— Interesanti, kā viss atkal nāk prātā. Helams turpretim tāds nebija.
— Ne sevišķi.
— Un tomēr vēlāk jums galīgi neveicās. Toreiz, kad notika šī saruna ar jums — šķiet, jūs pats griezāties pie mums —, jūs strādājāt rotaļlietu fabrikā …
— Kosmētikas, — Denisons aizžņaugtā balsī sacīja. — Vīriešu kosmētikas firmā. Un tas nepalīdzēja izraisīt komisijas locekļos cieņu pret mani.
— Protams, nē. Man ļoti žēl. Jūs bijāt komivojažieris.
— Realizācijas nodaļas vadītājs. Es arī tur strādāju labi. Biju ticis līdz vicedirektora postenim, kad atstāju Zemi un atbraucu uz Mēnesi.
— Vai Helamam ar to bija kāds sakars? Ar to, ka jūs pamētāt zinātni?
— Es jūs lūdzu, ser! — Denisons sacīja. — Tam patiešām vairs nav nekādas nozīmes. Es biju klāt, kad Helams atklāja volframa konversiju un sākās notikumi, kas galu galā noveda pie Elektronu Sūkņa. Es nevaru pateikt, kas būtu noticis, ja manis tur nebūtu bijis. Varbūt mēs abi ar Helamu pēc mēneša būtu nomiruši no radiācijas izraisītas saindēšanās vai pēc sešām nedēļām gājuši bojā kodoleksplozijā. Es nezinu. Bet es tur biju, un daļēji manis dēļ Helams tagad ir tas, kas ir; un es savas līdzdalības dēļ tagad esmu tas, kas esmu. Detaļas lai paliek. Vai ar to jums pietiek? Neko vairāk es neteikšu.
— Labi, pietiek. Tātad jums pret Helamu bija personiskas antipātijas?
— Protams, nekādas mīlestības man pret viņu nebija. Un arī tagad nav.
— Vai jūsu iebildumus pret Elektronu Sūkni iedvesmoja vēlēšanās atriebties Helamam?
— Es protestēju pret šādu nopratināšanu! — Denisons sacīja.
— Ko jūs? Nekas no tā, ko mēs runājam, netiks vērsts pret jums. Tas ir tikai manis paša labā, jo man jādomā gan par Sūkni, gan daudzām citām lietām.
— Nu, tad jūs mierīgi varat izstrādāt versiju par emociju ietekmētu rīcību. Aiz nepatikas pret Helamu es biju gatavs ticēt, ka viņa popularitātei un prestižam patiesībā nav pamata. Un sāku prātot par Elektronu Sūkni, cerēdams atrast kādu vainu.
— Un tādēj to arī atradāt?
— Nē! — Denisons nikni iesaucās, uzsizdams ar dūri pa krēsla paroceni, tā ka pats gandrīz uzlidoja gaisā. — Ne tādēļ. Es atradu vainu, bet pavisam godīgi — tādu, kas tiešām eksistē. Vismaz man tā likās. Pats par sevi saprotams, ka es to visu neizgudroju tikai tāpēc, lai iekostu Helamam.
— Par izgudrošanu nav runa, doktor, — Gotšteins samierinoši sacīja. — Man nenāk ne prātā piedēvēt jums ļaunprātību. Taču mēs visi zinām, ka, mēģinot kaut ko noskaidrot uz robežas ar nezināmo, ir nepieciešami pieņēmumi. Pieņēmumus var izdarīt uz pelēka nenoteiktības fona un piešķirt tiem to vai citu nokrāsu pilnīgi godīgi, bet saskaņā ar… nu, ar savām pašreizējām emocijām. Varbūt jūs savus pieņēmumus izdarījāt, raugoties uz iespējamo no prethelamiska viedokļa.
— Tā ir neauglīga diskusija, ser! Toreiz es domāju, ka mani secinājumi ir pamatoti. Taču es neesmu fiziķis. Es esmu … es biju radioķīmiķis.
— Helams arī bija radioķīmiķis, bet tagad viņš ir pasaules slavenākais fiziķis.
— Viņš joprojām ir radioķīmiķis. Tikai atpalicis par ceturtdaļgadsimtu.
— Bet jūs tāds neesat. Jūs pielikāt visas pūles, lai kļūtu par fiziķi.
— Jūs patiešām esat mani pamatīgi izpētījis, — Denisons īgni sacīja.
— Es taču jums teicu: jūs atstājāt uz mani iespaidu. Interesanti, kā tas viss nāk atmiņā. Bet tagad es gribu parunāt ar jums par ko citu. Vai jūs pazīstat fiziķi Pītcru Lemontu?
— Esmu ar viņu ticies, — Denisons negribīgi atbildēja.
— Vai jūs teiktu, ka arī viņš ir izcili spējīgs?
