskata par fiziķi, bet faktiski fiziķa izglītības viņam nav un viņš šai nozarē nestrādā. Tiesa, savā laikā viņš ir ieguvis kaut kādu zinātnisku specialitāti, taču zinātnisku darbu nestrādā. Viņam tas ir bijis liegts. Neviena laboratorija uz Zemes viņu neņem pretī. Viņš ir iekļuvis Freda Helama melnajā sarakstā un ilgus gadus tur atradies pirmajā vietā.
— Vai tu to noteikti zini?
— Vari ticēt, es pārbaudīju. Tu nupat man pārmeti, ka es tik ilgi noņēmos … Un tas izklausās tik jauki, ka šķiet pārāk jauki.
— Kāpēc pārāk jauki? Nesaprotu, uz ko tu tēmē.
— Vai tev neliekas, ka šim cilvēkam mēs droši varam uzticēties? Galu galā, viņarn uz Zemes ir nodarīts pāri.
— Protams, ja tavas ziņas ir pareizas, tā varētu spriest.
— Domāju gan, ka pareizas. Vismaz tādi ir fakti, ko man izdevās noskaidrot. Bet varbūt tās ir lamatas — kāds grib, lai mēs tieši tā spriestu?
— Beron, tas ir riebīgi. Kāpēc tu vienmēr visam pin klāt šīs sazvērestības teorijas? Bens nepavisam …
— Bens? — Nevils izsmejoši pārjautāja.
— Bens! — Selēna cieti atkārtoja. — Bens neizturējās kā cilvēks, kam nodarīts pāri, un arī necentās manās acīs par tādu izlikties.
— Nē, bet viņam izdevās panākt, ka tu viņu uzskati par patīkamu cilvēku. Tu taču teici, ka viņš tev patīk, vai nav tiesa? īpaši uzsvēri? Varbūt tieši tas viņam bija vajadzīgs?
— Mani nevar tik viegli apmuļķot, tu to zini.
— Nu labi, jāpagaida, kamēr es tikšos ar viņu.
— Velns lai tevi parauj, Beron! Es sastopos ar tūkstošiem visdažādāko zemiķu. Tas ir mans darbs. Un tev nav nekāda pamata ironizēt par maniem spriedumiem. Tu zini, ka droši vari uz tiem paļauties.
— Labi. Redzēsim. Nedusmojies! Mums tagad nekas cits neatliek kā gaidīt… Un, kamēr mēs gaidām … — Berons aši piecēlās kājās. — Uzmini, ko es domāju?
— Nenāk ne prātā! — Selēna tikpat veikli piecēlās un ar gandrīz nemanāmu kustību aizslīdēja sānis, tālāk no viņa. — Domā vien pats savā nodabā. Man nav noskaņojuma.
— Vai tu esi nikna tāpēc, ka es apšaubu tavu spriedumu?
— Es esmu nikna tāpēc… Eh, velns parāvis, kāpēc tu neuzturi savu istabu kaut cik kārtībā?
Un Selēna devās projām.
— Es labprāt būtu piedāvājis jums, doktor, — Gotšteins sacīja, — kaut ko no Zemes labumiem, bet principa dēļ man netika atļauts neko tādu ievest. Mēness labie ļaudis necieš mākslīgas barjeras, ko radītu īpašas privilēģijas cilvēkam no Zemes. Šķiet, ir labāk nekaitināt viņus un izturēties kā lunietiem, ciktāl tas iespējams, kaut gan baidos, ka mana gaita mani nodos. Šī viņu sasodītā gravitācija ir kaut kas neiespējams.
— Arī es no tās ciešu, — zemietis sacīja. — Apsveicu jūs jūsu jaunajā postenī…
— Vēl tas nav gluži mans, ser.
— Tomēr — apsveicu. Taču esmu nesaprašanā, kāpēc jūs uzaicinājāt mani pie sevis.
— Mēs bijām ceļabiedri. Ne visai sen ieradāmies šeit ar vienu kuģi.
Zemietis pieklājīgi gaidīja turpinājumu.
— Un es pazīstu jūs jau daudz senāk, — Gotšteins sacīja. — Mēs tikāmies — gan uz īsu brīdi — pirms dažiem gadiem.
— Diemžēl neatceros… — zemietis mierīgi bilda.
— Es par to nebrīnos. Jums nav pamata atcerēties. Kādu laiku es strādāju pie senatora Bērta, kurš vadīja — un joprojām vēl vada — Tehnoloģijas un vides komisiju. Tas bija tolaik, kad viņš mēģināja dabūt pierādījumus pret Helamu… Fredriku Helamu.
Zemietis pēkšņi it kā mazliet izslējās sava krēslā.
— Vai jūs pazīstat Helamu?