— Nepazīstu viņu pietiekami labi un negribu mētāties ar šādiem vārdiem.
— Vai jūs teiktu, ka viņš zina, ko runā?
— Man nav pamata to apšaubīt.
Pilnvarotais piesardzīgi atzvēlās krēslā. Tas izskatījās visai nestabils un uz Zemes nebūtu spējīgs noturēt viņa svaru.
— Vai jūs man nepastāstītu tuvāk, — viņš turpināja, — par savu iepazīšanos un tikšanos ar Lemontu?
— Mums bija vairākas personiskas sarunas, — Denisons sacīja. — Viņš bija iecerējis uzrakstīt Elektronu Sūkņa vēsturi: no pašiem sākumiem, izsekojot, kā radušies leģendārie pārspīlējumi, ar ko tas apaudzis. Es jutos glaimots, ka Lemonts griezās pie manis, ka bija kaut ko par mani izdibinājis. Sasodīts, es jutos glaimots, ser, ka viņš vispār zina, ka esmu vēl dzīvs. Bet patiesībā es neko daudz pastāstīt nevarēju. Kāda tam būtu bijusi jēga? Par mani tikai pavīpsnātu, un tas man ir apnicis līdz kaklam. Apnicis erroties, apnicis sevi žēlot.
— Vai jums ir kas zināms par Lemonta darbību pēdējā laikā?
— Ko jūs ar to domājat, ser? —Denisons piesardzīgi jautāja.
— Pirms kāda gada vai varbūt mazliet agrāk Lemonts griezās pie Bērta. Es vairs neesmu senatora štatos, bet šad tad mēs tiekamies. Viņš man par to stāstīja. Viņš bija nobažījies. Viņš domāja, ka varbūt Lemonts pamatoti vēršas pret Elektronu Sūkni, taču neredzēja reālu iespēju izvirzīt jautājumu par sūknēšanas izbeigšanu. Arī es biju nobažījies…
— Tā sakot, vispārējas bažas, — Denisons sardoniski piezīmēja.
— Bet tagad man ienāca prātā: ja Lemonts runāja ar jums un …
— Stop! Neturpiniet, ser! Es nojaušu jūsu domu gaitu, tādēļ jūs pārtraucu. Ja jūs cerat no manis dzirdēt, ka Lemonts ir nozadzis manu ideju, ka man atkal nodarīts pāri, tad gauži maldāties. Es tik tiešām varu jums apgalvot: man nebija noteiktas teorijas. Tie bija tikai minējumi. Taču tie man nedeva miera, un es griezos attiecīgā instancē. Man neticēja. Es zaudēju dūšu. Tā kā man nebija iespējams zinātniski nopamatot savu viedokli, es atkāpos. Tiekoties ar Lemontu, es to nemaz nepieminēju, mēs runājām tikai par Sūkņa sākuma posmu. Viņa vēlākās atziņas, lai cik līdzīgas tās būtu maniem minējumiem, ir radušās pilnīgi patstāvīgi. Šķiet, viņa argumenti ir daudz pārliecinošāki un pamatojas uz precīzu matemātisku analīzi. Es nepretendēju uz prioritāti, nepavisam!
— Acīmredzot jūs zināt par Lemonta teoriju.
— Pēdējā laikā par to runāja visur. Lemontam nav iespējams publicēties, un neviens viņu neņem nopietni, taču viņa teorija iet no mutes mutē. Tā sasniedza pat mani.
— Saprotu, doktor. Bet es to ņemu nopietni. Redziet, man tas ir jau otrais brīdinājums. Pirmais brīdinājums — jūsējais — nemaz netika līdz senatoram. Tam nebija nekāda sakara ar finansiāliem pārkāpumiem, kas tolaik nodarbināja viņa prātu. Pārbaudes komisijas vadītājs — tas nebiju es — jūsu iebildumus uzskatīja — piedodiet! — par galīgām muļķībām. Es tā nedomāju. Kad šis jautājums uzpeldēja atkal, es satraucos. Man bija nodoms tikties ar Lemontu, bet vairāki fiziķi, ar kuriem es konsultējos …
— Ieskaitot Helamu?
— Nē, pie Helama es negriežos. Fiziķi, ar kuriem es konsultējos, apgalvoja, ka Lemonta hipotēzei neesot absolūti nekāda pamata. Tomēr es gribēju viņu satikt, bet tad mani iecēla šajā amatā, un tā nu esmu ieradies šeit, tāpat kā jūs. Tagad jūs saprotat, kāpēc man vajadzēja ar jums tikties. Vai, pēc jūsu domām, šajās teorijās, ko izvirzījāt jūs pats un doktors Lemonts, ir racionāls kodols?
— Tas ir: vai Elektronu Sūkņa tālāka izmantošana var novest pie Saules vai pat vesela Galaktikas spirāles zara eksplozijas?