— Jūs esat otrais cilvēks, kas man to jautā šeit uz Mēness. Jā, pazīstu. Ne sevišķi labi. Un ne personiski. Bet man ir paziņas, kas bieži ar Helamu tikušies. Dīvainā kārtā viņu viedoklis parasti sakrita ar manējo. Helams, ko dievina visa planēta, neizraisa sevišķas simpātijas tajos, kas ar viņu iepazīstas tuvāk.
— Sevišķas? Manuprāt, it nekādas, — zemietis sacīja.
Gotšteins ignorēja šo piezīmi.
— Toreiz senators man bija uzdevis papētīt Elektronu Sūkni un pārbaudīt, vai tā ierīkošanas un izvēršanas gaitā nav nevajadzīgi izšķiesti līdzekļi un notikusi personiska iedzīvošanās. To darīt Bērta vadītajai komisijai bija likumīgas tiesības, taču viņš, starp mums runājot, cerēja atrast kaut ko tādu, kas kompromitētu Helamu. Senators gribēja iedragāt šā cilvēka arvien pieaugošo ietekmi zinātnē. Taču viņš neko nepanāca.
— Tas ir acīm redzams. Helams patlaban ir stiprāks nekā jebkad.
— Nekādi nelikumīgi darījumi netika atklāti, vismaz Helams nekur nebija iejaukts. Sis cilvēks ir nelokāmi godīgs.
— Sai ziņā noteikti, esmu par to pārliecināts. Varai ir pašai sava tirgus vērtība, kas nav mērījama ar banknotēm.
— Bet mani ieinteresēja kas cits, kaut arī toreiz es šai jautājumā iedziļināties nevarēju, un proti — es uzdūros cilvēkam, kas vērsās nevis pret Helama varu, bet gan pret pašu Elektronu Sūkni. Es biju klāt, kad tika runāts ar viņu. Šis cilvēks, kas uzstājās pret Sūkni, bijāt jūs, vai ne?
— To sarunu es atceros, — zemietis piesardzīgi teica, — bet jūs tomēr ne.
— Toreiz es brīnījos, kā var no zinātniskā viedokļa celt iebildumus pret Elektronu Sūkni. Jūs atstājāt uz mani pietiekamu iespaidu, lai, ieraugot jūs kuģī, man kaut kas it kā pavīdētu prātā, un tad beidzot es atcerējos. Es neesmu ielūkojies pasažieru sarakstā, paļaujos tikai uz atmiņu. Vai jūs neesat doktors Bendžamins Endrjū Denisons?
Zemietis nopūtās.
— Bendžamins Elarts Denisons. Jā. Bet kāpēc tas tagad tiek atkal celts augšā? Man nav ne mazākās vēlēšanās rakņāties pagātnē. Esmu atbraucis uz Mēnesi un gribu sākt visu no jauna, ja nepieciešams, no paša sākuma. Sasodīts, man tomēr vajadzēja mainīt vārdu.
— Tas nebūtu līdzējis. Es pazinu jūsu seju. Man nav iebildumu pret jūsu nodomu sākt jaunu dzīvi, doktor Denison. Es nekādā veidā jūs netraucēšu. Bet man gribētos kaut ko noskaidrot aiz iemesliem, kas jūs tieši neskar. Es īsti labi neatceros, kādi bija jūsu iebildumi pret Elektronu Sūkni. Vai jūs varētu man pastāstīt?
Denisons nodūra galvu. Klusums ieilga, un par Zemes pilnvaroto ieceltais vīrs to nepārtrauca. Viņš pat apspieda vēlēšanos ieklepoties. Beidzot Denisons sacīja:
— Tas tiešām nebija nekas konkrēts. Tikai mani minējumi, bailes, ka varētu mainīties kodollauka intensitāte. Būtībā nekas!
— Nekas? — Gotšteins noklepojās. — Lūdzu, neņemiet ļaunā, ka es pūlos to saprast. Es jau jums teicu, ka toreiz jūs mani ieinteresējāt, bet man nebija iespējas tam pievērsties. Šaubos, vai tagad es varētu citur dabūt vajadzīgo informāciju. Visa šī lieta tiek turēta slepenībā … senators toreiz cieta sakāvi, un viņš nevēlas, lai tas kļūtu zināms. Tomēr šo to es atceros. Kādreiz jūs bijāt Helama kolēģis; un jūs nebijāt fiziķis.
— Pareizi. Es biju radioķīmiķis. Tāpat kā Helams.
— Izlabojiet mani, ja es kļūdos. Jūsu zinātniskā karjera sākās visai daudzsološi, vai ne tā?
— Objektīvs vērtējums bija man labvēlīgs. Es par sevi ilūzijas neloloju. Es tiešām biju spējīgs darbinieks.